J & A

 

 

VĒROTĀJS KALNĀ

 

J. Man šķiet, ka neesmu nedz pilnīgi „ iekšā pasaulē”, nedz arī esmu „vērotājs kalnā”. Kā man būt kādā noteiktā vietā? Es jūtos tā, it kā būtu kaut kur pa vidu visam, ko daru.

A. Tad tā ir tieši tā vieta, kur jums vajadzētu būt. Jūs visu laiku radāt problēmas. Lai kur jūs būtu, vienkārši esiet tur. Nav vajadzības būt vērotājam kalnā, nevajadzētu būt „vajadzētu”. Tiklīdz “vajadzētu”ienāk jūsu dzīvē, jūs jau esat saindēts. Nevajadzētu būt mērķim. Nevajadzētu būt „pareizi” un „nepareizi”. Tas ir vienīgais grēks: domāt iedalīšanas, vērtību, nosodījuma, atzinības kategorijās.

 

Lai kur jūs arī būtu... tajā, ka esat starp vērotāju kalnā un cilvēku pasaulē, nav nekā slikta. Tā ir tieši tā vieta, kur jums vajadzētu būt.

 

Un es saku: lai kur jūs arī būtu, ja jūs to varat pieņemt, tad uzreiz un tieši tajā vietā jūs kļūstat par vērotāju kalnā. Pat ellē. Kad jūs pieņemat šo elli, tā izzūd, jo tā var pastāvēt tikai, kamēr jūs to noliedzat. Elle izzūd, un parādās paradīze. Viss, ko pieņemat, kļūst debešķīgs, un viss, ko  noliedzat, kļūst par elli.

 

Ir teikts, ka svētais nevar tikt iemests ellē, jo viņš zina alķīmiju, kā to pārveidot. Jūs esat dzirdējuši, ka grēcinieki nonāk ellē un svētie - debesīs; taču jūs esat dzirdējuši nepareizu apgalvojumu. Īstenībā ir tieši otrādi: lai kur arī nonāktu grēcinieki, viņi rada tur elli, un, lai kur nonāktu svētie, viņi rada tur paradīzi. Svētos nesūta uz debesīm. Nav neviena, kas varētu sūtīt un noteikt, kurš kurp dosies – nav neviena. Tomēr, lai kur viņi nonāktu, viņi tādi ir: viņi rada savu paradīzi. Viņi nes savu paradīzi līdzi, sevī iekšā. Un grēcinieki? Jūs varat aizsūtīt viņus uz paradīzi; viņi radīs tur elli. Viņi citādi nevar.

 

Tad kāda ir grēcinieka un svētā definīcija? Mana definīcija ir šāda: svētais ir tas, kurš uzzinājis alķīmisko noslēpumu, kā pārveidot visu par paradīzi. Un grēcinieks ir tas, kurš nezina, kā pārveidot visas lietas par jaukām. Tieši otrādi, tā vietā viņš padara tās nejaukas.

Lai kas jūs būtu, tas atspoguļojas ap jums esošajā. Tādēļ necentieties būt tas, kas  neesat. Un necentieties būt kāda cita vietā. Tā ir slimība, ko sauc par „cilvēku”- vienmēr censties būt par kādu citu, būt kāda cita vietā, vienmēr atgrūst to, kas ir, vienmēr ilgoties pēc tā, kā nav. Tā ir slimība, ko sauc par „cilvēku.”

 

Esiet modrs! Vai tad jūs to neredzat?! Tas ir tik vienkārši. Es neteoritizēju par to; es neesmu teorētiķis. Es tikai norādu uz vienkāršu, acīmredzamu faktu - ja, jūs spējat dzīvot šajā mirklī, lai kur arī jūs būtu, un aizmirst par nākotni, mērķiem, ideju, par to, ka jums jākļūst par kādu citu cilvēku... - visa pasaule ap jums pēkšņi pārvēršas, jūs esat kļuvis par pārveidojošu spēku.

