Mācība

 

Izglītība un zināšanas

 

Vai mēs kādreiz esam nopietni padomājuši, kāda ir izglītības jēga? Kādēļ mēs apgūstam dažādus priekšmetus, sacenšamies viens ar otru, cenšoties ieņemt sabiedrībā noteiktu stāvokli. Šis jautājums ir svarīgs ne tikai skolniekiem, bet arī vecākiem, skolotājiem un sabiedrībai kopumā. Kāpēc mēs tik daudzus gadus mācāmies, liekam eksāmenus? Vai tikai tādēļ, lai būtu izglītoti un dabūtu darbu? Vai izglītības vērtība būtībā nepastāv tajā apstāklī, lai sagatavotu mūs, kamēs mēs vēl esam jauni, dzīves izpratnei? Protams, ka ir nepieciešams darbs un jāpelna iztika, bet vai tas ir izglītība galvenais uzdevums? Dzīve nav tikai darbs vai kaut kāda nodarbošanās. Tā ik kaut kas neaprakstāmi plašs un dziļš- tā ir lielais noslēpums, kurā mēs darbojamies kā cilvēcīgas būtnes.

           

Tradicionālā pieeja pasaulei pamatojas uz zināšanām. Bet, vai zināšanas var dot brīvību? Zināšanas, kuras ir dzīves pieredzes rezultāts, ir cietums un prāts no tā nespēj izkļūt.

          

Tas ir zināms paradokss- jo intelektuālāks, spēcīgāks, kulturālāks ir cilvēks, jo mazāk tas ir spējīgs saprast sevi un citus. Kad prāts tiecas pēc patiesības, tas tiecas pats pēc sava atspulga nevis pēc patiesības. Arī prāts, kurš tiecas pēc  Dieva, tiecas pēc jau zināmā. Dievs ir jūsu pašu domu atspulgs, sociālo un citu ietekmju rezultāts. Prāts spēj domāt tikai par zināmo. Jebkuri prāta jaunatklājumi ir veco zināšanu kombinācijas. Par Dievu vai patiesību nav iespējams domāt. Tas par ko jūs domājat nav realitāte. Liela daļa cilvēku ticību ir aizvietojuši ar zināšanām. „Es zinu, man ir pieredze, uz to es varu pilnīgi paļauties”- tādas ir mūsu zināšanu izpausmes. Taču, kad jūs paskatīsīties uz to saprātīgāk un uzmanīgāk, tad ieraudzīsiet, ka pat apgalvojums „es zinu” ir siena, kura atdala mani no tevis. Jo ar lielāku zināšanu bagāžu ir apkrauts mūsu prāts, jo mazāk tas spēj apjēgt pasauli.

 

Vai zināšanas mums palīdz mīlēt, būt brīviem no tām īpašībām, kuras rada konfliktus mūsos pašos un saskarsmē ar citiem cilvēkiem? Vai tās atbrīvo mūs no godkārības? Ja mēs gribam dzīvot saskaņā viens ar otru, tad jāatmet jebkuras ambīcijas – ne tikai politiskās, ekonomiskās un sociālās, bet arī pašas smalkākās – piemēram, tādas kā „ kaut kam būt”.

 

Ļoti interesanti ir novērot cik lielu lomu mūsu dzīvē spēlē zināšanas un ticība. Katru reizi, kad jūs ieraugāt kaut ko jaunu, jūs tūlīt pārcilājat veco informāciju, kas varētu būt saistīta ar redzēto. Līdz ar šo brīdi jūs pārstājat uztvret. Cilvēks, kurš saka „es zinu”, „ tas ir tā”, „tas nav tā”, ir pārtraucis redzēt pasauli un nodarbojas ar simbolu kombinācijām. Tas, protams, nenozīmē, ka iepriekš teiktais ir jāabsolutizē. Ja es nezinu kā atgriezties mājās, radīsies lielas problēmas. Taču ne jau to mēs apspriežam. Mēs runājam par zināšanām, kuras ir drošības līdzeklis, psiholoģiskā vēlme par kaut ko būt.

           

Ja mēs sevi gatavosim tikai tam, lai nopelnītu iztiku, mēs pazaudēsim dzīves būtību, kuru saprast ir daudz svarīgāk kā gūt panākumus lauksaimniecībā, fizikā vai autosacīkstēs.

