Biogrāfija
Mevlana Džalāletdīns Rūmī 1207 – 1273
Persiešu dzejnieks, sūfijs, „Skolotājs ar starojošo sirdi”
Viens no visvairāk lasītajiem un iemīļotākajiem dzejniekiem visā pasaulē
Šo aprakstu varētu turpināt bezgalīgi, bet vislabāk Rūmī būtība izpaužas viņa paša dzejas vārdos...
Neesmu kristietis, jūds vai musulmanis[...] neesmu no Austrumiem vai Rietumiem[...]mana vieta „nevieta” ir[...] es neeksistēju .. es piederu Mīļotajai.. Vienīgi elpa...
Mevlana Džalāletdīns Rūmī (zināms arī kā Mevlana Celaleddin-i Rumi) ir dzimis Balkhā, mazā pilsētiņā, Afganistānā, 1207. gada 30. septembrī. Rūmī bērnībā viņa ģimene daudzreiz pārcēlās mongoļu iebrukumu dēļ; viņi dzīvoja Vakšā (tagadējā Tadžikistāna), Samarkandā, Damaskā, līdz beidzot apmetās uz dzīvi Konjā, Turcijā.
Tēva ietekme un personības veidošanās
Rūmī tēvs Bahaudīns Valads (zināms arī kā Sultan al-Ulama) bija viņa pirmais garīgais Skolotājs.
Bahaudīns Valads – Rūmī tēvs 1152-1231
Teologs, zinātnieks, sūfiju mistiķis
Savu dzīves gudrību apkopoja kā dienasgrāmatas piezīmes grāmatā Ma’arif Bahaudīna Valada skolas drupas Balkhā. Rūmī pirmais garīgais Skolotājs
Tēva piezīmes Rūmī bija dārgākais teksts aiz Korāna un pravieša vēstījumiem (Hadith) Rūmī tēvs bija teologs, zinātnieks un ļoti oriģināls mistiķis, kurš savu intīmo tuvību ar dievišķo un atklāsmes rakstīja dienasgrāmatas veidā un vēlāk apkopoja grāmatā Ma’arif. Šī Rūmī tēva grāmata nebija sūfiju mācības sistemātisks izklāsts, bet vērojumu piezīmes, atklāsmes, sapņu interpretācijas, joki, intīmas domas un sarunas ar Dievu, kas lielā mērā šokēja konservatīvos teologus un zinātniekus, kuri centās to saprast. Bahaudīns atklāja lielā mērā juteklisku brīvību paužot savu vienotību ar Dievu, atklājot dziļu sūfiju dzīves gudrību, un dabas, cilvēces un dzīves mistērijas vērojumus. Ma’arif teksti lielā mērā kalpo kā atslēga dziļākai Rūmī garīgā un intelektuālā mantojuma saprašanai. Daļa Ma’arif tekstu ir atlasīti un apkopoti lieliskā Kolemana Barka (Coleman Barks) angļu valodas tulkojumā „Nogremdētā grāmata” (The Drowned Book)[5]. Pēc tēva nāves Rūmī pārņēma šeiha posteni Konjas dervišu kopienā. Ma’arif bija viens no Rūmī visdārgākajiem tekstiem pēc Bahaudina nāves. Viņš studēja to kopā ar sava tēva bijušo mācekli Burhanudīnu Mahakiku. Viņi kopīgi lasīja arī Sanai un Attāru. Rūmī bija ticies ar Attāru (Farid al-Din Attar) jaunības gados kopā ar tēvu apmeklējot Naišpuru. Attārs bija ievērojams persiešu, sūfiju dzejnieks. Nostāsti saka, ka Attārs sajūtot jaunā Rūmī iekšējo garīgo spēku ir teicis tēvam, „Ir cerības, ka tavs dēls drīz iedegs uguni sirdīs, kas deg ar dievišķo mīlestību.” Attārs iedeva jaunajam Rūmī savu grāmatu Asrarname. Vēlāk Attāra ietekme jūtama Rūmī darbos un pats Rūmī ar mīlestību un cieņu runā par Attāru un Sanai, „Attārs bija gars. Un Sanai bija tā acis. Mēs nonācām patiesības laukā pēc Attāra un Sanai. Mēs sekojām viņiem”. Burhanudīns ar jauno Rūmī daudzreiz devās 40 dienu nošķirtības praksēs. Burhanudīns bija ekscentrisks vientuļnieks, kurš majestātiski neraizējās par ticībām un pēctecību. Viņš labi sagatavoja Džalāletdīnu ievērojamākajam notikumam Rūmī dzīvē – viņa tikšanās ar Šamsu Tabrīzu.[4]
Tikšanās ar Šamsu Tabrīzu – cilvēku, kas iedvesmoja Rūmī
Rūmī satika Šamsu tirgus laukumā Konjā. Šams, svešinieks ar caururbjošu skatienu, klejojoša derviša izskatā, apstādināja Rūmī jautājot, „Kurš bija lielāks, Muhameds vai Bestami?” „Muhameds”, atbildēja Rūmī, bet tad pēkšņā,zibens spērienam līdzīgā atklāsmē saprata, ka šis nav teoloģiskais strīds.
