
![]() Biogrāfija
Džidu Krišnamurti (Jiddu Krishnamurti) ir dzimis 1895. gada 11. maijā Madanpallē, mazā pilsētiņā Indijas dienvidos.Viņš bija indiešu rakstnieks un runātājs, kurš runāja par psiholoģiskās revolūcijas, cilvēka prāta, meditācijas un cilvēcisko attiecību tēmām, kā arī par pozitīvu pārmaiņu ieviešanu mūsdienu pasaules iekārtā. Viņu un viņa brāli bērnībā adoptēja doktore Annija Besante (Annie Besant), tā laika Teozofiskās Kopienas (Theosophical Society) prezidente. Doktore Besanta un citi atpazina, ka Krišnamurti ir tas Pasaules Skolotājs, kura atnākšanu teozofisti tika pareģojuši. Sagatavojot pasauli viņa atnākšanai, Austrumos tika formēta organizācija, saukta par „Zvaigznes rīkojumu” („the Order of the Star”), un jaunajam Krišnamurti šajā organizācijā bija atvēlēta nozīmīga loma - būt par tās vadītāju.
Tomēr 1929. gadā Krišnamurti atteicās no viņam paredzētās lomas, izjaucot šo institūtu ar tā sekotāju masām un atdeva visu naudu un īpašumu, kas viņam tika piešķirts, šīs funkcijas īstenošanai.
No tā laika, tas ir, no Krišnamurti 16 gadu vecuma līdz pat savas nāves dienai 1986. gada 17. februārī viņš ceļoja pa visu pasauli, runājot ar lielām auditorijām un indivīdiem par nepieciešamību ieviest radikālas pārmaiņas gan indivīda, gan arī visas cilvēces psihes līmenī. Viņš pastāvīgi uzsvēra, ka šāda revolūcija nevar tikt sasniegta ar kādu ārēju sistēmu iejaukšanās starpniecību, neskatoties uz šo struktūru iekšējo pildījumu - vai tā būtu sociāla, politiska vai reliģiska satura.
Krišnamurti ir globāli atalgots kā viens no visu laiku lielākajiem domātājiem un reliģiskajiem skolotājiem. Viņš neinterpretēja kādu konkrētu filozofiju vai reliģiju, bet drīzāk runāja par tām lietām, kas skar mūs visus savā ikdienas dzīvē, par problēmām, ar kurām sastopas modernā sabiedrība, par tās vardarbību un korupciju, par indivīda meklējumiem pēc laimes un drošības, un par nepieciešamību indivīda un cilvēces mērogā atbrīvoties no tai līdzi ejošās baiļu, dusmu, sāpju un ciešanu nastas. Ar niansētu precizitāti viņš izskaidroja smalkos prāta darbības mehānismus un norādīja meditatīvās pieredzes un garīgo īpašību integrēšanas nepieciešamību mūsu ikdienas dzīvēs.
Krišnamurti nepieder nevienai reliģiskajai organizācijai, sektai vai valsts iekārtai, viņš sevi nepieskaita arī nevienai skolai un politiskajai vai reliģiskajai ideoloģijai. Tieši pretēji, viņš ir uzsvēris, ka šie ir vieni no tiem faktoriem, kas fragmentē cilvēci un ienes tajā kofliktus un karus. Viņš atkal un atkal uzsvēris saviem klausītājiem, ka vispirmām kārtām mēs visi esam cilvēciskas būtnes, nevis hinduisti, muslmaņi vai kristieši, ka mēs esam tādi paši kā pārējā daļa sabiedrības un viens no otra neatšķiramies. Viņš lūdzis, lai mēs iemītu vieglas pēdas uz šīs zemes, bez sevis vai mūsu apkārtējās vides postīšanas.
Ar saviem klausītājiem viņš runāja ar dziļu cieņas sajūtu pret dabu. Viņa mācības pārsniedz cilvēku radītās uzskatu sistēmas, nacionālo sentimentu un sektantismu. Un tajā pašā laikā tās dod jaunu nozīmi un virzienu cilvēces patiesības meklējumos. Viņa mācība, līdztekus tās piederībai mūsdienu pasaulei, ir bezlaicīga un universāla.
Krišnamurti runāja nevis kā Guru, bet kā draugs, un viņa sarunas un diskusijas bija balstītas nevis tradīcijā pamatotās zināšanās, bet gan viņa personiskajās atklāsmēs par cilvēka prātu un viņa vīzijās par svēto, tāpēc viņa komunikācijā vienmēr bija jaušams svaigums un tiešums, lai gan viņa vēstījums gadu laikā palika nemainīgs. Kad viņš uzrunāja lielas auditorijas, viņa klausītāji juta, ka Krišnamurti uzrunā katru no viņiem personīgi, adresējot sacīto uz katra īpašo problēmu. Savās privātajās intervijās viņš bija iejūtīgs Skolotājs, kurš ar visu savu uzmanību klausījās cilvēku stāstos un iedrošināja viņus pašiem sevi izdziedināt, caur savas personīgās izpratnes līmeni.
Reliģisko skolu pārstāvji atklāja, ka viņa vārdi ienesuši jaunu gaismu uz tradicionālo konceptu skatuves. Krišnamurti pieņēma moderno zinātnieku un psihologu izaicinājumu un devās ar viņiem soli pa solim, diskutējot par viņu teorijām un dažkārt ļaujot tiem pašiem saskatīt ierobežojumus un nepilnības savās teorijās. Krišnamurti ir atstājis milzīgu krājumu literatūras - gan publisko sarunu (ar indivīdiem, televīzijā un radio intervijās), gan literāro darbu, diskusiju (ar skolotājiem un studentiem, zinātniekiem un reliģiskajiem līderiem) un vēstuļu formā. Daudzas no tām ir publiskotas grāmatu, audio un video ierakstu formātā
Viņš ir neskaitāmu grāmatu autors, tostarp grāmatu “Pirmā un Pēdējā Brīvība” (The First and Last Freedom), “Vienīgā Revolūcija” (“The Only Revolution”) un “Krišnamurti Piezīmju Grāmata” (“Krishnamurti's Notebook”) autors. Viņa pēdējā publiskā saruna notika Madrasā, Indijā 1986. gada janvārī, mēnesi pirms viņa nāves savās mājās Ojā (Ojai) Kalifornijas štatā.
Viņa atbalstītāji ir izveidojuši neskaitāmus bezpeļņas fondus, radījuši daudzas neatkarīgas skolas Indijā, Lielbritānijā un Amerikas Savienotajās Valstīs, kas ir balstītas uz viņa uzskatiem par izglītību.
Izmantotie avoti:
http://www.jkrishnamurti.org/about-krishnamurti/biography.php http://en.wikipedia.org/wiki/Jiddu_Krishnamurti http://sandyprints.deviantart.com/art/white-rose-73689766?qj=3&q=boost:popular+rose+white&qo=867 Noderīgās saites: http://www.jkrishnamurti.org/krishnamurti-teachings/video.php http://www.krishnamurti.org.au/ |
2010 © Idejas autore – Lidija Silneva
|