           

Zināšanas ir simbolu pasaule un bieži ir šķērslis pašrealizācijai, savas eksistences un mirkļa pārdzīvojumam. Fundamentāla sevis sapratne nerodas caur zināšanām vai pieredzes uzkrāšanu vai atmiņas iesaistīšanu. Sevis sapratne veidoja sno momenta uz momentu. Zināšanu krājums par sevi traucē izpratni, jo tā kļūst par centru realitātes filtrācijai.

           

Zināšanas un apmācība ir jaunā, mūžīgā, ārpus esošā apjēgšanas šķērslis. Mūsdienu tehnikas attīstība neveido radošu personību. Jūs ziniet cik jauki ir zīmēt, jūs esat apguvis tehniku, bet diezin vai tāpēc jūs sauks par mākslinieku. Jūs varat zināt kā veidot atska’hnas un dažādus pantmērus, taču jūs nebūsiet dzejnieks.

           

Prāts, kurš ir pieblīvēts ar faktiem, atmiņām un zināšanām nav spējīgs uztvert mirkļa novitāti, negaidīto, spontāno. Tā ir mūsu ilūzija, kad mēs ceram, ka augstāko izpratni mēs iegūsim vācot informāciju, krājot faktus un lasot grāmatas.

           

Nerauciet pieri nepiekrītot teiktajam. Kad mēs sakām, ka apmācība vai zināšanas ir šķērslis, tas netiek attiecināts uz tehniskām un praktiskām zināšanām- kā vadīt auto, kā gatavot ēdienu vai konstruēt raķetes. Mēs runājam par to apziņas stāvokli, kurš sniedz skaidrību, radošu izpratni un ietver sevī mīlestību. Būt viedam šī vārda plašākā nozīmē nozīmē būt brīvam ik momentu, jo pagātne ar prāta palīdzību aizēno tagadni. Cilvece ļoti kļūdās domādama, ka prāts atrisinās visas problēmas.

           

Kā cilvēkam atklāt patiesību? Tā nav atkarīga no kādas ideoloģijas, jo tad tas ir spriedums, domas par kādu jautājumu. Idejas vienmēr ir radījušas naidu, sajukumu, konfliktus. Ja jūs esta atkarīgs no labējo vai kreiso grāmatām, no svētajiem rakstiem, tad jūs esat atkarīgs no kapitālisma, komunisma, Budas vai Jēzus domām. Tās visas ir idejas, bet nevis patiesība, jo jebkura vārdos izteikta doma pieder pie simbolu pasaules, kas ir tikai patiesības atspoguļojums, mēģinājums tai tuvoties. Faktu noliegt nevar- domas par faktu var vienmēr apstrīdēr. Vienu vai otru līderu domas ir nosacītas ar viņu pieredzi un izpratni un, ja jūs sevis realizācijā esat no tā atkarīgs, jūs zaudējiet patiesību. Patiesība nav zināšanas vai pieredze.

           

Lai attīstītu personību, uz pasauli jāskatās neatkarīgi no domām par to. Jebkura problēma nekad nav statiska- viss ir dinamikā, kustībā. Vakardienas patiesība nav šodienas patiesība un patiesība šeit nav patiesība citur. Prāts mīl pasauli apturēt. Lai saprastu un apjēgtu patiesību (realitāti), prātam ir jābūt svaigam, nesaistītam. Sevī jārealizē nepārtaukta pašreizējā mirkļa uztvere.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Doma un mīlestība

           

Tās domas, kuras satur emocijas un jūtas nav mīlestība. Doma un mīletsība viena otru izslēdz. Doma ir pagātnes pieredzes rezultāts, taču mīlestību nerada atmiņa. Kad jūs domājat par kādu, ko mīlat, šī doma nav mīlestība. Jūs varat atcerēties skūpstus, kaisles brīžus un citas savstarpējās attiecības, bet tā nav mīlestība. Pēc savas dabas doma ir sadalītāja. Domāšanas procesā mēs apzināmies laiku un telpu, atdalām sevi no apkārtējās pasaules. Tikai tad, kad domāšanas process apstājas, rodas vieta mīlestībai.

           

Doma vienmēr ir tā, kas veido īpašuma jūtas, to piederēšanas stāvokli, kurš apzinīgi vai neapzinīgi izsauc greizsirdību. Mīlestība un greizsirdība nav savienojamas lietas. Cilvēku vairums, diemžēl, to nesaprot un greizsirdību uzskata par mīlestības pazīmi. Īpašuma jūtām, kuras ir greizsirdības pamatā, nav vietas mīlestībā. Tieši tāpēc, ka doma spēlē mīlestības lomu, rodas visi sarežģījumi un bēdas.

