J & A

 

Jautājums: Ja visi cilvēki būtu dumpinieki, tad taču pasaulē valdītu haoss, vai ne?

 

Krišnamurti: Vispirms ieklausieties jautājumā, jo ir ļoti svarīgi saprast jautājumu, nevis tikai gaidīt atbildi. Jautājums ir šāds: ja visi cilvēki būtu dumpinieki, vai tad pasaulē valdītu haoss? Bet vai tad mūsdienu sabiedrība ir tik perfektā kārtībā, ka izceltos haoss, ja ikviens saceltos pret to? Vai tad pašlaik nav haosa? Vai viss ir jauks un nesamaitāts? Vai ikviens dzīvo laimīgi, pilntiesīgi, bagāti? Vai ikviens cilvēks nav nostājies pret kādu citu? Vai nepastāv ambīcijas, nežēlīga konkurence? Tātad pasaule jau atrodas haosā - tas ir jāapzinās pirmām kārtām. Neuzskatiet par garantētu, ka šī sabiedrība ir labi sakārtota; nenohipnotizējiet sevi vārdiem. Vienalga, vai šeit Eiropā, Amerikā vai Krievijā, pasaule atrodas sabrukuma procesā. Ja jūs redzat šo sabrukumu, jums ir izaicinājums: jūs tiekat izaicināts atrast veidu, kā atrisināt šo aktuālo problēmu. Un ir svarīgi, kā jūs atbildat uz šo izaicinājumu, vai ne? Ja jūs atbildat hinduistam, budistam, kristietim vai komunistam, tad jūsu atbilde ir ļoti ierobežota - un tā vispār nav atbilde. Jūs varat atbildēt pilnībā un adekvāti tikai tad, ja jūsos nav baiļu, tikai tad, ja jūs nedomājat kā hinduists, komunists vai kapitālists, bet gan kā pilnvērtīgs cilvēks, kurš cenšas atrisināt šo problēmu; un jūs to nespējat atrisināt, ja pats neesat sadumpojies pret visu šo kopumu, pret ambiciozo mantkārību, uz ko balstās šī sabiedrība. Tikai tad jūs spējat atbildēt uz šo izaicinājumu un radīt jaunu pasauli, kad pats neesat ambiciozs vai mantkārīgs, neesat „pieķēries” savai drošībai.

 

_________________________________________________________________________

Jautājums: Kāda ir iekāres izcelsme, un kā es varu no tās atbrīvoties?

Krišnamurti: Šo jautājumu uzdod jauns vīrietis. Kāpēc gan viņam būtu jāatbrīvojas no iekāres? Vai jūs saprotat? Viņš ir jauneklis, pilns dzīvības, vitalitātes, kāpēc viņam būtu jātiek vaļā no iekāres? Viņam ir teikts, ka būt brīvam no iekāres ir viens no lielākajiem tikumiem un ka, būdams brīvs no iekāres, viņš aptvers Dievu vai kādā citā vārdā nosauktu augstāko spēku; tādēļ viņš jautā: „ Kāda ir iekāres izcelsme, un kā es varu no tās atbrīvoties?” Taču jau pati ierosme atbrīvoties no iekāres vēl aizvien ir daļa no iekāres, vai ne? To patiesībā izraisa bailes.

            Kāda ir iekāres izcelsme, avots, sākotne? Jūs redzat kaut ko pievilcīgu, un jūs to gribat. Jūs redzat mašīnu vai laivu, un jums gribas to iegūt savā īpašumā; vai arī jūs gribat sasniegt bagātnieka stāvokli vai kļūt par sanjasinu. Tāda ir iekāres izcelsme: redzēt, saskarties ar to, kas rada sajūtas, un no sajūtām rodas iekāre. Saprotot, ka iekāre rada konfliktu, jūs jautājat: „ Kā es varu atbrīvoties no iekāres?” Tātad jūs patiesībā gribat nevis brīvību no iekāres, bet gan brīvību no raizēm, nemiera, sāpēm, ko izraisa iekāre. Jūs gribat brīvību no iekāres rūgtajiem augļiem, nevis no pašas iekāres, un ir ļoti svarīgi to saprast. Ja varētu atmest bailes, kas saistītas ar iekāri, lai paliktu tikai bauda, vai tad jūs gribētu būt brīvs no iekāres?

            Kamēr pastāv iekāre iegūt, sasniegt, kļūt (jebkurā līmenī), neizbēgami pastāv nemiers, skumjas, bailes. Ambīcijas kļūt bagātam, kļūt par kaut ko, pazūd tikai tad, kad mēs saredzam pašu ambīciju neglītumu, samaitājošo raksturu. Tajā mirklī, kad mēs redzam, ka iekāre pēc varas jebkurā formā - pēc premjerministra, tiesneša, priestera, guru varas - ir būtiski ļaundabīga, mums vairs nav iekāres būt ietekmīgam. Taču mēs nesaredzam, ka ambīcijas ir samaitājošas, ka iekāre pēc varas ir ļaundabīga. Tieši otrādi - mēs sakām, ka izmantosim varu labiem darbiem, un tās ir muļķības. Sliktu līdzekli nekad nevar izmantot labam mērķim. Ja līdzeklis ir slikts, arī mērķis būs slikts. Labais nav ļaunā pretmets; tas rodas tikai tad, kad ļaunais pilnībā ir beidzis pastāvēt.

Tātad - ja mēs nesapratīsim visu iekāres nozīmi un tās rezultātus un blakusiedarbību, vienkārši censties atbrīvoties no iekāres būs bezjēdzīgi.