 

Pieņemšana... dziļa, pilnīga pieņemšana - tā ir reliģijas būtība.

 

„A” vēlas kļūt par „B”, „B” vēlas kļūt par „C”. Tā tiek radīts kļūšanas drudzis.

 

Jūs neesat kļūšanas process, jūs esat būtne, jūs jau esat tas, par ko varat būt, viss, par ko jūs jebkad varēsiet būt - jūs jau tas esat. Neko vairāk ar jums izdarīt nevar; jūs esat pabeigts.

 

To, manuprāt, arī nozīmē stāsts par to, kā Dievs radījis pasauli. Kad Radītājs ir pilnīgs, tad radītā lieta arī ir pilnīga. Kad Dievs rada, ko jūs pēc tam vēl varat uzlabot? Vienkārši padomājiet, cik absurdi tas ir - visa šī ideja ir absurda.

 

Jūs cenšaties uzlabot kaut ko pēc Dieva. Jūs to nevarat. Jūs tikai varat būt nožēlojams, tas arī viss. Un varat ciest bez vajadzības. Jūs cietīsiet no slimībām, kas ir tikai jūsu iztēlē un nekur citur. Kad rada Dievs, tas nozīmē, ka no pilnības iznāk pilnīgs rezultāts.

 

Jūs esat pilnīgs! Nekas cits vairs nav vajadzīgs. Tagad, tieši šajā mirklī, ieskatieties sevī. Ieskatieties tieši sevī. Kas vēl ir vajadzīgs? Viss ir vienkārši perfekts un skaists. Es neredzu nevienu mākoni. Tikai ieskatieties sevī - jūsu iekšējā telpā nav neviena mākonīša. Viss ir piepildīts ar gaismu.

 

Tomēr agri vai vēlu prāts teiks, ka jums jābūt kādam citam, jābūt kaut kur citur, jākļūst par kaut ko. Prāts neļauj jums būt. Prāts ir kļūšana, un jūsu dvēsele ir Esība. Tādēļ Buda pastāvīgi atkārtoja: ”Kamēr neatmetīsiet visas vēlmes, nesasniegsiet.”

 

Vēlēšanās nozīmē kļūšanu. Vēlēties nozīmē būt par kādu citu. Vēlēties nozīmē nepieņemt sevi tādu, kāds esat, nebūt pilnīgā „jā” noskaņojumā, neatkarīgi no situācijas.

 

Teikt „jā” dzīvei nozīmē būt reliģiozam; teikt „nē” dzīvei nozīmē būt ateistam. Un katru reizi, kad kaut ko vēlaties, jūs sakāt „nē.” Jūs sakāt, ka ir iespējams kaut kas labāks.

 

Koki ir laimīgi un putni ir laimīgi, un mākoņi ir laimīgi - jo tiem nav vēlēšanās kļūt par kaut ko citu. Tie vienkārši ir tie, kas tie ir.

 

Rožukrūms necenšas kļūt par lotosu. Nē, rožukrūms ir pilnīgi laimīgs būt par rožukrūmu. Jūs nevarat to pierunāt kļūt par kaut ko citu. Lai kā jūs slavētu lotosu, Jūs nespēsiet pārliecināt rožukrūmu, ka tam jākļūst par lotosu. Rožukrūms tikai pasmiesies - jo rožukrūms ir rožukrūms. Tas vienkārši ir mierā ar to, kas tas ir, un ir centrējies savā Esībā. Tādēļ visa daba ir bez jebkādas drudžainības - mierīga un klusa. Un tā ir mierā ar to, kas tā ir!

 

Tikai cilvēka prātā ir haoss, jo katrs ilgojas būt par kādu citu. Tas ir tas, ko jūs esat darījis tūkstoš un vienu dzīvi. Un, ja jūs nepamodīsieties tagad, kad tad Jūs domājat to izdarīt? Jūs jau esat gatavs mosties.