           

„ Vai tad mīlestība un neapmierinātība nevar pastāvēt līdzās? Vai tad greizsirdība nav mīlestības rādītājs? Mēs izsakām pārmetumus, bet pēc mirkļa skūpstāmies. Vai tad pārejošas dusmas un sekojoša izlīgšana un glāsti nav mīlestība? Tāpat arī upe vietām ir ar krācēm, vietām tā lēni plūst pa ēnainiem krastiem. Šajā dažādībā ir upes skaistums?”

           

Mūsu kļūda ir tā, ka mēs cenšamies atrast sakarību starp diva fakta veidiem. Dusmas un glāstus mēs pieskaitam vienai sfērai. Mēs izmantojam vienu faktu, lai nosodītu vai attaisnotu citu. Kādēļ mēs neņemam vai katru notikumu pašu par sevi, bet cenšamies tos sasaistīt? Mēs nevaram izprast kādu konkrētu faktu, ja mēs to vērojam caur idejas aizkaru, caur atmiņas ekrānu. Vai mēs varam saprast greizsirdību tādēļ, ka esam skūpstījušies ar mīļoto?greizsirdības jūtas rodas saistībā ar mīlestību, taču mīlestība nav greizsirdība. Greizsirdība ir viens no veidiem kā piesaistīt vīrieti vai sievieti. Mēs esam jo greisirdīgāki, jo spēcīgāka sir mūsu īpašuma jūtas. Oyra cilvēka piederēšana dara mūs apmierinātus, vairo drošības sajūtu. Nav jau vajadzīgs pat cilvēks, lai uzliesmotu greizsirdība. Cilvēks var būt greizsirdīgs pat uz suni, ja tas nerej uz svešinieku. Greizsirdības iemesls ir nevis otra persona, bet pašcieņas jūtas, savas vērtības apziņa. Kur ir greizsirdība, mīlestības nav, tāpat kā tur, kur ir tumsa, nav gaismas.

           

Ja jūs nedomātu par kādu cilvēku, jūs droši vien teiktu, ka jūs to nemīlat. Nu, bet ja jūs domājat par šo cilvēku, tad tā ir mīlestība? Ja jūs nedomātu par savu draugu, kuru pēc jūsu pārliecības jūs mīlat, jūs būtu satriekts, vai ne? Ja jūs nedomātu oar draugu, kurš nesen miris, jūs sevi uzskatītu par neuzticīgu, vienaldzīgu, trulu, utt. Tādēļ jūs sākat par to domāt, sameklējot fotokartiņu, lai atsaktu atmiņā viņa tēlu. Taču tādā veidā aizpildot sirdi ar prāta produktiem mīlestībai vairs nepaliek vietas.

           

Vai mēs nesaucam par mīlestību iespēju realizēt savas apzinātās un neapzinātās vēlmes- seksu, maigumu, rūpēšanos, kopējus mērķus un ideālus? Vai tā ir mīlestība, kad mēs identificējam sevi ar otru cilvēku? Vai tā ir mīlestība, kad mēs zaudējot savu „ mīlestības”objektu kļūstam nikni vai apbēdinātijo zudusi mūsu pašrealizācijas iespēja un nozīmība? Otra cilvēka nepieciešamība savu jūtu un vakadzību apmierināšanai nevar būt mīlestība.

          

  Kad jūs atrodieties kopā ar draugu, jūs par viņu nedomājat. Tikai viņa prombūtnē doma šak veidot scēnas un pārdzīvojumus, kuri jau ir miruši. Šo pagātnes atdzīvināšanu mēs saucam par mīlestību. Domai saprotams ir sava vieta, bet tai nav nekāda sakara ar mīlestību. Jūs jautāsiet- kas tad ir mīlestība? Mīlestība ir esamības stāvoklis bez domām. Mums ir jāsaprot domas būtība un nav nozīmes mēģināt notvret mīlestību ar domām. Arī domu noliegšana nenovedīs pie mīlestības izpratnes, jo noliegšana arī ir domāšanas process. Brīvību no domām un mīletsību mēs izjutīsim tad, kad būs patiesa un dziļa sevis izpratne, kas iespējama tad, kad mēs pasauli nenosaucam vārdos un jēdzienos.