 

_________________________________________________________________________

 

Jautājums: Kā mēs varam būt brīvi no atkarības, ja dzīvojam sabiedrībā?

Krišnamurti: Vai jūs zināt, kas ir sabiedrība? Sabiedrība ir attiecības starp cilvēkiem, vai ne? Nevajag to sarežģīt, nevajag citēt lielu skaitu grāmatu; domājiet par to ļoti vienkārši, un jūs redzēsiet, ka sabiedrība ir attiecības starp jums un mani, un citiem. Cilvēku attiecības rada sabiedrību, un mūsu tagadējā sabiedrība ir būvēta uz mantkārības attiecībām, vai ne? Vairums no mums grib naudu, varu, mantu, autoritāti; tajā vai citā līmenī mēs vēlamies statusu, prestižu, un tāpēc ir uzcelta mantkārīga sabiedrība. Tik ilgi, kamēs mēs būsim mantkārīgi un gribēsim statusu, prestižu, varu un visu pārējo ar to saistīto, mēs piederēsim pie šīs sabiedrības, un tādēļ būsim no tās atkarīgi, bet, ja kāds negrib neko no minētā un ar dziļu pazemību paliek tāds, kāds viņš ir, tad šis cilvēks atrodas ārpus sabiedrības; šis cilvēks sadumpojas un izlaužas ārā no tās.

            Diemžēl izglītības mērķis mūsdienās ir likt jums pielāgoties, iekļauties un piemēroties šai mantkārīgajai sabiedrībai. Tāds ir jūsu vecāku, skolotāju un grāmatu nolūks. Kamēs jūs pielāgojaties, kamēs  esat ambiciozs, mantkārīgs, samaitājat un izpostāt citus, jūs tiekat uzskatīts par respektablu pilsoni. Jūs tiekat mācīts, lai iekļautos sabiedrībā, taču tā nav izglītība, bet gan process, kas liek jums pielāgoties kādam modelim. Izglītības īstā funkcija ir nevis nodrošināt, lai jūs kļūtu par ierēdni, tiesnesi vai premjerministru, bet gan palīdzēt jums saprast visu šīs satrunējušās pasaules uzbūvi un ļaut jums izaugt līdz brīvībai, lai jūs izlauztos ārā un radītu citādu sabiedrību, jaunu pasauli. Jābūt tiem, kuri ir sadumpojušies nevis daļēji, bet pilnībā pret veco kārtību. Jo tikai tādi cilvēki spēj radīt jaunu pasauli - pasauli, kas nebūs balstīta uz mantkārību, varu un prestižu.

            Es dzirdu, ka vecāki ļaudis saka: „ To nav iespējams izdarīt. Cilvēka daba ir tāda, kāda tā ir, un jūs runājat muļķības.” Taču mēs nekad neesam domājuši par pieaugušo prāta formēšanas izlabošanu, par atteikšanos no bērna formēšanas. Protams, izglītībai ir gan izlabojošs, gan preventīvs raksturs. Jūs, vecākie studenti, jau esat izlaboti, saformēti un ambiciozi: jūs gribat gūt panākumus kā jūsu tēvs, kā rektors vai kāds cits. Tātad izglītības īstā funkcija ir ne tikai palīdzēt izlabot jūsu formēšanu, bet arī saprast visu šo procesu: dzīvot katru dienu tā, lai jūs varētu uzaugt brīvībā un radīt jaunu pasauli - pasauli, kurai jābūt pilnībā atšķirīgai no tagadējās. Diemžēl nedz jūsu vecāki, nedz skolotāji, nedz sabiedrība vispār nav ieinteresēta to darīt. Tāpēc izglītībai jābūt procesam, kurā tiek izglītots gan pasniedzējs, gan students.

 

_________________________________________________________________________

 

Jautājums: Kas ir skaudība?

Krišnamurti: Skaudība norāda uz neapmierinātību ar to, kāds jūs esat, un nenovīdību pret citiem, vai ne? Kad cilvēks ir neapmierināts ar to, kāds viņš ir, tas ir skaudības sākums. Jūs gribat būt  kāds cits, kuram ir vairāk zināšanu vai kurš ir izskatīgāks, vai kuram ir lielāka māja, vairāk varas, labāks darbs nekā jums.  Jūs gribat būs tikumīgāks, jūs gribat prast labāk meditēt, jūs gribat nonākt pie Dieva, jūs gribat būt atšķirīgs no tā, kāds esat, tāpēc jūs esat skaudīgs un nenovīdīgs. Ir ārkārtīgi grūti saprast, kāds jūs esat, jo tam ir nepieciešama pilnīga brīvība no visām vēlmēm mainīt to, kāds esat, par kaut ko citu. Vēlme mainīt sevi izraisa skaudību, nenovīdību, turpretī sapratnē par to, kāds jūs esat, notiek jūsu pašreizējās būtības pārveidošana. Redziet, visa jūsu izglītība mudina censties būt atšķirīgam no tā, kāds jūs esat. Kad esat skaudīgs, jums tiek teikts: „ Neesi skaudīgs, tas ir briesmīgi!” Tā jūs cenšaties nebūt skaudīgs, bet jau pati šī cenšanās ir daļa no skaudības, jo jūs gribat būt atšķirīgs.

            Jūs zināt, ka skaista roze ir skaista roze, bet mums, cilvēkiem, ir dota spēja domāt, un mēs domājam nepareizi. Lai zinātu, kā jādomā, ir nepieciešama liela iedziļināšanās, sapratne, bet zināt, kas jādomā, ir salīdzinoši viegli. Mūsu pašreizējā izglītība mums saka, kas jādomā, tā nemāca, kā jādomā, kā jāiedziļinās, kā jāpēta. Un tikai tad, kad skolotājs un skolēns zina, kā jādomā, skola ir sava nosaukuma vērta.