Rūmī un Šamsa tikšanās Konjā. Rūmī šeit putekļainajā tirgus placī bija saticis pašu Mistēriju.[1]
Lielā mistērija Rūmī dzīvē bija Šams Tabrīzs, elektrificējošs, ekscentrisks klejotājs ar tuksneša vēja harizmu, kurš uz ceļiem nometies lūdza sev ceļa biedru sev līdzīgā līmenī. Tad balss viņam jautāja: „Ko tu dosi?”. „Savu galvu”, skanēja atbilde. Džalāletdīns Rūmī ir tavs Draugs. Vēlāk viņš teiks, ka viņš nāca pie Rūmī tad, kad Rūmī bija gatavs saņemt viņa noslēpumu. Skatoties uz Rūmī un Šamsu neviens nevarēja pateikt, kurš no viņiem abiem bija skolotājs un kurš māceklis. 1244. gada vēlā rudenī viņi satikās Konjā. Rūmī bija 37 gadi. Rūmī bija ievērojams garīgais skolotājs, dervišu kopienas šeihs, izglītots un sirds gudrs cilvēks, kuru atzina bagātnieki un pie kura tiecās ļaudis no visattālākajiem Turcijas rajoniem. Šams bija vairāk nekā 20 gadus vecāks. Viņu tikšanās un sekojošās mistiskās, klusējošās sarunas bija par pamatu daudzu stāstu un estētisku ikonu radīšanai mistiskās apziņas un mīlestības pasaulē. Viņu draudzība ir viena no lielākajām mistērijām un Rūmī dzeja ir tās nepārtraukta rezonanse. Jau pirmajā tikšanās reizē Šams pārsteidza Rūmī parādīdams neaptveramu mīlestības brīvības spēku un apgāzdams teorētiskās dogmas. Varētu teikt, ka tajā brīdī Rūmī nolika malā savu dzīvi, autoritāti un zināšanas un sekoja klejojošam dervišam un savai sirds balsij. Dzejnieks un filozofs Henrijs Torejs ir teicis, „Es negribu dzīvot to, kas es neesmu. Dzīve ir tik dārga.” Kad Šams iesvieda Rūmī grāmatas strūklakā viņu pirmajā tikšanās reizē, tajā skaitā arī Rūmī tēva Bahaudīna dvēseles piezīmes, viņš teica, „Tagad tev jādzīvo tas ko tu esi lasījis un mācījis.” Un Rūmī atteicās no grāmatām un devās līdz Šamsam nošķirtībā. Rūmī prasīja uguni un Šams teica, „Es esmu uguns”. Tas ir tas, kas bagātināja dzeju līdz tās pārsteidzošajai intensitātei un drosmei, viņiem esot nezināmajos laukos, šajos sirds kambaros, kas ir tik netverami un daudzveidīgi. Rūmī un Šamsa šķiršanās fiziskajā pasaulē notika četrus gadus vēlāk 1248. gada 5. decembrī. Ir daudz strīdu un viedokļu par to, kā Šams pazuda. Ir dažādi nepamatoti nostāsti par to, ka greizsirdīgie Rūmī mācekļi kopā ar Rūmī dēlu Allaedīnu būtu nogalinājuši Šamsu. To mēs nezinām. Tas ko mēs patiešām zinām ir tas, kas mums ir – Rūmī dzeja, kas pilna ar skumjām, mīlestību un ekstātisku dzīves uztveri. Pēc Šamsa pazušanas Rūmī neizsakāmi cieta un visur meklēja Šamsu, līdz kādu dienu meditējot viņš saprata, ka meklēt nav vajadzības.
Rūmī mīļotais Draugs un Skolotājs Šams vienmēr ir un būs kopā ar viņu.
Kāpēc es meklēju vēl? Es esmu viņš.
Viņa būtība runā caur mani. Es meklēju sevi...
