Ošo par Rūmī

 

„Sūfiju pasaulē Mevlana Rūmī ir imperators.   Viņš ir lieliskākais dejotājs, kādu pasaule jelkad ir pazinusi.”

Rūmī saka: “Ej dziļumā, bet neej tur, kur bailes liek tev iet.”

 

Šie Mevlanas Rūmī vārdi ir ļoti svarīgi. Ir bijuši ļoti maz cilvēku, kuri būtu aizkustinājuši un pārveidojuši tik daudzu cilvēku sirdis kā Džalāletdīns Rūmī.

 

Sūfiju pasaulē Mevlana Rūmī ir imperators. Viņa vārdi ir jāsaprot nevis kā vienkārši vārdi, bet gan kā dziļākā klusuma avots, kā atbalss no vistālākās un visapslēptākās savas iekšējās būtības dziesmas. Viņš ir lieliskākais dejotājs, kādu pasaule jelkad ir pazinusi.

 

Viņa deja ir īpašs dejas veids. Tā ir virpuļošana, tas ir veids kā mazi bērni virpuļo, stāvot vienā punktā un kustoties uz riņķi. Un visā pasaulē pieaugušie vienmēr apstādina bērnus sakot: „Tu kļūsi apdullis, tu nokritīsi, tu savainosi sevi!” un arī : „Kāda jēga to darīt?”

 

Džalāletdīns Rūmī izmantoja virpuļošanu kā meditāciju. Meditējošais virpuļo stundām – tik ilgi, cik ķermenis viņam atļauj; pats viņš neapstājas. Virpuļojot pienāk brīdis, kad viņš redz sevi pilnīgā mierā un klusumā, kā ciklona centrā. Apkārt centram ķermenis ir kustībā, bet centrs ir vieta, kura paliek nekustīga, un tā ir viņa būtība.

 

Rūmī pats virpuļoja nepārtraukti 36 stundas un nokrita, jo ķermenis nevarēja vairāk virpuļot. Kad viņš atvēra acis, viņš bija cits cilvēks. Simtiem cilvēku bija sapulcējušies to vērot. Daudzi domāja, ka viņš ir traks: „Kāda jēga ir virpuļot? Neviens neteiks, ka tā ir lūgšana; neviens neteiks, ka tā ir lieliska deja, neviens neteiks, ka tam ir jelkāda saistība ar reliģiju, garīgumu...”

 

Bet pēc 36 stundām, kad viņi redzēja Rūmī tik mirdzošu, starojošu, svaigu – kā no jauna piedzimušu - ar jaunu apziņu, viņi nespēja ticēt savām acīm. Simtiem nožēlā raudāja, jo tie bija domājuši, ka viņš ir neprātis.

 

Un visus šos 12 gadsimtus šī straume ir turpinājusi dzīvot. Pavisam nedaudzas garīgās izaugsmes kustības ir dzīvojušas nepārtraukti tik ilgi. Šeit joprojām ir simtiem dervišu. „Dervišs” ir sūfiju vārds sanjasinam. Jūs nevarat tam noticēt, līdz neesat to piedzīvojis, - ka ar vienkāršu virpuļošanu varat iepazīt sevi. Nav nepieciešams askētisms vai pašmocības, tikai savas iekšējās būtības iepazīšana, un jūs jau esat citā eksistences slānī - no mirstīgā uz nemirstīgo. Tumsa izgaist, un ir tikai mūžīgā gaisma.

 

Viņa vārdos ir jāieklausās ļoti uzmanīgi, jo viņš nerunāja daudz – tikai dažas dzejas rindas.

 

Rūmī vārdi:   „Ej dziļumā, bet neej tur, kur bailes liek tev iet!”   - ir tik brīnišķīgi.

 

Ej tur, kur prieks tevi aicina iet – nevis aiz bailēm, jo visas reliģijas ir balstītas uz bailēm. Viņu Dievs nav nekas cits kā bailes, un viņu debesis un elle nav nekas cits kā baiļu un alkatības projekcijas.

 

Rūmī izteikums ir ļoti revolucionārs: “Neej tur, kur bailes liek tev iet!”

 

Visas reliģijas saka cilvēkiem, „Baidies no Dieva!”

 

Mahātma Gandijs mēdza teikt: „Es ne no kā nebaidos, izņemot Dievu.”