 

_________________________________________________________________________

 

Jautājums: Kas ir liktenis?

Krišnamurti:  Vai jūs patiesi gribat iztirzāt šo problēmu? Šajā pasaulē pats vieglākais ir uzdot jautājumu, taču jūsu jautājumam ir jēga tikai tad, ja tas jūs tieši ietekmē un ja domājat to nopietni. Redziet, ja kāds cēlonis tiek iedarbināts, tas neizbēgami radīs rezultātu. Ja ļoti liels skaits cilvēku - vienalga, vai tie būtu krievi, amerikāņi vai indieši,  gatavojas karam, viņu liktenis ir karš, pat ja viņi paši saka, ka grib mieru un rūpējas tikai par pašaizsardzību, jo ir iedarbināti cēloņi, kas izraisa karus. Līdzīgi notiek, kad mijoniem cilvēku gadsimtiem ilgi ir piedalījušies konkrētas civilizācijas vai kultūras attīstīšanā: viņi ir iedarbinājuši kustību, kurā cilvēki tiek iesaistīti un aiznesti līdzi, vienalga, vai viņi to grib vai ne; un visu šo procesu iesaistīšanu un aiznešanu līdzi noteiktā kultūras vai civilizācijas straumē var saukt par likteni.

            Ja jūs esat piedzimuši tādu juristu ģimenē, kuri uzstāj, lai jūs arī kļūtu par juristu, un jūs izpildāt šo prasību, kaut gan labāk izvēlētos citu profesiju, tad jūsu liktenis acīmredzot ir kļūt par juristu. Bet, ja jūs atsakāties kļūt par juristu un uzstājat, ka darīsiet to, kas, pēc jūsu domām, ir pareizākais un ko jums patiešām patīk darīt - tā var būt rakstīšana, gleznošana vai ubagošana, tad būsiet izkāpuši ārā no straumes, izrāvušies ārā no likteņa, kādu vecāki jums ir paredzējuši. Tas pats attiecas uz kultūru vai civilizāciju.

            Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai mēs tiktu izglītoti pareizi - tā, lai mūs nenosmacē tradīcija, lai mēs neieslīgtu atsevišķas rases, kultūras vai ģimenes liktenī, lai mēs nekļūtu par mehāniskām būtnēm, kas virzās uz predestinētu mērķi. Tas, kurš saprot visu šo procesu, kurš izlaužas ārā no tā un stāv atstatus un vienatnē, rada pats savu kustības spēku, un, ja viņa nolūks ir izlauzties ārā no nepatiesā, virzoties uz patieso, tad šis kustības spēks pats kļūs par patiesību. Šādi cilvēki ir brīvi no likteņa.

 

No: „ PATIESĪBAS MEKLĒJUMI”  -  Dž. Krišnamurti atziņas. RĪGA 1999.

Pēc ārzemju literatūras avotiem apkopojis Aivars Lazda

 

_________________________________________________________________________

 

Izglītība un zināšanas

Vai mēs kādreiz esam nopietni padomājuši, kāda ir izglītības jēga? Kādēļ mēs apgūstam dažādus priekšmetus, sacenšamies viens ar otru, cenšoties ieņemt sabiedrībā noteiktu stāvokli. Šis jautājums ir svarīgs ne tikai skolniekiem, bet arī vecākiem, skolotājiem un sabiedrībai kopumā. Kāpēc mēs tik daudzus gadus mācāmies, liekam eksāmenus? Vai tikai tādēļ, lai būtu izglītoti un dabūtu darbu? Vai izglītības vērtība būtībā nepastāv tajā apstāklī, lai sagatavotu mūs, kamēr mēs vēl esam jauni, dzīves izpratnei? Protams, ka ir nepieciešams darbs un jāpelna iztika, bet vai tas ir izglītības galvenais uzdevums? Dzīve nav tikai darbs vai kaut kāda nodarbošanās. Tā ir kaut kas neaprakstāmi plašs un dziļš - tā ir lielais noslēpums, kurā mēs darbojamies kā cilvēciskas būtnes.

            Tradicionālā pieeja pasaulei pamatojas uz zināšanām. Bet vai zināšanas var dot brīvību? Zināšanas, kuras ir dzīves pieredzes rezultāts, ir cietums, un prāts no tā nespēj izkļūt.

            Tas ir zināms paradokss - jo intelektuālāks, spēcīgāks, kulturālāks ir cilvēks, jo mazāk tas ir spējīgs saprast sevi un citus. Kad prāts tiecas pēc patiesības, tas tiecas pats pēc sava atspulga, nevis pēc patiesības. Arī prāts, kurš tiecas pēc  Dieva, tiecas pēc jau zināmā. Dievs ir jūsu pašu domu atspulgs, sociālo un citu ietekmju rezultāts. Prāts spēj domāt tikai par zināmo. Jebkuri prāta jaunatklājumi ir veco zināšanu kombinācijas. Par Dievu vai patiesību nav iespējams domāt. Tas, par ko jūs domājat, nav realitāte. Liela daļa cilvēku ticību ir aizvietojuši ar zināšanām. „Es zinu, man ir pieredze, uz to es varu pilnīgi paļauties”- tādas ir mūsu zināšanu izpausmes. Taču, kad jūs paskatīsieties uz to saprātīgāk un uzmanīgāk, tad ieraudzīsiet, ka pat apgalvojums „es zinu” ir siena, kura atdala mani no tevis. Jo ar lielāku zināšanu bagāžu ir apkrauts mūsu prāts, jo mazāk tas spēj apjēgt pasauli.

