
![]() Biogrāfija
Georgijs Ivanovičs Gurdžijevs.
Gurdžijevs stāsta: „Kad es atceros savu bērnību Armēnijā tūkstoš astoņsimt septiņdesmitajos gados, es redzu sava tēva tēlu, kas ir atstājis nenovērtējamu ietekmi uz visu manu dzīvi. Viņa kā dzejnieka un stāstnieka reputācija bija izplatījusies tāltālu daudzās valstīs. Viņa ekstraordinārie un noslēpumainie stāsti radīja manī vēlmi kļūt līdzīgam viņa stāstu leģendārajiem varoņiem, kas dzīvo, balstoties uz savām gaidām un ideāliem, un manā būtībā cieši iegūla vēlme dzīvot saskaņā ar saviem ideāliem.”
Gurdžijevs agri sāka interesēties par „pārdabiskiem fenomeniem” un uzsāka savus ceļojumus pa dažādām Āzijas un Āfrikas valstīm, kur centās rast atbildes uz sevi interesējošajiem jautājumiem. Starp valstīm, kuras, pēc viņa aprakstiem, viņš tika apmeklējis, bija Ēģipte, Turcija, Afganistāna, dažādi Tuvo Austrumu un Turkestānas apgabali, tostarp arī musulmaņu svētā pilsēta Meka. Šiem ceļojumiem bieži bija ekspedīciju forma, un Gurdžijevs tos organizēja kopā ar citiem, sevis dibinātās biedrības „Patiesības Meklētāji” locekļiem.
Savu ceļojumu laikā Gurdžijevs pētīja dažādas garīgās tradīcijas (tostarp sūfismu, budismu un Austrumu kristietību), viņš vāca dažādus seno zināšanu fragmentus, dažkārt pat apmeklējot senos arheoloģiskos izrakumus - zudušo pilsētu drupas. Viņš arī pētīja šo valstu vietējo tautu folkloru (vairumā gadījumu dejas un mūziku). Šie pētījumi viņā radīja pārliecību, ka ir kaut kas, kā izcelsme nav cilvēciska, un, ka šīs zudušās zināšanas iespējams iedzīvināt noteiktās kopienās.
22 gadu vecumā Gurdžijevs apmetās Tbilisi, Gruzijas galvaspilsētā, kur strādāja par tulku ražošanas un dzelzceļa uzņēmumā. Vietējās pašvaldības maksāja lielus procentus par dzelzceļa līniju veidošanu, kas šķērsotu pilsētu, tādā veidā ļaujot jaunajam Gurdžijevam iekrāt pietiekami daudz naudas, lai viņs varētu uzsākt savus pirmos nopietnos ceļojumus. Viņš ceļoja uz Sīriju, Jeruzalemi, kur strādāja par gidu tūristiem. Viņa turpmākie pētījumi turpinājās arī Ēģiptē, kur viņš turpināja gida darbu, brīvajā laikā cenšoties izprast to cilvēku nodomus, kas ir uzcēluši šos pieminekļus; izprast to, kādu nozīmi tie sevī nes jau tūkstošiem gadu.
Konstantinapolē Gurdžijevs cerēja rast atbildes uz vairākiem jautājumiem, kurus viņš uzskatīja par izšķiroši svarīgiem, tomēr viņš neatrada atbildes, un rezultātā nolēma kļūt pilnīgi izolētam, lai meditētu par savu situāciju un savu turpmāko darbību. Viņš atskārta, ka atbildes uz jautājumiem, kas viņu satrauca, ir iespējams rast tikai pārdomājot, paaugstinot sevis apzināšanos.
Viņš nepārtraukti strādāja, cenšoties rast objektīvo pasauli gan sev, gan tiem, kas meklēja patiesības noslēpumus, kultūras cilvēkiem. Lai nodrošinātu nepieciešamos līdzekļus saviem pētījumiem, viņš atvēra radošo darbnīcu, kas jo lielus panākumus guva Kaspijas jūras reģionā. Izmantojot visus eksperimentālos līdzekļus, kas bija pieejami modernajā civilizācijā, ieskaitot hipnozi, viņš atklāja, ka cilvēkos veidojas trīs veidu asociācijas - domas, emocijas un instinkts.
Gurdžijevs raksta: „Visumā visi ir viens. Atšķirīga ir tikai ādas krāsa. Mēs esam bezgalīgi mazi, un pār mums valda tie paši likumi, kas valda pār bezgalīgi lieliem. No pašiem cilvēces pirmsākumiem cilvēki uzskata, ka viņus ir radījis Dievs pēc savas līdzības. Cilvēks pēc tā būtības spēj iemiesot un īstenot dievišķās dabas iezīmes.” Tāpēc viņš pieņēma lēmumu koncentrēt visus savus spēkus un enerģiju uz savu iekšējo pasauli, lai realizētu slepeno uzdevumu, un lai dalītos ar saviem vienaudžiem pētījumā par iespējām, ko mums ir devis Radītājs.