           

Mīlestība nav identificēšanās, tās nav domas par mīļoto. Kad mīlestība ir, tad domu nav. Jūs domājat tad, kad mīlestības nav, kad starp jums un mīļoto ir distance. Mīlestībā brīdī nav domu, nav tēlu, nav atmiņu. Tikai prāts rada cenšanos paturēt, ilgas un sāpes, skumjas un trauksmi. Vēlmes ir simbolu pasaule. Mīletsība ir ārpus simboliem.

           

Prāts ir aprēķinu, salīdzināšanas, atmiņu, nākotnes plānu un baiļošanās sfēra. Greizsirdība tāpat kā lepnums un citas jūtas ir prāta ražojumi un nevar būt mīlestības atribūti. Starp prātu un mīlestību nevar uzcelt tiltu. Tikai prāts atļaujas sacīt- „ es mīlu vairāk, bet tu mazāk”, „ to es mīlu, bet to nemīlu”. Mīlestība ir esamības stāvoklis, kurā nepiedalās ne domas, ne jūtas.

 

Mīlestība nav process, kurš attīstas, par kuru var teikt- tā rodas. Mīlestībai nav nosaukuma, tā ir neaizsargāta, atvērta. Ja saka- mīlestība ir jāsargā- tad tā nav mīlestība, bet īpašums, ko egoisms grib saglabāt.

 

Prāts ar savām prasībām, bailēm, pieķeršanos, formulējumiem un centieniem mīlestību iznīcina. Kad jūsu mīlas objekta vairs nav, vai tas neatbild jūsu jūtām, jūs apzinieties tukšumu un sabrukumu. Mēs izmantojam mīlestību kā līdzekli lai aizietu no sevis paša. Mēs pieķeramies tam, ko mīlam- mēs esam greisirdīgi, mēs skumstam, kad tas nav līdzās mums. Mēs jūtamies galīgi satriekti, kad tas tiek zaudēts vai mirst. Vai tā ir patiesā mīlestība? Mīlestība nav biedrošanās rezultāts, tā nevar tikt izmantota, lai aizpildītu savu nenozīmību.

 

Nevajag sajaukt mīletsību ar pieķeršanos. Vieni pieķeras laulātajam draugam, citi bērnam, vēl citi ticībai vai dzimtenei. Kopējais šo pieķeršanos raksturs ir viens un tas pats- bez izvēlētā pieķeršanās objekta mēs jūtamies vientuļi, bezcerīgi pazuduši. 

 

Savstarpējās attiecības un izolācija

 

Dzīve ir savstarpējo attiecību skola. Dzīve- tā ir savstarpējās attiecības, kuras izpaužas kontaktos ar cilvēkiem, dabu, lietām un idejām. Savstarpējās attiecības ar pasauli ir spogulis, kurā mēs atklājam sevi. Bez tām mēs nepastāvam. Eksistē nozīmē būt ar kaut ko saskarsmē. Lai sevi saprastu, mums ir jāsaprot savstarpējās attiecības. Vairums cilvēku šajās attiecībā, šinī spogulī pamana tikai to, ko tie vēlas ieradudzīt, nevis to, kas pastāv patiesībā.

 

Uz kā ir balstītas mūsu savstarpējās attiecības? Ne jau uz mīlestību, lai gan mēs daudz par to runājam. Sabiedrībā savstarpējas attiecības ir balstītas uz vēlmi dominēt, kura rada greizsirdību, dusmas, aizdomību un rezultātā pastāvīgus konfliktus.

 

Mūsu savstarpējās attiecības veido sabiedrību un, ka tā ir ierobežotas, egocentriskas, nacionālas u.t.t., nav ko vainot pasaules netaisnību. Kādi mēs esam, tāda ir pasaule. Tādēļ mūsu problēma ir pasaules problēma. Mēs savā vientiesībā gribam izmainīt pasauli mainot sistēmu vai sabiedrības pamatvērtības.