 

Vienkārši sāciet šajā pašā brīdī dzīvot un priecāties, un baudīt. Atmeties vēlēšanos! Lai kas jūs būtu, priecājieties par to! Gūstiet baudu no savas Esamības. Un tad pēkšņi izzudīs laiks, jo laiks eksistē tikai tad, kad izjūtam vēlēšanos. Nākotne eksistē, jo jūs vēlaties. Tad jūs būsiet kā putns; ieklausieties putna dziesmā. Tad jūs būsiet kā koks; skatieties - cik koki ir svaigi, zaļi, ziedoši.

 

Lūdzu, esiet tur, kur esat. Es neesmu šeit, lai radītu jūsos jaunas vēlēšanās. Es šeit esmu vienkārši tādēļ, lai palīdzētu jums apzināties, cik pilnīgi absurdi ir vēlēties.

 

Saprast vēlēšanās bezjēdzīgumu nozīmē sasniegt apgaismību. Cilvēks, kurš atklājis, ka viņš jau ir tas, par ko visu laiku ir vēlējies kļūt, ir buda. Un Jūs visi esat budas, lai cik ciešā miegā jūs gulētu. Tas nav svarīgi.

 

Ļaujiet man būt par jūsu modinātāju. Atveriet acis. Jūs esat gulējis pietiekami ilgi. Laiks mosties. Rīts klauvē pie durvīm.

 

 

KUR JŪS ATSTĀJĀT SAVU DIVRITENI

 

J. Meditējot mans prāts joprojām traucas ar ātrumu piecsimt jūdžu stundā. Es nekad nepieredzu klusumu, un, ja arī sasniedzu kādu stāvokli, kurā esmu tikai liecinieks, tas ir uz ļoti īsu brīdi, kā zibens. Vai tērēju laiku veltīgi?

A. Jūsu prāts ir ļoti lēns. Tikai piecsimt jūdžu stundā?! Jūs domājat, ka tas ir ātrums? Jūs esat ļoti lēns. Prāts traucas tik ātri, ka tas nezina, kas ir ātrums. Tas ir ātrāks par gaismu. Gaismas ātrums ir 186 tūkstoši jūdžu sekundē; prāts ir vēl ātrāks. Tomēr neuztraucieties - tur arī slēpjas prāta skaistums, tā ir lieliska prāta īpašība.

 

Tā vietā, lai to uztvertu negatīvi, tā vietā, lai cīnītos pret to, padariet prātu par savu draugu.

 

Jūs sakāt: „Meditējot mans prāts joprojām traucas ar ātrumu piecsimt jūdžu stundā.” Ļaujiet tam traukties vēl ātrāk. Esiet vērotājs. Vērojiet, kā prāts traucas tik ātri, ar tādu ātrumu. Izbaudiet to! Izbaudiet šo prāta rotaļu.

 

Sanskritā tam ir īpašs apzīmējums, to sauc par chidvilas - apziņas rotaļu. Izbaudiet to! Šo prāta rotaļu, tam traucoties uz zvaigznēm, pārvietojoties no vienas vietas un otru tik ātri, lēkājot pa visu esošo. Kas tur slikts? Lai šī kustība ir kā skaista deja. Pieņemiet to.

 

Es jūtu, ka jūs cenšaties to apturēt - jūs to nespējat. Neviens nespēj apturēt prātu! Jo kādu dienu prāts apstājas, bet neviens to nespēj apstādināt. Prāts apstājas, bet tas nenotiek jūsu pūļu rezultātā. Prāts apstājas jūsu sapratnes rezultātā.

 

Vienkārši skatieties un centieties saprast, kas notiek, kādēļ prāts steidzas. Tas nesteidzas bez iemesla. Centieties saprast, kādēļ tas steidzas, kurp tas steidzas - droši vien tādēļ, ka jums ir kādas ambīcijas. Ja tas domā par naudu, tad centieties saprast, kādēļ. Problēma nav prātā. Jūs sākat sapņot par naudu, par to, ka esat laimējis loterijā vai dabūjis naudu kādā citā veidā, un tad pat sākat plānot, kā to tērēt, ko pirkt. Vai arī prāts domā, ka esat kļuvis par prezidentu, premjerministru, un tad jūs sākat domāt, kas jāizdara, kā jāvada valsts vai visa pasaule. Vienkārši vērojiet prātu, uz kurieni tas dodas.