Lai būtu finansiāli neatkarīgs, Gurdžijevs uzsāka visu veidu biznesus. Vadīja zvejniecības, naftas ieguves uzņēmumus, tirgojās ar paklājiem un antīkām lietām u.tmldz. Turpinot savu, jau jaunībā uzsākto „teozofijas skolotāja” karjeru (kas bija populāra 20. gadsimta sākumā, neomisticisma laikos), 1912. - 1913. gadā viņš ieradās Maskavā, kur viņam izdevās sapulcināt zinātnieku grupu.
1915. gadā norisinājās viņa liktenīgā tikšanās ar kādu citu ezotērisko patiesību meklētāju, ar Pjotru Uspenski - 37 gadus vecu filosofu un žurnālistu, pazīstamu kā vairāku darbu autoru (par misticisma un ceļojumu tēmām). Uspenskis Gurdžijevā sakatīja cilvēku, kas var atbildēt uz lielajiem Visuma jautājumiem jaunā un oriģinālā veidā. Šī alianse palielināja jau esošās domubiedru grupas locekļu skaitu un kvalitāti un sekmēja arī jaunu grupu veidošanos Sanktpēterburgā. Uspenskis un viņa galvaspilsētas intelektuālo paziņu loks, ieinteresēti par Gurdžijeva zināšanām, ar saviem ievirzošajiem jautājumiem un kritizējošajiem spriedumiem, veicināja „šķirošanu un sistematizēšanu” daudzpusīgai un izsmalcinātai pieredzei. Vēl jo vairāk, jaunais kompanjons, kuram jau pašam bija daudzgadēja pieredze sadarbības attiecību veidošanā ar dažādām mistiskajām skolām un literatūru, īsā laikā bija paspējis ne vien izcelt un izprast jaunas, oriģinālas Austrumu Mācību idejas, bet arī adaptēt tās atbilstoši eiropiešu mentalitātei, tulkojot tās valodā, kas saprotama Rietumu psiholoģiskajai kultūrai. Tieši tādēļ šī ciešā sadarbība, kas noveda pie dažādu koncepciju un prakšu konglomerāta formēšanas, ieguva nosaukumu „ Gurdžijeva-Uspenska Mācība”.
1917. gada sākumā politiskā situācija valstī lika Gurdžijevam atstāt Maskavu kopā ar jauno sievu un doties pie savas sievas ģimenes uz Armēniju. Vairāki biedri pievienojās Gurdžijevam trimdā, tostarp doktors Stenvalds, Pjotrs Uspenkis un Tomass Hārtmanis, un viņu ģimenes. Gurdžijevs atminas: „Es radīju ap sevi apstākļus, kas visus cilvēkus veda atpakaļ uz to esamības jēgu un mērķi, kas iegūstams, ja izmanto apzināšanos un dabas automātisko manifestāciju.”
Politiskā situācija radīja dzīves veidu, kurā par problēmu kļuva ne tikai darbs, bet arī izdzīvošana, tādēļ, lai no tā izvairītos, Gurdžijevs organizēja zinātnisku ekspedīciju, kuras mēŗķis bija šķietami izpētīt Kaukāza izrakteņus. Viņi sasniedza Tbilisi 1919. gada sākumā, kur Gurdžijevs centās nodibināt Cilvēka harmoniskas attīstības institūtu, tomēr pieaugošu nemieru ietekmē viņam nācās mainīt savus plānus. Tomēr, apvienojot visu savu enerģiju, 1920. gadā Gurdžijevam visbeidzot izdevās radīt jaunu institūtu Konstantinapolē.
Klosterī viņš nenodarbojās ar pasaulīgām lietām. Pārkāpjot slieksni, viss, kas saistījās ar pasaulīgām lietām vai sociālo statusu, vairs nebija nozīmīgs. Prieurē tika organizētas publiskas lekcijas un Gurdžijeva izstrādāto sakrālo kustību-deju un vingrinājumu demonstrācijas, kas tika balstītas uz vietējām un pils dejām, kuras viņš tika studējis, ceļojot pa Āziju. Šos vakarus iecienīja franču aristokrātiskā publika.
Viņš prezentēja informāciju, ko ikviens varēja uzņemt sevī, ko katrs varēja mācīties ārējā veidā - caur sauli, mēnesi, viņš palīdzēja cilvēkiem atskārst to, ka cilvēks ir viss, kas ir viņā: saule, mēness, dievs, visa dzīve.
Vairums Gurdžijeva sekotāju (ne bez maksas) palika dzīvot un strādāt Prieurē. Kaut arī dažus no tiem - pamatā tos, kuri emigrēja ar viņu kopā uz Krieviju - Gurdžijevs vēl aizvien atbalstīja arī materāli.
Pāris reižu, kopā ar savu mācekļu grupām, viņš apmeklēja arī Amerikas Savienotās Valstis, un arī tur viņš organizēja publiskas lekijas un Sakrālo kustību demonstrācijas.
1923. gada beigās teātrī Elizejas laukos tika sniegtas vairākas izrādes, un šie demonstrējumi tika augstu novērtēti, tomēr pats Gurdžijevs uzsvēra, ka darbā, kurā nav jāsasniedz rezultāti un nav jāsaņem apbalvojums vai uzmundrinājums, pats darbs ir mēŗkis.