 

Kontaktēties ar citu cilvēku, pat, ja mēs viens otru labi pazīstam, ir ļoti grūti. Mēs katrs valodā lietojamam vārdam piešķiram mazliet citādu jēgu, atšķirīga ir arī vārdu satura pieredze. Tādēļ izpratne rodas tikai starp izlgstoši tuviem cilvēkiem- vīru un sievu, tuviem draugiem. Patiesa sapratne realizējas tikai tad, kad mēs tiekamies vienā un tajā pašā līmenī vienā un tajā pašā laikā. Diemžēl vairums no mums otru uzklausa caur pretestības ekrānu. Mēs esam atdalīti viens no otra ar aizspriedumiem, zināšanām, rūpēm, vēlmēm un bailēm. Uztverot savu sarunu biedru caur šādu ekrānu, mēs faktiski klausāmies sevi, nevis to, kas tiek sacīts. Kad mēs dzirdēto sākam interpretēt, pārtulkot atbilstoši savām zināšanām, spriedumiem un atziņām, mēs no sarunas biedra attālināmies un zaudējam kontaktu.

 

Ja mēs uzmanīgi pavērosim savu dzīvi, mēs pamanīsim, ka mēs pastāvīgi cenšamies norobežoties un dzīvot izolācijā. Mēs ceļam sienas caur kurām vērojam pārējos. Tās var būt gan psiholoģiskas, gan materiālas, gan ekonomiskas vai nacionālas sienas. Mēs redzam kā viena politiska partija cīnās ar otru. Katra tic savam ekonomisko problēmu atrisināšanas ceļam. Diemžēļ tās nav atradušas izeju no bada, nabadzības un cietsirdības. Tas ir tāpēc, ka tās ir nodarbinātas ar teorijām, kā to atrisināt. Viņas nav norūpējušās par problēmu kā tādu, bet tikai par metodēm kā to atrisināt. Notiek plēšanās tikai par metodēm nevis par problēmas iekšējo būtību. Tādā pat veidā reliģiozi cilvēki neieredz viens otru, lai gan vārdos sludina brālību un mīlestību. Mēs dzīvojam izolācijā, norobežojušies, jo tas ir itkā ērtāk, domājam, ka tā ir drošāk. Mēs vēlamies aizbēgt no pasaules un dzīvot mūsu šaurības drošībā. Tā rodas suverēnas valstis, armija sun reliģijas. Joprojām pieķērušies saviem pašu radītajiem ierobežojumiem, mēs dzīvojam ilūzijā, ka mums izdosies radīt vienotu pasauli un panākt mieru. Neskaitāms daudzums vēsturnieku, teologu un zinātnieku ir izskaidrojuši kā rodas karš, taču kari joprojām turpinās, kļūstot arvien asiņaināki.

 

Patiesi labestīgs cilvēks necenšas norobežoties un nav piesaistīts kādam karogam. Tādam pieder pasaule ar kuru tas dzīvo harmonijā. Īstas savstaprējās attiecības starp cilvēkiem izslēdz savstarpējo atkarību.

 

Skumji, ka tradicionālās cilvēku attiecības ir dibinātas uz savstarpējo vēlmju apmierināšanu. Ja kāds no jūsu paziņām neatbilst jūsu vajadzībām, jūs no viņa novēršieties. Ja viņš atbilst jūsu vēlmēm vai mērķiem, jūs to pieņemat kā draugu vai sievu. Ģimenē, diemžēl, starp jums un jūsu sievu ir izolācijas siena. Jums ir savas ambīcijas, viņai savas. Tad jūs abi runājat par pienākumiem un atbildību. Cilvēks, kurš mīl, nerunā par atbildību- viņš mīl. Viņš dala ar otru visu- priekus, bēdas, naudu u.t.t. Parasti ģiemene ir tikai iemesls turpināt dzimtu, saņemt to, ko jūs gribat- seksu, atbalstu, mieru. Ģimene kļūst par veikalu, ģimene tiek izmantota kā vēlmju apmierināšanas līdzeklis. Tas, kā mēs attiecamies pret saviem tuviniekiem, draugiem un kaimiņiem, norāda, ka mūsu attiecībās izpaliek mīlestība. Mīlestību saprast ir visgrūtāk. To nevar saprast intelektuāli, nevar izraisīt ar kaut kādām metodēm, līdzekļiem vai disciplīnu.

 

Arī pieredze ir kļuvusi par mūsu cilvēcisko attiecību jaucēju. Tas,, kurš ir kaut ko iepazinis, pie tā pieķeras un katram šo pieredzi nosaka viņa ticība, ekonomiskais stāvoklis, ģimene, veselība u.t.t. Cilvēks maldīgi uzksata, ka tikai viņa pieredze ir visaptiesākā līdz ar to turpinot dalīt un skaldīt pasauli.