 

Dziļi jūsos jābūt sēklai. Jūs nevarat apturēt prātu, kamēr šī sēkla nav izzudusi. Prāts tikai seko šīs sēklas pavēlēm. Kāds domā par seksu. Tātad kaut kur viņā ir apspiesta seksualitāte. Vērojiet, kurp steidzas prāts. Ieskatieties dziļi sevī, atrodiet, kur ir sēklas.

 

Dzirdēju šādu stāstu: ...Mācītājs ir ļoti noraizējies. „Klau”, viņš saka ķesterim, „kāds nozadzis manu divriteni!”

 

„Kur jūs ar to braucāt?” ķesteris jautā.

 

„Tikai pa pagastu.”

 

Ķesteris saka, ka vislabāk būtu, ja mācītājs savā svētdienas sprediķī runātu par desmit baušļiem. ”Kad nonāksiet līdz „Tev nebūs zagt!”, vērojiet cilvēku sejas. Es arī vērošu. Tad arī redzēsim.”

 

Pienāca svētdiena, mācītājs sāka sprediķi par desmit baušļiem, bet tad pazaudēja domas pavedienu, mainīja tēmu un pabeidza sprediķi galīgi nesakarīgi.

 

„Cienīgtēvs,” sacīja ķesteris, „es domāju, ka jūs...”

 

„Zinu, zinu. Bet, saproti, kad nonācu līdz „Tev nebūs grēkot!”, pēkšņi atcerējos, kur esmu atstājis savu divriteni.”

 

Vienkārši redziet, kur jūs esat atstājis savu divriteni. Prāts steidzas, jo ir kaut kāds iemesls. Prātam vajadzīga sapratne, apzināšanās. Necentieties to apstādināt. Ja jūs centīsieties to apstādināt, tad, pirmkārt, jums tas neizdosies un, otrkārt, ja arī jums izdosies - var izdoties, ja pastāvīgi pūlēsieties vairāku gadu garumā, - ja jums izdosies, jūs kļūsiet truls. Tā rezultātā nebūs nekāda satori.

 

Pirmkārt, jums neizdosies. Un tas arī ir labi, ka jūs to nespējat izdarīt. Ja jūs to varētu, ja jums izdotos, tā būtu nelaime - jūs kļūtu truls, zaudētu gudrību. Ar šo ātrumu nāk gudrība, ar šo ātrumu tiek pastāvīgi asināts domāšanas, loģikas un intelekta zobens. Lūdzu, necentieties to apturēt. Man nepatīk truli cilvēki, neesmu šeit, lai palīdzētu kādam kļūt par muļķi.

 

Reliģijas vārdā daudzi cilvēki ir kļuvuši par muļķiem, viņi kļuvuši gandrīz par idiotiem - vienkārši cenšoties apturēt prātu bez jebkādas sapratnes par to, kādēļ tas traucas ar tādu ātrumu... nejautājot vispirms kādēļ. Prāts nevar darboties bez iemesla. Viņi vienkārši cenšas to apturēt, neiedziļinoties iemeslos, dziļajos zemapziņas slāņos - viņi vienkārši cenšas to apturēt. Viņi var to apturēt, bet tiem nāksies par to maksāt, un cena būs viņu gudrības zaudēšana.

 

Jūs varat apceļot Indiju, varat atrast tūkstošiem sanjasinu, mhatmu; ieskatieties viņu acīs - jā, viņi ir labi cilvēki, jauki cilvēki, bet muļķi. Ja jūs ieskatāties viņu acīs, jūs redzat, ka tajās nav gudrības, jūs neredzēsiet tajās nekādu uguni. Viņi nav radoši, tie nav radījuši neko. Viņi vienkārši sēž. Viņi veģetē, tie nav dzīvi cilvēki. Viņi nekā nav palīdzējuši pasaulei, nav  pat  radījuši gleznu vai dzejoli, vai dziesmu, jo pat, lai sarakstītu dzejoli, vajadzīga gudrība, noteiktas prāta spējas.