 

Kad es to izdzirdēju, es nodomāju, ka tas ir vismuļķīgākais apgalvojums, ko man jelkad nācies dzirdēt. Jūs varat baidīties no jebkā, bet nebaidieties no Dieva, jo Dievam jūs varat pietuvoties tikai mīlestībā. Dievs nav persona, bet gan Universa sirdspuksti. Ja jūs varat dziedāt ar mīlestību un dejot ar mīlestību... un visparastāko darbību kā virpuļošanu darīt no mīlestības... Prieks un svinēšana ir pietiekami, lai sasniegtu savas esības un būtības iekšējo svētnīcu. Jūs visi dzīvojat bailēs.

 

Jūsu attiecības ir aiz bailēm. Bailes ir tik pārņemošas – kā tumšs mākonis pārklājis jūsu dzīvi – jūs sakāt lietas, kuras jūs negribat teikt, bet bailes liek jums to darīt. Jūs darāt lietas, kuras jūs negribat darīt, bet bailes liek jums to darīt. Pat tikai mazliet inteliģences ir pietiekami, lai to saskatītu...

 

Miljoniem cilvēku pielūdz savus izgrebtos akmeņus. Viņi ir izveidojuši savus dievus un tagad tie tos pielūdz. Tām ir jābūt lielām bailēm, jo kur lai jūs atrastu Dievu?

 

Visvieglākais veids ir izgrebt dievu brīnišķīgā marmorā un pēc tam to pielūgt. Un neviens nedomā, ka tā ir pilnīga muļķība, jo jebkurš tā dara, katrs savā veidā – cits templī, cits mošejā un cits sinagogā, kur - tam nav nozīmes. Būtiskākā lieta ir cita, viss ko jūs darāt, tiek darīts aiz bailēm.

 

Rūmī pateicis revolucionāru, īpašu apgalvojumu: „Ej dziļumā, bet neej tur, kur bailes liek tev iet!” Tad kāds ir tas veids, kā var iet dziļumā? Kāpēc to nedarīt viegli, kā spēlējoties? Kāpēc neveidot jūsu reliģiju kā rotaļu? Kāpēc būt tik nopietniem? Kāpēc nekustēties ar prieku un smiekliem? – kā mazs bērns skrien pakaļ taureņiem, ar smiekliem un bez īpaša iemesla. Tikai prieks un krāsas un taureņu un ziedu skaistums ir pietiekams iemesls – un bērni ir neizsakāmi laimīgi.

 

 Ik 24 stundās atrodiet kādu mirkli, kas ir bez bailēm, tas nozīmē, ka šajos brīžos jūs neko neprasāt. Jūs neprasāt nekādu apbalvojumu, atlīdzību, jūs nebaidāties no soda, jūs vienkārši virpuļojāt un tuvojaties savai būtībai.

 

Pašā sākumā tas var šķist mazliet grūti. Kad jūs jau esat mazliet dziļāk, esat pietuvojies savai būtībai, jūs automātiski kļūstat priecīgs, rotaļīgs un lūdzošs. Un tad pateicība parādās jūsos, tāda, kādu jūs nekad neesat pazinis, un telpa parādās, kas ir bezgalīga, jo izplešas jūsu iekšējās debesis.

 

Rūmī sekotājiem nav dižu rakstu, tiem nav rituālu, izņemot virpuļošanu un nedaudzas brīnišķīgās Džalāletdīna Rūmī dzejas rindas, kuras viņš mēdza dziedāt pēc virpuļošanas un nokrišanas. Viņš piecelsies un būs tik piedzēries – un šajā dzērumā viņš dziedās dziesmu, un šīs dziesmas tiks apkopotas. Un tie ir vienīgie raksti, kuri ir Rūmī sekotājiem.

 

Rūmī saka: „Mēs esam spogulis.” Tas ir tas, ko esmu sacījis atkal un atkal; mēs neesam darītāji, mēs esam tikai spogulis. Neidentificējieties ar to, ko jūs darāt, ar savām darbībām, palieciet liecinieks, vērotājs. Bet mums nav mācītas pašas būtiskākās lietas pasaulē, mums ir samācītas visādas muļķības. Visbūtiskākā ir vērošanas māksla.

 

Rūmī ir taisnība, kad viņš saka: „Mēs esam spogulis un arī seja spogulī.” Mēs esam vērotājs un vērojamais. Nav atšķirības starp mums un eksistenci. Mēs esam daļa no viena veseluma, kā manas divas rokas ir daļa no vienota organisma. Es varu izdarīt tā, ka tās cīnās viena ar otru. Es varu izdarīt tā, ka tās ir draudzīgas, mīlošas un siltas viena pret otru. Es varu iesist vienai rokai ar otru, varu ievainot.