 

Dzīve izolācijā ir mocīšanās. Pilnīgā izolācijā nevar dzīvot ne personība, ne valsts, un tomēr savā tieksmē pēc varam mēs ar dažādiem paņēmieniem radām izolāciju. Nacionālisms- tas ir lāsts, kurš ar savu norobežošanos un patriotisko garu ceļ izolācijas sienas un sanaido cilvēkus: „ Mēs esam šeit, bet citiem ir jābūt tur!” Kas notiek, kad jūs pret kādu uzceļat sienu? Vienmēr kāds to cenšas nojaukt. Kad jūs kaut kam pretojieties, tas nozīmē, ka jūs ar to atrodieties konfliktā. Tādēļ arī nacionālisms, reliģijas u. Tml. Parādības, kuras ir tiekšanās pēc izolācijas, cenšanās no kādas pasaules daļas norobežoties, ir šķērslis miera sasniegšanai.

 

Vai cilvēks var dzīvot pasaulē netiecoties pēc varas, stāvokļa sabiedrībā, autoritātes? Protams, ka var. Tas ir iespējams, kad viņš sevi neidentificē ar kaut kādu pasaules daļu- partiju, valsti, rasi vai reliģiju. Tas ir iespējams tad, kad cilvēks vairs sev neliekas tukšs vai nevarīgs, kad tam nav vajadzība kaut kam pieslieties, lai justos droši, kad tas ir ieguvis iekšējo mieru un brīvību.

 

Vai mēs varam kopīgi strādāt, ja netiecamies pēc rezultāta? Patiesa sadarbība ir iespējama tikai tad, kad tā nav prāta veidota, kad tās avots ir iekšēja nepieciešamība- tāda, kāda tā ir viena organisma šūnām

 

Savsatrpējo attiecību veidošana ir pašatklāsmes process un nezinot sevi, sava prāta un sirds ceļus, formāli izveidot ārējo kārtību, sistēmu vai pieņemt kādu formulu nav jēgas. Tikai vienotas pasaules izpratne sniegs spēju dzīvi tvert adekvāti visā pilnībā bez konfliktiem savstarpējās attiecībās.

 

Zināšanas un gudrība

 

Viņš bija patīkams cilvēks, kurš kaislīgi alka gudrību. Viņš centās to savākt tikpat nopietni, kā kolekcionārs krāj markas. Tam nebija daudz līdzekļu, taču viņam bija izdevies pabūt daudzās zemēs, tikties ar daudz cilvēkiem. Viņš bija daudz lasījis un sarunas laikā citēja vairākas filozofu un svēto teiktās frāzes. Viņš brīvi lasīja grieķiski un nedaudz zināja arī sanskritu. Viņš sevi uzskatīja par sevišķi izglītotu. Viņam zināšanas bija dzīves gudrība. Viņš varēja kā autoritāte runāt par atomu, komunismu, astronomiju, diētu vai pārapdzīvotību. Viņš lepojās ar savām zināšanām un līdzīgi atrakciju meistaram veikli izmantoja tās, lai radītu vispusīgi erudīta cilvēka iespaidu. Cilvēki viņā vērās ar cieņu un klausoties apklusa.

 

-          K. Vai ir iespējams savākt gudrību?

„ Kāpēc gan nē? Pieredze cilvēku dara gudru. Tāpat arī zināšanas ir gudrībai nepieciešamas.”

-          K. Vai var kļut gudrs veicot uzkrājumus?

„ Dzīve ir krāšanas process, tā ir pastāvīga rakstura veidošana, tā izvēršana. Pieredze savā būtībā ir zināšanu uzkrāšana. Jebkurai sapratnei zināšanas ir obligāti nepieciešamas.”

-          K. Vai sapratne atnāk ar zināšanu un pieredzes iegūšanu? Zināšanas, apziņa- tā ir pagātne. Vai patiesi saprast var izmantojot pagātni? Vai sapratne nerodas tajos brīzos, kad prāts klusē? Cilvēki domā, ka pietiekoši izplatot zināšanas tie likvidēs ego un novērsīs pasaulē ļaunumu. Diemžēl cilvēces vēsture liecina par pretējo. Liela daļa zināšanu tiek izmantota tieši cilvēku iznīcināšanai.

„ Neko nevar novērtēt, ja nav zināmi fakti vai pieejama informācija. Zināšanas un pieredze nepieciešama sapratnei, kura arī ir gudrība.”