 

Es neieteiktu jums censties apturēt prātu, drīzāk es iesaku censties to saprast. Saprotot notiek brīnums. Šis brīnums ir tāds, ka tad, kad jūs pakāpeniski saprotat iemeslus un dziļi ieskatāties šajos iemeslos, tad no šās ieskatīšanās tie izzūd, un prāts palēnina savu skrējienu. Taču gudrība nav pazaudēta, jo prāts nav piespiests apstāties.

 

Ko jūs darāt, ja nelikvidējat iemeslus ar to izpratnes palīdzību? Piemēram, jūs braucat ar automašīnu un  spiežat gāzes pedāli, vienlaikus cenšoties spiest bremzes. Jūs sabojāsiet visu mašīnas mehānismu. Un ir visas iespējas, ka jūs izraisīsiet avāriju. To nevar darīt vienlaicīgi. Ja jūs spiežat bremzes pedāli, neaiztieciet gāzes pedāli; nespiediet to. Ja spiežat gāzes pedāli, tad neaiztieciet bremzes. Nespiediet abus pedāļus vienlaicīgi, citādi sabojāsiet visu mehānismu. Jūs darāt divas pretējas lietas.

 

Jūsos ir ambīcijas - un jūs cenšaties apturēt prātu? Ambīcijas paātrina prāta darbību - un tajā pašā laikā jūs bremzējat prātu. Jūs salauzīsiet prāta smalko mehānismu, un prāts ir ļoti delikāts, visdelikātākais visā esošajā. Tādēļ nedariet ar to muļķības.

 

Nav vajdzības to apturēt.

 

Jūs sakāt: “Es nekad nepieredzu klusumu, un, ja arī sasniedzu stāvokli, kurā esmu tikai liecinieks, tas ir uz ļoti īsu brīdi, kā zibsnis.”

 

Priecājieties! Pat tas ir kaut kas ļoti vērtīgs. Šie zibšņi - tie nav parasti zibšņi. Neuztveriet tos kā kaut ko pašu par sevi saprotamu! Miljoniem cilvēku nav redzējuši pat šos mazos zibšņus. Viņi dzīvos un mirs, un viņi nekad neuzzinās, kā ir būt lieciniekam - pat ne uz acumirkli. Jūs esat laimīgs, jums ir paveicies.

 

Taču jūs nejūtaties pateicīgs. Ja nejutīsieties pateicīgs, šie zibšņi pazudīs; jūtiet pateicību, un tie paspilgtināsies, Ja esat pateicīgs, viss aug. Esiet laimīgs par to, ka esat svētīts - un tie paspilgtināsies, ar pozitīvismu viss augs.

 

„Ja arī sasniedzu stāvokli, kurā esmu tikai liecinieks, tas ir uz ļoti īsu brīdi.”

 

Lai tas ir ļoti īss brīdis! Ja tas var notikt uz vienu acumirkli, tas notiek.  Jūs sajutīsiet, kā tas ir. Un soli pa solim iepazīstot, kā tas ir, jūs jo daudzkārtāk veidosiet situācijas, kurās tas notiks biežāk un biežāk.

 

„Vai velti tērēju laiku?

 

Jūs nevarat tērēt laiku, jo laiks jums nepieder. Jūs varat tērēt kaut ko, kas jums pieder. Laiks jums nepieder. Laiks paies tik un tā, vai jūs meditējat, vai ne - laiks tiks iztērēts. Laiks iet garām. Lai ko jūs darītu vai nedarītu pavisam neko - laiks iet. Jūs nevarat sakrāt laiku; tad kā gan varat to iztērēt? Jūs varat iztērēt tikai kaut ko tādu, ko var sakrāt. Laiks jums nepieder. Aizmirstiet par to!