 

Ir stāsts par to, kā daži cilvēki devās medībās un nonāca līdz Džalāletdīna Rūmī nometnei. Tikai aiz ziņkārības tie ielūkojās, kas notiek aiz durvīm. Tur bija iekšējais dārzs, kurā virpuļoja apmēram simt mācekļu un Džalāletdīns Rūmī. Šie cilvēki nodomāja: ”Tie ir traki cilvēki. Kurš jelkad ir dzirdējis, ka virpuļojot var sasniegt patiesību? Kādos svētajos rakstos tas ir rakstīts, kurās reliģijās tā ir teikts? Nav tādu rakstu. Šis cilvēks ir traks, un viņš padarīs trakus tik daudzus jaunus ļaudis”.

 

Tad viņi aizgāja. Medības bija daudzkārt svarīgākas. Acīmredzami tas bija daudz saprātīgāk nekā dejot ar Džalāletdīnu Rūmī.

 

Pēc medībām cilvēki devās atpakaļ. Aiz ziņkārības, kas tad būs noticis ar virpuļotājiem, viņi atkal ielūkojās pa durvīm. Viņi bija pārsteigti; šie simt cilvēki sēdēja zem kokiem klusumā, ar aizvērtām acīm – tā, it kā šeit neviena nebūtu: jūs viegli varētu sadzirdēt vismazāko vēja pūsmu caur koku zariem.

 

Tad mednieki teica: „Nabaga cilvēki... viņi ir pagalam. Tā tas notiek ar virpuļošanu – visa enerģija ir zudusi. Tagad viņi sēž kā miruši.  Iespējams, daži jau ir miruši.

 

Vai jūs domājat, ka mednieki uzsāka diskusijas par to, vai šie cilvēki ir sasnieguši patiesību? Ja sēž šādi, ar aizvērtām acīm... Kāda ir jēga no virpuļošanas? Tu varētu tā sēdēt arī pirms tam!” Un viņi aizgāja.

 

Nākamajā mēnesī viņi atkal devās medībās. Atkal, ziņkārības mākti, tie ielūkojās dārzā – „Kas tad īsti ir noticis ar šiem cilvēkiem – vai viņi patiešām ir miruši vai joprojām sēž, vai ir aizgājuši, vai kas ir noticis?”. Iekšpusē neviena nebija, tikai Džalāletdīns Rūmī sēdēja. Mednieki iesmējās. Viņi teica: „Visi ir izgaisuši. Viņi noteikti ir sapratuši, ka šis cilvēks ir traks. Viņš gandrīz tos nogalināja ar savu dejošanu, virpuļošanu. Tajā gan viņš ir eksperts, 36 stundas bez apstājas... jebkurš būtu beigts tad! Bez kafijas vai tējas pauzēm, tikai nepārtraukta virpuļošana...”

 

Tad viņi gāja un jautāja Džalāletdīnam Rūmī: „Kas notika ar jūsu mācekļiem? Mēs šeit bijām pirms mēneša un šeit bija grupa apmēram simt cilvēku...”

 

Džalāletdīns atteica: „Viņi dejoja, viņi atrada, viņi uzņēma un viņi devās pasaulē darīt zināmu šo patiesības vēsti.”

 

„Un ko darāt jūs?” viņi jautāja.

 

Viņš atbildēja: „Es gaidu nākamo grupu. Mani cilvēki ir devušies ārpusē, un viņi vedīs šurp citus.”

 

/Fragments no Ošo grāmatas „Tikšanās ar ievērojamiem cilvēkiem” (Osho "Meetings with Remarkable People").

 

 

Videha ir Ošo māceklis, kurš par sevi saka...     “…Esmu tikai Ošo māceklis, un vienmēr tāds būšu. Esmu saņēmis iniciāciju Mevlevi sūfiju ordenī, Virpuļojošo dervišu brālībā, un esmu saņēmis zināšanu svētību no viņiem. Es tikai dalos savā pieredzē ejot Ceļu.”

 

Šeit Videha stāsta par sūfiju virpuļošanu

 

Vairāk par virpuļošanu lasiet sadaļā Sūfiju virpuļošana.

 

Videha Sufi-Zen  semināri Rīgā un Kauņā lasīt vairāk...

Citi Videha organizēti semināri un nometnes lasīt vairāk...