            Vai zināšanas mums palīdz mīlēt, būt brīviem no tām īpašībām, kuras rada konfliktus mūsos pašos un saskarsmē ar citiem cilvēkiem? Vai tās atbrīvo mūs no godkārības? Ja mēs gribam dzīvot saskaņā viens ar otru, tad jāatmet jebkuras ambīcijas – ne tikai politiskās, ekonomiskās un sociālās, bet arī pašas smalkākās – piemēram, tādas kā „ kaut kam būt”.

            Ļoti interesanti ir novērot, cik lielu lomu mūsu dzīvē spēlē zināšanas un ticība. Katru reizi, kad jūs ieraugāt kaut ko jaunu, jūs tūlīt pārcilājat veco informāciju, kas varētu būt saistīta ar redzēto. Līdz ar šo brīdi jūs pārstājat uztvert. Cilvēks, kurš saka „es zinu”, „ tas ir tā”, „tas nav tā”, ir pārtraucis redzēt pasauli un nodarbojas ar simbolu kombinācijām. Tas, protams, nenozīmē, ka iepriekš teiktais ir jāabsolutizē. Ja es nezinu, kā atgriezties mājās, radīsies lielas problēmas. Taču ne jau to mēs apspriežam. Mēs runājam par zināšanām, kuras ir drošības līdzeklis, psiholoģiskā vēlme par kaut ko būt.

            Ja mēs sevi gatavosim tikai tam, lai nopelnītu iztiku, mēs pazaudēsim dzīves būtību, kuru saprast ir daudz svarīgāk nekā gūt panākumus lauksaimniecībā, fizikā vai autosacīkstēs.

            Zināšanas ir simbolu pasaule un bieži ir šķērslis pašrealizācijai, savas eksistences un mirkļa pārdzīvojumam. Fundamentāla sevis sapratne nerodas caur zināšanām vai pieredzes uzkrāšanu vai atmiņas iesaistīšanu. Sevis sapratne veidojas no momenta uz momentu. Zināšanu krājums par sevi traucē izpratni, jo tā kļūst par centru realitātes filtrācijai.

            Zināšanas un apmācība ir jaunā, mūžīgā, ārpus esošā apjēgšanas šķērslis. Mūsdienu tehnikas attīstība neveido radošu personību. Jūs zināt, cik jauki ir zīmēt, jūs esat apguvis tehniku, bet diezin vai tāpēc jūs sauks par mākslinieku. Jūs varat zināt, kā veidot atskaņas un dažādus pantmērus, taču jūs nebūsiet dzejnieks.

            Prāts, kurš ir pieblīvēts ar faktiem, atmiņām un zināšanām, nav spējīgs uztvert mirkļa novitāti, negaidīto, spontāno. Tā ir mūsu ilūzija, kad mēs ceram, ka augstāko izpratni mēs iegūsim. vācot informāciju, krājot faktus un lasot grāmatas.

            Nerauciet pieri, nepiekrītot teiktajam. Kad mēs sakām, ka mācības vai zināšanas ir šķērslis, tas netiek attiecināts uz tehniskajām un praktiskajām zināšanām - kā vadīt auto, kā gatavot ēdienu vai konstruēt raķetes. Mēs runājam par to apziņas stāvokli, kurš sniedz skaidrību, radošu izpratni un ietver sevī mīlestību. Būt viedam - nozīmē būt brīvam ik brīdi, jo pagātne ar prāta palīdzību aizēno tagadni. Cilvēce ļoti kļūdās, domādama, ka prāts atrisinās visas problēmas.

            Kā lai cilvēks atklāj patiesību? Tā nav atkarīga no kādas ideoloģijas, jo tad tas ir spriedums, domas par kādu jautājumu. Idejas vienmēr ir radījušas naidu, sajukumu, konfliktus. Ja jūs esat atkarīgs no labējo vai kreiso grāmatām, no svētajiem rakstiem, tad jūs esat atkarīgs no kapitālisma, komunisma, Budas vai Jēzus domām. Tās visas ir idejas, bet nevis patiesība, jo jebkura vārdos izteikta doma pieder pie simbolu pasaules, kas ir tikai patiesības atspoguļojums, mēģinājums tai tuvoties. Faktu noliegt nevar - domas par faktu var vienmēr apstrīdēt. Vienu vai otru līderu domas ir nosacītas ar viņu pieredzi un izpratni un, ja jūs sevis realizācijā esat no tā atkarīgs, jūs zaudējiet patiesību. Patiesība nav zināšanas vai pieredze.

            Lai attīstītu personību, uz pasauli jāskatās neatkarīgi no domām par to. Jebkura problēma nekad nav statiska - viss ir dinamikā, kustībā. Vakardienas patiesība nav šodienas patiesība un patiesība šeit nav patiesība citur. Prātam tīk apturēt pasauli. Lai saprastu un apjēgtu patiesību (realitāti), prātam ir jābūt svaigam, nesaistītam. Sevī jārealizē nepārtaukta pašreizējā mirkļa uztvere.

 

 

Doma un mīlestība

            Tās domas, kuras satur emocijas un jūtas, nav mīlestība. Doma un mīlestība viena otru izslēdz. Doma ir pagātnes pieredzes rezultāts, taču mīlestību nerada atmiņa. Kad jūs domājat par kādu, ko mīlat, šī doma nav mīlestība. Jūs varat atcerēties skūpstus, kaisles brīžus un citas savstarpējās attiecības, bet tā nav mīlestība. Pēc savas dabas doma ir sadalītāja. Domāšanas procesā mēs apzināmies laiku un telpu, atdalām sevi no apkārtējās pasaules. Tikai tad, kad domāšanas process apstājas, rodas vieta mīlestībai.