 

Un vislabākais veids, kā pavadīt laiku, ir pieredzēt šos mazos mirkļus – jo, galu galā, Jūs sapratīsiet, ka palikuši tikai mirkļi, kuros jūs bijāt liecinieks, un viss pārējais ir aizplūdis prom. Nauda, ko nopelnījāt, prestižs, ko guvāt, cieņa, ko saņēmāt - viss ir aizplūdis prom. Tikai tie daži mirkļi paliks ar jums, kad jūs atstāsiet šo dzīvi - tikai šie mirkļi var palikt ar jums, jo tie nav laikā, tie ir mūžībā.

 

Priecājieties par to, kas notiek. Tas vienmēr notiek lēnām, pamazītēm. Pilienu pa pilienam piepildās lielais okeāns. Tas notiek pilienu pa pilienam; no pilieniem veidojas okeāns. Pieņemiet to ar pateicību un prieku.

 

Un necentieties apstādināt prātu. Ļaujiet, lai prāts skrien, un vērojiet!”

 

 

TIKAI APGRIEZTIES APKĀRT

 

J. Divi draugi brauca automašīnā. Tuvojoties pagriezienam, tas, kurš bija pie stūres, teica savam draugam: „Paskaties, vai pagrieziena signāls ir ieslēgts!”

Draugs izliecās pa logu un atbildēja: “Jā, ieslēgts! Nē, izslēgts! Jā, ieslēgts, Nē, izslēgts!”

Ošo, ja kāds man jautātu, vai esmu liecinieks vai neesmu, mana atbilde būtu tāda pati: „Esmu. Neesmu. Esmu. Neesmu.”

Vai tas tā būs visā mana ceļa garumā?

 

A. Nē, nebūs gan, jo, kas attiecas uz liecinieka stāvokli, jūs varat to sasniegt un tad atkal zaudēt, un Jūsu atbilde varētu būt tāda pati  kā draugam anekdotē, kurš teica, ka signāls: „darbojas, nedarbojas, atkal darbojas...” Tā ir signāla funkcija - būt, nebūt, atkal būt, atkal nebūt.

 

Bet nesmejieties par nabaga draugu. Kas attiecas uz apzināšanos, tad viņš pilnībā apzinājās. Kad signāls darbojas, viņš saka „darbojas”, kad tas nedarbojas, viņš saka, ka nedarbojas. Viņa apzināšanās par signālu ir pastāvīga. Signāls visu laiku mainās, bet draugs visu laiku pilnībā apzinās, kad tas darbojas un kad - nedarbojas. Viņa apzināšanās ir pastāvīga.

 

Ja varat atbildēt tāpat par savu liecinieka stāvokli („ es esmu liecinieks; nē, neesmu, jā, esmu, nē, neesmu.”), tad jums jāatceras, ka aiz šiem mirkļiem slēpjas kas vairāk - būt par liecinieku visam šim procesam. Kurš ir liecinieks tam, ka vienu brīdi jūs esat liecinieks, un pēc brīža - ne? Kaut kas tomēr ir pastāvīgs.

 

Jūsu atrašanās vai neatrašanās liecinieka stāvoklī ir kļuvusi tikai par signālu, neraizējieties par to. Jums jāpievēršas mūžīgajam, pastāvīgajam - un tas pastāv. Tas ir ikkatrā no mums, mēs vienkārši esam to aizmirsuši.

 

Bet pat brīžos, kad esam to aizmirsuši, tas pastāv savā absolūtajā pilnībā. Tas ir kā spogulis, kas spēj atspoguļot pilnīgi visu, joprojām atspoguļo visu, bet Jūs stāvat ar muguru pret to. Nabaga spogulis atspoguļo Jūsu muguru.

 

Pagriezieties, un tas atspoguļos jūsu seju.

Atveriet savu sirdi, un tas atspoguļos jūsu sirdi.