Lai arī divi ietekmīgākie cilvēki Rūmī dzīvē, viņa tēvs un Šams, dzīvē nekad nesatikās, viņu dzīves ceļos ir saskatāma cieša saistība. Viņi abi bija kaislīgi, drosmīgi un oriģināli sūfiju mistiķi. Viņi intīmi un jutekliski pauda savu mīlestību uz dievišķo. Neviens no viņiem abiem nebija dzejnieks. Par Bahaudīna piezīmēm Rūmī dzīves un dzejas pētniece Anne Marija Šimmela saka „lielisks, iedvesmojošas persiešu prozas paraugs, kura ekscentriski jutekliskā un plašā iztēle izsaka viņa neizmērojamo mīlestību pret Dievu”. Šamsa mācības balstījās uz asām, konfrontējošām un ironiskām esošā mirkļa uztverēm, lai atklātu lietu dziļāko būtību. Patiesību. Viņi abi kaislīgi ilgojās tikai vienu – vēl intīmāku un dziļāku pēc būtības saplūšanu vienotībā ar visu Esību un Dievu. Par Šamsa ietekmi uz Rūmī Anne Marija Šimmela saka, „Jau pēc Šamsa pirmās nozušanas Rūmī sāka veidoties par dzejnieku mistiķi, sāka daudz klausīties mūziku, dziedāt, virpuļot stundām ilgi”.
Rūmī dzīve pēc šķiršanās ar Šamsu un garīgais mantojums
Pēc Šamsa nāves vai nozušanas Rūmī dzīvoja divdesmit sešus gadus, veicināja dvēseles izaugsmi dervišu komūnā ap sevi un atstāja mums brīnumainu mantojumu. Pēc dvēseļu saplūšanas ar Šamsu, Rūmī satiek Saladinu Zarkubu, kalēju, dvēseliski radniecīgu draugu ar kuru kopā veikt sirds spodrināšanas darbu. Saladins bija vecs vīrs un Rūmī dzeja kļuva klusāka un maigāka. Pēc Saladina nāves Husams Chelebi, Rūmī rakstvedis un māceklis, kļuva viņa sirdsdraugs. Viņi izdeva sešas Masnavi grāmatas. Vairāk par Rūmī dzeju un mācību lasīt sadaļā Rūmī daiļrade.
Rūmī savas garīgās mācības būtību izteicis dzejā:
Devībā un palīdzībā esi kā strauts. Līdzjūtībā un žēlsirdībā esi kā saule. Citu cilvēku trūkumu piesegšanā esi kā nakts. Dusmās un niknumā esi kā nāvinieks. Lēnprātībā un pieticībā esi kā zeme. Iecietībā esi kā jūra.
Vai nu izskaties tāds, kāds esi, Mevlevi virpuļojošie derviši Konjā, Turcijā. vai arī esi tāds, kāds izskaties.[2]
Rūmī dzeja radās spontāni, to pierakstīja rakstveži un Rūmī to vēlāk rediģēja. Rūmī bija mīlestības dzejnieks. Mēdz teikt, ka sūfijiem ir divi pīlāri: Rūmī mīlestības ceļš un Ibn Arabi zināšanu ceļš, kur katrs no šiem ceļiem pauž pilnīgu mīlestības un zināšanu vienotību ceļā uz patiesību. Mīlestības un zināšanu augļi ir patiesība un drosme būt sev pašam. Rūmī ieviesa virpuļošanu, kā dievišķās atcerēšanās (zikr) praksi sūfiju dervišu kopienā. Vēlāk Rūmī pēctecis Husams Chelebi un viņa dēls Sultans Valads izveidos Mevlana muzeju un nodibinās Mevlevi Virpuļojošo dervišu ordeni. Vairāk par virpuļojošo dervišu praksi, vai sema ceremoniju, lasīt sadaļā Sūfiju Virpuļojošana. Rūmī bija precējies divas reizes; viņa pirmā sieva Gowhara Khatun nomira jauna. Viņa dzemdēja divus bērnus, Sultanu Veladu un Allaedīnu. Rūmī bija divi bērni arī no otrās sievas, Kiras Khatun; dēls Mozaffers un meita Maleke.
Rūmī nomira 1273. gada 17. decembra vakarā Konjā, kad saulrieta debesis krāsojās tumši sarkanas.
Kā mākoņi pamazām izzūd saules gaismā, tā es nomirtu savā mīlestībā pret Tevi Rūmi atdusas vieta Konjā, Turcijā.
Izmantotā literatūra:
|
2010 © Idejas autore – Lidija Silneva
Dizains — Aleksejs Čerepeņenkovs, programmēšana — Sergejs Smirnovs
|