            Doma vienmēr ir tā, kas veido īpašuma jūtas, to piederēšanas stāvokli, kurš apzināti vai neapzināti izsauc greizsirdību. Mīlestība un greizsirdība nav savienojamas lietas. Cilvēku vairums diemžēl to nesaprot un greizsirdību uzskata par mīlestības pazīmi. Īpašuma jūtām, kuras ir greizsirdības pamatā, nav vietas mīlestībā. Tieši tāpēc, ka doma spēlē mīlestības lomu, rodas visi sarežģījumi un bēdas.

            „Vai tad mīlestība un neapmierinātība nevar pastāvēt līdzās? Vai tad greizsirdība nav mīlestības rādītājs? Mēs izsakām pārmetumus, bet pēc mirkļa skūpstāmies. Vai tad pārejošas dusmas un sekojoša izlīgšana un glāsti nav mīlestība? Tāpat arī upe vietām ir ar krācēm, vietām tā lēni plūst pa ēnainiem krastiem. Šajā dažādībā ir upes skaistums...”

            Mūsu kļūda ir tā, ka mēs cenšamies atrast sakarību starp divu faktu veidiem. Dusmas un glāstus mēs pieskaitām vienai sfērai. Mēs izmantojam vienu faktu, lai nosodītu vai attaisnotu citu. Kādēļ mēs neņemam katru notikumu pašu par sevi, bet cenšamies tos sasaistīt? Mēs nevaram izprast kādu konkrētu faktu, ja mēs to vērojam caur idejas aizkaru, caur atmiņas ekrānu. Vai mēs varam saprast greizsirdību tādēļ, ka esam skūpstījušies ar mīļoto? Greizsirdības jūtas rodas saistībā ar mīlestību, taču mīlestība nav greizsirdība. Greizsirdība ir viens no veidiem, kā piesaistīt vīrieti vai sievieti. Mēs esam jo greizsirdīgāki, jo spēcīgākas ir mūsu īpašuma jūtas. Otra cilvēka piederēšana dara mūs apmierinātus, vairo drošības sajūtu. Nav jau vajadzīgs pat cilvēks, lai uzliesmotu greizsirdība. Cilvēks var būt greizsirdīgs pat uz suni, ja tas nerej uz svešinieku. Greizsirdības iemesls ir nevis otra persona, bet pašcieņas jūtas, savas vērtības apziņa. Kur ir greizsirdība, mīlestības nav, tāpat kā tur, kur ir tumsa, nav gaismas.

            Ja jūs nedomātu par kādu cilvēku, jūs droši vien teiktu, ka jūs to nemīlat. Nu, bet ja jūs domājat par šo cilvēku, vai tad tā ir mīlestība? Ja jūs nedomātu par savu draugu, kuru pēc jūsu pārliecības jūs mīlat, jūs būtu satriekts, vai ne? Ja jūs nedomātu par draugu, kurš nesen miris, jūs sevi uzskatītu par neuzticīgu, vienaldzīgu, trulu utt. Tādēļ jūs sākat par to domāt, sameklējot fotokartīti, lai atsauktu atmiņā viņa tēlu. Taču, tādā veidā aizpildot sirdi ar prāta produktiem, mīlestībai vairs nepaliek vietas.

            Vai mēs nesaucam par mīlestību iespēju realizēt savas apzinātās un neapzinātās vēlmes - seksu, maigumu, rūpēšanos, kopējus mērķus un ideālus? Vai tā ir mīlestība, kad mēs identificējam sevi ar otru cilvēku? Vai tā ir mīlestība, kad mēs, zaudējot savu „mīlestības”objektu, kļūstam nikni vai apbēdināti, jo zudusi mūsu pašrealizācijas iespēja un nozīmība? Otra cilvēka nepieciešamība savu jūtu un vajadzību apmierināšanai nevar būt mīlestība.

            Kad jūs atrodaties kopā ar draugu, jūs par viņu nedomājat. Tikai viņa prombūtnē doma sāk veidot scēnas un pārdzīvojumus, kuri jau ir miruši. Šo pagātnes atdzīvināšanu mēs saucam par mīlestību. Domai, saprotams, ir sava vieta, bet tai nav nekāda sakara ar mīlestību. Jūs jautāsiet - kas tad ir mīlestība? Mīlestība ir esamības stāvoklis bez domām. Mums ir jāsaprot domas būtība, un nav nozīmes mēģināt notvert mīlestību ar domām. Arī domu noliegšana nenovedīs pie mīlestības izpratnes, jo noliegšana arī ir domāšanas process. Brīvību no domām un mīlestību mēs izjutīsim tad, kad būs patiesa un dziļa sevis izpratne, kas iespējama tad, kad mēs pasauli nenosaucam vārdos un jēdzienos.

            Mīlestība nav identificēšanās, tās nav domas par mīļoto. Kad mīlestība ir, tad domu nav. Jūs domājat tad, kad mīlestības nav, kad starp jums un mīļoto ir distance. Mīlestības brīdī nav domu, nav tēlu, nav atmiņu. Tikai prāts rada cenšanos paturēt, ilgas un sāpes, skumjas un trauksmi. Vēlmes ir simbolu pasaule. Mīlestība ir ārpus simboliem.