Izlieciet visu uz galda, neslēpiet nevienu pašu kārti, un tas atspoguļos visu jūsu realitāti.

 

Bet, ja  turpināsiet stāvēt ar muguru pret spoguli, skatoties visapkārt pasaulē un jautāsiet cilvēkiem: „Kas es esmu?”, tad tas ir jūsu ziņā. Jo ir idioti, kas nāks un mācīs jūs:” Tas ir īstais ceļš. Dari tā, un tu zināsi, kas tu esi.”

 

Nav vajadzīga nekāda metode, vienkārši apgriezties, un apgriezties - tā nav metode.

 

Un spogulis - tā ir pati jūsu būtība.

 

Jūs varbūt nepadomājāt par anekdoti no šāda viedokļa. Ja jūs to kādam izstāstīsiet, viņš smiesies, jo draugs ir tik dumjš, jo tā taču darbojas pagrieziena signāls - tas pārmaiņus gan ieslēdzas, gan izslēdzas. Tomēr es nevaru vienkārši pasmieties par šo anekdoti, jo es saskatu tajā ko vairāk, ko varbūt neredz neviens cits.

 

Draugs visu laiku ir modrs, viņš nepalaiž garām neko no notiekošā, nevienu mirkli.

 

Un, kad jūs sakāt: “Esmu liecinieks”, un tad šis stāvoklis tiek pārtraukts, un jūs sakāt: “Tagad neesmu...”, un tad tas atkal iestājas, un jūs sakāt: “esmu”- tas tikai parāda, ka aiz šiem brīžiem ir kaut kas vairāk - aiz tiem ir patiesa liecinieka stāvoklis, kas atspoguļo jūsu domāšanas mainīgo procesu, kad domājat, ka esat liecinieks, un tad atkal - ka neesat.

 

Šis process nav patiesais liecinieka stāvoklis, tas ir tikai „signāls”; aizmirstiet par signālu.

 

Atcerieties par to, ka jūsos pastāvīgi, divdesmit četras stundas diennaktī, atspoguļojas viss, kas notiek. Lēni, lēni notīriet spoguli - uz tā ir tik daudz putekļu, kas krājušies gadsimtiem. Noslaukiet putekļus. Un kādu dienu, kad spogulis būs pilnīgi tīrs, šie brīži, kad esat liecinieks un kad neesat, izzudīs, jūs vienkārši būsiet liecinieks.

 

Un, ja neatradīsiet mūžīgo liecinieka stāvokli, visi pārējie liecinieka stāvokļi būs tikai daļa no prāta. Tie nav nekā vērti.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

J. Jūs pastāvīgi mudināt mūs „apzināties”, „ būt lieciniekam”. Bet vai cilvēks ar apziņu, kura ir tikai liecinieks, var patiesi dziedāt, dejot un izgaršot dzīvi? Vai tad „liecinieks” nav tikai dzīves skatītājs un nekad - tās dalībnieks?

A. Agrāk vai vēlāk prāts neizbēgami uzdos šo jautājumu, jo prāts ļoti baidās no tā, ka jūs kļūsiet tikai par liecinieku. Kādēļ prātam no tā ir tik ļoti bail? Jo kļūšana par liecinieku ir nāve prātam. Prāts ir darītājs - tas vēlas darīt kaut ko - būt lieciniekam ir nedarīšanas stāvoklis. Prātam ir bail, ka „ja tu kļūsi par liecinieku, es tev vairs nebūšu vajadzīgs”. Un savā ziņā prātam ir taisnība.

 

Tiklīdz jūsos parādās liecinieks, prātam jāizzūd, tāpat kā tumsai jāizzūd, tiklīdz jūs iededzat istabā gaismu, tas ir nenovēršami. Prāts var eksistēt tikai tad, ja jūs esat cieši aizmidzis, jo prāts ir sapņošanas stāvoklis, un sapņi var būt tikai miegā.