-          K. Atklāšanai ir vajadzīga brīvība, vai ne? Ja jūs esat sasaistīts, apgrūtināts ar smagumu, jūs tālu neaiziesiet. Vai var būt brīvība, ja pastāv dažāda veida uzkrājumi? Tas, kurš krāj- vienalga vai tā būtu nauda vai zināšanas- nekad nevar būt brīvs. Jūs varat atbrīvoties no mantu iegūšanas, taču kāre pēc zināšanām ir tādas pat važas, kuras mūs tur gūstā. Vai krāšana ir tikumiska? Vai tikumība neveidojas atbrīvojoties no tapšanas un krāšanas? Arī cilvēka raksturs ir važas. Tikumība ir savienojama ar verdzību.

„ Vai iespējama gudrība bez pieredzes, bez apzinīgas piepūles?”

-          K. Gudrība ir viena lieta, zināšanas pavisam kas cits. Zināšanas- tā ir atmiņa. Atmiņu var attīstīt, pastiprināt, bet vai gudrība ir paplašināta atmiņa? Gudrība nav atbilde uz jautājumu „kā?”, „kāpēc?”, „ cik?”. Sapratne, gudrība nav apziņas akts. Kad mēs apzināti cenšamies kaut ko saprast, mēs dzirdam savu personīgo atmiņu troksni. Šāda veida gudrība ir mūsu garīgo uzkrājumu projekcija, variāciju kombinācija. Patiesa gudrība atnāk, kad zināšanas ir atliktas sāņus. Mēs meklējam skolotāju, vadītāju. Taču, ja kāds jūs vada, jūs vairs neesat brīvi, bet pakļaujaties autoritātei. Tas, kurš zina, ir savu zināšanu vergs. Tajā brīdī, kad notiek patiesa izziņa, uzkrātās zināšanas ir tikai traucēklis, jo tā spieder pagātnei. Brīvība sākas tad, kad viss ir pabeigts, nolikts malā.

-          K. Zināšanas, kas ir atmiņu veids ir viens no cilvēku vairuma pamatīpašumiem. Kā Jebkurš īpašums, tas sniedz drošības sajūtu un apmierinājumu. Ļoti savdabīgi, ka zināšanas tik viegli aizvieto gudrību un sapratni. Pietiek mums iegūt zināšanas kādā jautājumā un mēs jau domājam, ka mēs to saprotam un problēma ir atrisināta. Mēs protam atrast iemeslus, bet nesaprotam pašu procesu.

„ Tātad jūs apgalvojat, ka domai ir jābeidzas un tikai tad var izpausties gudrība. Kā domas var izbeigties?

-          K. Domu pārtraukšanu nevar panākt ar disciplīnu, praktizēšanos vai piespiešanos. Doma ir domātājs, tās nav atdalāmas lietas. Kad doma cenšas pārtraukt domu, viņa padara to vēl stiprāku. Domas ar sevi nespēj tikt galā. Tikai to aptverot, jūs varat no tām atbrīvoties. Gudrība nozīmē apjēgt to, kas ir. Tas, ka ir, nekad nav nekustīgs. Kad jūs atrodaties bezdomu un tajā pašā laikā aktīvi uztverošā stāvoklī, sākas brīvība. Gudrība nozīmē pārdzīvot to, kas ir. Mēs zinām pārāk daudz, tādēļ dzīve mums paslīd garām. Mēs vienalga nevaram aptvert neizmērojamo. Godkārība padara mūs trulus, bet pieredze un zināšanas mūs sasaista. Mēs pārāk lielu nozīmi piešķiram prātam, jo nepazīstam mīlestību. Mēs zinām vēlmes un gribas spēku, bet nezinām mīlestību un dzīvojam kā miglā.

„ Iznāk, ka cilvēkam jāatsakas no jebkurām zināšanām, ja viņš vēlas saplūst ar Dievu, mīlēt u.t.t. Kādā veidā izdzīt no prāta zināšanas?”

-          K. Tas nav nepieciešams. Lai tās paliek savā vietā. Tukšam prātam jābūt tajos brīžos, kad vēlamies dzīvot realitātē. Nav metodes kā to panākt. Prāts apklusīs pats, kad meklēšana būs izbeigta un mērķi atmesti.

Izmantotie avoti:

„ PATIESĪBAS MEKLĒJUMI” Dž, Krišnamurti atziņas. RĪGA 1999. Pēc ārzemju literatūras avotiem apkopojis Aivars Lazda