            Prāts ir aprēķinu, salīdzināšanas, atmiņu, nākotnes plānu un baiļošanās sfēra. Greizsirdība, tāpat kā lepnums un citas jūtas, ir prāta ražojumi un nevar būt mīlestības atribūti. Starp prātu un mīlestību nevar uzcelt tiltu. Tikai prāts atļaujas sacīt: „Es mīlu vairāk, bet tu mazāk,” „ to es mīlu, bet to nemīlu”. Mīlestība ir esamības stāvoklis, kurā nepiedalās ne domas, ne jūtas.

Mīlestība nav process, kurš attīstās, par kuru var teikt - tā rodas. Mīlestībai nav nosaukuma, tā ir neaizsargāta, atvērta. Ja saka - mīlestība ir jāsargā - tad tā nav mīlestība, bet īpašums, ko egoisms grib saglabāt.

Prāts ar savām prasībām, bailēm, pieķeršanos, formulējumiem un centieniem mīlestību iznīcina. Kad jūsu mīlas objekta vairs nav, vai tas neatbild jūsu jūtām, jūs apzināties tukšumu un sabrukumu. Mēs izmantojam mīlestību kā līdzekli, lai aizietu no sevis paša. Mēs pieķeramies tam, ko mīlam - esam greizsirdīgi, skumstam, kad tā nav līdzās mums. Mēs jūtamies galīgi satriekti, kad tas tiek zaudēts vai mirst. Vai tā ir patiesā mīlestība? Mīlestība nav biedrošanās rezultāts, tā nevar tikt izmantota, lai aizpildītu savu nenozīmību.

Nevajag sajaukt mīlestību ar pieķeršanos. Vieni pieķeras laulātajam draugam, citi bērnam, vēl citi ticībai vai dzimtenei. Kopējais šo pieķeršanos raksturs ir viens un tas pats - bez izvēlētā pieķeršanās objekta mēs jūtamies vientuļi, bezcerīgi pazuduši. 

 

 

Savstarpējās attiecības un izolācija

Dzīve ir savstarpējo attiecību skola. Dzīve - tā ir savstarpējās attiecības, kuras izpaužas kontaktos ar cilvēkiem, dabu, lietām un idejām. Savstarpējās attiecības ar pasauli ir spogulis, kurā mēs atklājam sevi. Bez tām mēs nepastāvam. Eksistēt  nozīmē būt ar kaut ko saskarsmē. Lai sevi saprastu, mums ir jāsaprot savstarpējās attiecības. Vairums cilvēku šajās attiecībās, šinī spogulī pamana tikai to, ko tie vēlas ieraudzīt, nevis to, kas pastāv patiesībā.

Uz kā ir balstītas mūsu savstarpējās attiecības? Ne jau uz mīlestību, lai gan mēs daudz par to runājam. Sabiedrībā savstarpējās attiecības ir balstītas uz vēlmi dominēt, kura rada greizsirdību, dusmas, aizdomību, un rezultātā - pastāvīgus konfliktus.

Mūsu savstarpējās attiecības veido sabiedrību un, ka tās ir ierobežotas, egocentriskas, nacionālas utt., nav ko vainot pasaules netaisnību. Kādi mēs esam, tāda ir pasaule. Tādēļ mūsu problēma ir pasaules problēma. Mēs savā vientiesībā gribam izmainīt pasauli, mainot sistēmu vai sabiedrības pamatvērtības.

Kontaktēties ar citu cilvēku, pat, ja mēs viens otru labi pazīstam, ir ļoti grūti. Mēs katrs valodā lietojamam vārdam piešķiram mazliet citādu jēgu, atšķirīga ir arī vārdu satura pieredze. Tādēļ izpratne rodas tikai starp ilgstoši tuviem cilvēkiem - vīru un sievu, tuviem draugiem. Patiesa sapratne realizējas tikai tad, kad mēs tiekamies vienā un tajā pašā līmenī vienā un tajā pašā laikā. Diemžēl vairums no mums otru uzklausa caur pretestības ekrānu. Mēs esam atdalīti viens no otra ar aizspriedumiem, zināšanām, rūpēm, vēlmēm un bailēm. Uztverot savu sarunu biedru caur šādu ekrānu, mēs faktiski klausāmies sevi, nevis to, kas tiek sacīts. Kad mēs dzirdēto sākam interpretēt, pārtulkot, atbilstoši savām zināšanām, spriedumiem un atziņām, mēs no sarunas biedra attālināmies un zaudējam kontaktu.

Ja mēs uzmanīgi pavērosim savu dzīvi, mēs pamanīsim, ka pastāvīgi cenšamies norobežoties un dzīvot izolācijā. Mēs ceļam sienas, caur kurām vērojam pārējos. Tās var būt gan psiholoģiskas, gan materiālas, gan ekonomiskas vai nacionālas sienas. Mēs redzam, kā viena politiska partija cīnās ar otru. Katra tic savam ekonomisko problēmu atrisināšanas ceļam. Diemžēļ tās nav atradušas izeju no bada, nabadzības un cietsirdības. Tas ir tāpēc, ka tās ir nodarbinātas ar teorijām, kā to atrisināt. Tās nav norūpējušās par problēmu kā tādu, bet tikai par metodēm, kā to atrisināt. Notiek plēšanās tikai par metodēm, nevis par problēmas iekšējo būtību. Tādā pašā veidā reliģiozi cilvēki neieredz viens otru, lai gan vārdos sludina brālību un mīlestību. Mēs dzīvojam izolācijā, norobežojušies, jo tas ir it kā ērtāk, domājam, ka tā ir drošāk. Mēs vēlamies aizbēgt no pasaules un dzīvot mūsu šaurības drošībā. Tā rodas suverēnas valstis, armijas un reliģijas. Joprojām pieķērušies saviem pašu radītajiem ierobežojumiem, mēs dzīvojam ilūzijā, ka mums izdosies radīt vienotu pasauli un panākt mieru. Neskaitāms daudzums vēsturnieku, teologu un zinātnieku ir izskaidrojuši, kā rodas karš, taču kari joprojām turpinās, kļūstot arvien asiņaināki.