1924. gada jūlijā Gurdžijevs iekļuva autoavārijā, kurā gandrīz zaudēja dzīvību. Kopš tā laika Prieres institūts kļuva arvien noslēgtāks, kaut arī daudzi Gurdžijeva mācekļi tur turpināja dzīvot vai arī joprojām to regulāri apmeklēja.
Šī perioda laikā Gurdžijevs uzsāka darbu pie savām grāmatām - „Viss un Visa vai Belcebula Stāsti mazdēlam”/Beelzebub's Tales to His Grandson/,„Tikšanās ar ievērojamiem cilvēkiem”/Meetings with Remarkable Men/un „Dzīve ir reāla tikai tad, kad „Es” esmu”/Life is Real Only Then, When 'I Am/. Sadarbojotiesar komponistu Tomasu de Hartmani, šajā laika periodā tika radīta mūzika „sakrālajām kustībām”, kā arī komponēti apmēram 150 īsi muzikāli klavierspēles skaņdarbi, kuri lielākoties balstījās uz Āzijas tautu melodijām.
Globālās ekonomiskās depresijas rezultātā 1932. gadā Gurdžijevs bija spiests slēgt savu institūtu un šķirties no saviem ilggadējiem biedriem.
Vēlāk Gurdžijevs pārcēlās uz Parīzi, laiku pa laikam turpinot apmeklēt Amerikas Savienotās Valstis, kur pēc viņa iepriekšējiem apmeklējumiem viens no viņa mācekļiem - kāds bijušais angļu žurnāla „Jaunais laikmets” (New Age) īpašnieks, vadīja viņa sekotāju grupas Ņujorkā un Čikāgā. Pēc Priuerē slēgšanas Gurdžijevs turpināja darbu ar mācekļiem, organizējot tikšanās pilsētas kafejnīcās vai pie sevis mājās. Viņa darbība acīmredzami mazinājās, tomēr nepārtrūka pat Parīzes okupācijas laikos.
Beidzoties Otrajam pasaules karam, Gurdžijevs Parīzē bija savācis audzēkņu grupu, kas skolojās, balstoties uz viņa Sistēmas pamatiem, no kuriem daļa bija arī jau mirušā Uspenska skolnieki, tostarp arī filosofs un matemātiķis Džons Bennets, fundamentālā sacerējuma „Dramatiskais Visums” autors, kura darbā atspoguļots mēģinājums atīstīt Gurdžijeva koncepciju, izmantojot Eiropas filosofijas valodu bāzi. Viņa izglītība balstījās uz principu, ka visam ir jānāk no paša, ka nav iespējams neko dot jau gatavā veidā. Viņš teica: “Mēs varam tikai ierosināt idejas, vadīt . Es nekad nemācīju tieši, jo tad mani skolnieki neko neiemācītos. Ja es vēlos, lai mans skolnieks mainās, es runāju ar kādu citu, un tādējādi viņš mācās.”
Pēdējos savas dzīves gados Gurdžijevs deva norādījumus saviem skolniekiem, par divu savu grāmatu „Viss un Visa” un „Tikšanās ar ievērojamiem cilvēkiem” un P. D. Uspenska grāmatas „Brīnišķā meklējumos”/In Search of the Miraculous/publicēšanu, uzskatot tās par savu lekciju būtības apkopojumu. Gurdžijevs uzsvēra: „Ja jūs kaut ko darāt, dariet to ar visu savu būtību. Vienu lietu vienlaicīgi. Tagad es te sēžu, ēdu, un man pašlaik visā pasaulē nekas cits nepastāv. Es ēdu ar visu savu uzmanību. Jums tāpat ir jādara VISS.”
Savā mazajā istabā Gurdžijeva kungs tikās ar neskaitāmiem cilvēkiem, kas nāca pie viņa uz privātām sesijām. Viņš deva precīzus norādījumus pie kafijas tases un palīdzēja ikvienam viņa meklējumos. Viņš spēja rast veidus, kā radīt sarežģītus apstākļus, visus pakļaujot jautājumiem, spējot ieņemt jebkuru lomu un izvēloties tās, kas šokē visvairāk, tomēr viņa radītā reakcija rosināja patiesas sirsnības brīžus.
1949. gada vasarā viņš veica savu pēdējo ceļojumu uz Lasko alām, cilvēces saknēm. Viņš iedrošināja cilvēkos saglabāt nemainīgu skatienu uz visiem apstākļiem un dzīvē neuzvesties kā pasažierim automašīnā.
Pirms nāves Gurdžijevs sacīja: „Esmu daudz strādājis. Mana grāmata būs publicēta, un katrs varēs to izlasīt. Tad es iešu tālu prom, kur varēšu atpūsties.”
Gurdžijevs nomira 1949. gada 29. oktobrī amerikāņu slimnīcā Francijā.
Izmantotie avoti:
Noderīgas saites:
http://www.gurdjieff.org/ |
2010 © Idejas autore – Lidija Silneva
|