Patiesi labestīgs cilvēks necenšas norobežoties un nav piesaistīts kādam karogam. Tādam pieder pasaule, ar kuru tas dzīvo harmonijā. Īstas saistītas  attiecības starp cilvēkiem izslēdz savstarpējo atkarību.

Skumji, ka tradicionālās cilvēku attiecības ir dibinātas uz savstarpējo vēlmju apmierināšanu. Ja kāds no jūsu paziņām neatbilst jūsu vajadzībām, jūs no viņa novēršaties. Ja viņš atbilst jūsu vēlmēm vai mērķiem, jūs to pieņemat kā draugu vai sievu. Ģimenē diemžēl starp jums un jūsu sievu ir izolācijas siena. Jums ir savas ambīcijas, viņai savas. Tad jūs abi runājat par pienākumiem un atbildību. Cilvēks, kurš mīl, nerunā par atbildību - viņš mīl. Viņš dala ar otru visu - priekus, bēdas, naudu utt. Parasti ģimene ir tikai iemesls turpināt dzimtu, saņemt to, ko jūs gribat - seksu, atbalstu, mieru. Ģimene kļūst par veikalu, ģimene tiek izmantota kā vēlmju apmierināšanas līdzeklis. Tas, kā mēs izturamies pret saviem tuviniekiem, draugiem un kaimiņiem, norāda, ka mūsu attiecībās izpaliek mīlestība. Mīlestību saprast ir visgrūtāk. To nevar saprast intelektuāli, nevar izraisīt ar kaut kādām metodēm, līdzekļiem vai disciplīnu.

Arī pieredze ir kļuvusi par mūsu cilvēcisko attiecību jaucēju. Tas, kurš ir kaut ko iepazinis, pie tā pieķeras, un katram šo pieredzi nosaka viņa ticība, ekonomiskais stāvoklis, ģimene, veselība utt. Cilvēks maldīgi uzskata, ka tikai viņa pieredze ir vispatiesākā, līdz ar to turpinot dalīt un skaldīt pasauli.

Dzīve izolācijā ir mocīšanās. Pilnīgā izolācijā nevar dzīvot ne personība, ne valsts, un tomēr savā tieksmē pēc varas mēs ar dažādiem paņēmieniem radām izolāciju. Nacionālisms - tas ir lāsts, kurš ar savu norobežošanos un patriotisko garu ceļ izolācijas sienas un sanaido cilvēkus: „ Mēs esam šeit, bet citiem ir jābūt tur!” Kas notiek, kad jūs pret kādu uzceļat sienu? Vienmēr kāds to cenšas nojaukt. Kad jūs kaut kam pretojaties, tas nozīmē, ka jūs ar to būsiet  konfliktā. Tā tas ir ar nacionālismu, reliģijām u.tml. Parādības, kuras ir tiekšanās pēc izolācijas, cenšanās no kādas pasaules daļas norobežoties, ir šķērslis miera sasniegšanai.

Vai cilvēks var dzīvot pasaulē, netiecoties pēc varas, stāvokļa sabiedrībā, autoritātes? Protams, ka var. Tas ir iespējams, kad viņš sevi neidentificē ar kaut kādu pasaules daļu - partiju, valsti, rasi vai reliģiju. Tas ir iespējams tad, kad cilvēks vairs sev neliekas tukšs vai nevarīgs, kad tam nav vajadzības kaut kam pieslieties, lai justos droši, kad tas ir ieguvis iekšējo mieru un brīvību.

Vai mēs varam kopīgi strādāt, ja netiecamies pēc rezultāta? Patiesa sadarbība ir iespējama tikai tad, kad tā nav prāta veidota, kad tās avots ir iekšēja nepieciešamība - tāda, kāda tā ir viena organisma šūnām.

Savstarpējo attiecību veidošana ir pašatklāsmes process, un, nepazīstot sevi, sava prāta un sirds ceļus, formāli izveidot ārējo kārtību, sistēmu vai pieņemt kādu formulu nav jēgas. Tikai vienotas pasaules izpratne sniegs spēju dzīvi tvert adekvāti, visā pilnībā bez konfliktiem savstarpējās attiecībās.

 

 

Zināšanas un gudrība

            Viņš bija patīkams cilvēks, kurš kaislīgi alka gudrības. Viņš centās to savākt tikpat nopietni kā kolekcionārs krāj markas. Tam nebija daudz līdzekļu, taču viņam bija izdevies pabūt daudzās zemēs, tikties ar daudz cilvēkiem. Viņš bija daudz lasījis un sarunas laikā citēja vairākas filozofu un svēto teiktās frāzes. Viņš brīvi lasīja grieķiski un nedaudz zināja arī sanskritu. Viņš sevi uzskatīja par sevišķi izglītotu. Viņam zināšanas bija dzīves gudrība. Viņš varēja kā autoritāte runāt par atomu, komunismu, astronomiju, diētu vai pārapdzīvotību. Viņš lepojās ar savām zināšanām un, līdzīgi atrakciju meistaram, veikli izmantoja tās, lai radītu vispusīgi erudīta cilvēka iespaidu. Cilvēki viņā vērās ar cieņu un klausoties apklusa.

-          K. Vai ir iespējams savākt gudrību?

„ Kāpēc gan ne? Pieredze cilvēku dara gudru. Tāpat arī zināšanas ir gudrībai nepieciešamas.”

-          K. Vai var kļūt gudrs, veicot uzkrājumus?

„ Dzīve ir krāšanas process, tā ir pastāvīga rakstura veidošana, tā izvēršana. Pieredze savā būtībā ir zināšanu uzkrāšana. Jebkurai sapratnei zināšanas ir obligāti nepieciešamas.”

-          K. Vai sapratne atnāk ar zināšanu un pieredzes iegūšanu? Zināšanas, apziņa - tā ir pagātne. Vai patiesi saprast var izmantojot pagātni? Vai sapratne nerodas tajos brīžos, kad prāts klusē? Cilvēki domā, ka pietiekoši izplatot zināšanas, tie likvidēs ego un novērsīs pasaulē ļaunumu. Diemžēl cilvēces vēsture liecina par pretējo. Liela daļa zināšanu tiek izmantotas tieši cilvēku iznīcināšanai.

„ Neko nevar novērtēt, ja nav zināmi fakti vai pieejama informācija. Zināšanas un pieredze nepieciešama sapratnei, kura arī ir gudrība.”

-          K. Atklāšanai ir vajadzīga brīvība, vai ne? Ja jūs esat sasaistīts, apgrūtināts ar smagumu, jūs tālu neaiziesiet. Vai var būt brīvība, ja pastāv dažāda veida uzkrājumi? Tas, kurš krāj - vienalga vai tā būtu nauda vai zināšanas - nekad nevar būt brīvs. Jūs varat atbrīvoties no mantu iegūšanas, taču kāre pēc zināšanām ir tādas pašas važas, kuras mūs tur gūstā. Vai krāšana ir tikumiska? Vai tikumība neveidojas, atbrīvojoties no tapšanas un krāšanas? Arī cilvēka raksturs ir važas. Tikumība ir savienojama ar verdzību.

„ Vai iespējama gudrība bez pieredzes, bez apzinātas piepūles?”

-          K. Gudrība ir viena lieta, zināšanas pavisam kas cits. Zināšanas - tā ir atmiņa. Atmiņu var attīstīt, pastiprināt, bet vai gudrība ir paplašināta atmiņa? Gudrība nav atbilde uz jautājumu „kā?”, „kāpēc?”, „ cik?”. Sapratne, gudrība nav apziņas akts. Kad mēs apzināti cenšamies kaut ko saprast, mēs dzirdam savu personīgo atmiņu troksni. Šāda veida gudrība ir mūsu garīgo uzkrājumu projekcija, variāciju kombinācija. Patiesa gudrība atnāk, kad zināšanas ir atliktas sāņus. Mēs meklējam skolotāju, vadītāju. Taču, ja kāds jūs vada, jūs vairs neesat brīvi, bet pakļaujaties autoritātei. Tas, kurš zina, ir savu zināšanu vergs. Tajā brīdī, kad notiek patiesa izziņa, uzkrātās zināšanas ir tikai traucēklis, jo tās pieder pagātnei. Brīvība sākas tad, kad viss ir pabeigts, nolikts malā.

-          K. Zināšanas, kas ir atmiņu veids, ir viens no cilvēku vairuma pamatīpašumiem. Kā jebkurš īpašums, tas sniedz drošības sajūtu un apmierinājumu. Ļoti savdabīgi, ka zināšanas tik viegli aizvieto gudrību un sapratni. Pietiek mums iegūt zināšanas kādā jautājumā un mēs jau domājam, ka mēs to saprotam un problēma ir atrisināta. Mēs protam atrast iemeslus, bet nesaprotam pašu procesu.

„ Tātad jūs apgalvojat, ka domai ir jābeidzas, un tikai tad var izpausties gudrība. Kā domas var izbeigties?

-          K. Domu pārtraukšanu nevar panākt ar disciplīnu, praktizēšanos vai piespiešanos. Doma ir domātājs, tās nav atdalāmas lietas. Kad doma cenšas pārtraukt domu, tā padara to vēl stiprāku. Domas ar sevi nespēj tikt galā. Tikai to aptverot, jūs varat no tām atbrīvoties. Gudrība nozīmē apjēgt to, kas ir. Tas, kas ir, nekad nav nekustīgs. Kad jūs atrodaties bezdomu un vienlaikus aktīvi uztverošā stāvoklī, sākas brīvība. Gudrība nozīmē pārdzīvot to, kas ir. Mēs zinām pārāk daudz, tādēļ dzīve mums paslīd garām. Mēs vienalga nevaram aptvert neizmērojamo. Godkārība padara mūs trulus, bet pieredze un zināšanas mūs sasaista. Mēs pārāk lielu nozīmi piešķiram prātam, jo nepazīstam mīlestību. Mēs zinām vēlmes un gribas spēku, bet nezinām mīlestību un dzīvojam kā miglā.

„ Iznāk, ka cilvēkam jāatsakās no jebkurām zināšanām, ja viņš vēlas saplūst ar Dievu, mīlēt utt. Kādā veidā izdzīt no prāta zināšanas?”

-          K. Tas nav nepieciešams. Lai tās paliek savā vietā. Tukšam prātam jābūt tajos brīžos, kad vēlamies dzīvot realitātē. Nav metodes, kā to panākt. Prāts apklusīs pats, kad meklēšana būs izbeigta un mērķis atmesti.

 

 

 

 

Izmantotie avoti:

·         Krišnamurti, „ Dzīves jēgu meklējot”, Zvaigzne ABC, 2009