 

Kad kļūstat par liecinieku, jūs vairs neesat aizmidzis, esat nomodā. Jūs kļūstat par apzināšanos - tik kristālskaidru, tik jauneklīgu un svaigu, tik vitālu un spēcīgu, jūs kļūstat par liesmu, spēcīgu uguni, it kā jūs degtu no visām pusēm. Šajā intensitātes, gaismas un apzināšanās stāvoklī prāts mirst, prāts izdara pašnāvību.

 

Tādēļ prātam ir bail, un prāts radīs jums daudzas problēmas. Tas uzdos daudz, daudz jautājumu. Tas liks jums vilcināties izdarīt lēcienu nezināmajā, centīsies atvilkt jūs atpakaļ. Tas centīsies jūs pārliecināt: „ Kopā ar mani ir drošība, kopā ar mani tev ir jumts virs galvas un tu esi pasargāts. Es rūpējos par visu, kopā ar mani tu darbojies efektīvi un prasmīgi. Brīdī, kad tu pametīsi mani, tev nāksies pamest arī visas savas zināšanas un visu, kas tev sniedz drošību, Tev nāksies nomest savas bruņas, un tu dosies nezināmajā. Tu riskē bez vajadzības un bez jebkāda iemesla.” Prāts centīsies izdomāt pamatojumus.

 

Šis ir viens no pamatojumiem, kas gandrīz vienmēr ienāk prātā katram, kas sāk nodarboties ar meditāciju. Tas neesat jūs, kurš uzdod jautājumu, tas ir prāts, jūsu ienaidnieks, kas to jautā. Tas ir prāts, kas saka: „ Ošo, jūs visu laiku mācāt mūs „apzināties”, „ būt par liecinieku.” Bet vai tad cilvēks ar apziņu, kura ir tikai liecinieks, var patiesi dziedāt, dejot un izgaršot dzīvi?”

 

Jā! Īstenībā tikai cilvēks ar apziņu, kura ir tikai liecinieks, var patiesi dziedāt, dejot un izgaršot dzīvi. Tas šķitīs paradoksāli - tas arī ir paradokss! Taču viss patiesais vienmēr ir paradoksāls. Atcerieties: ja patiesība nav paradoksāla, tad tā nav nekāda patiesība, tas ir kas cits.

 

Paradokss ir neatņemama patiesības iezīme. Lai tas paliek jūsu sirdī uz visiem laikiem: patiesība pati par sevi ir paradoksāla.

 

Lai gan ne visi paradoski ir patiesības, visas patiesības ir paradoksi. Patiesībai jābūt paradoksālai, jo tai ir jābūt abiem poliem - pozitīvajam un negatīvajam. Un vienlaikus tai ir jāpaceļas tiem pāri. Tai ir jābūt dzīvei un nāvei un vēl kaut kam.  Ar „vēl kaut ko” es domāju gan šo abu transcendenci, gan tajā pašā laikā to, ka šāda transcendence nenotiek. Tas ir vislielākais paradokss.

 

Kad esat pie prāta, kā jūs varat dziedāt? Prāts rada postu; postā nevar rasties dziesma. Kad esat pie prāta, kā jūs varat dejot? Jā, jūs varat izdarīt zināmas, bet tukšas kustības, ko saucat par deju, bet tā nav īsta deja.

 

Tikai Mīra un Krišna vai Čaitanja zina, kā ir dejot īstu deju, viņi to zina. Pārējie zina tikai dejas tehniku, bet no viņiem nekas neizstaro; viņu enerģijas stagnē. Cilvēki, kas dzīvo ar prātu, dzīvo ar ego, un ego nespēj dejot. Tas var sniegt priekšnesumu, bet nespēj dejot.

 

Īsta deja ir tikai tad, kad esat kļuvis par liecinieku. Tad jūs esat tik svētlaimīgs, ka šī svētlaime sāk plūst jums pāri, tā ir deja. Svētlaime sāk dziedāt, dziesma rodas pati no sevis. Un tikai esot liecinieks, jūs varat izgaršot dzīvi.

 

Es saprotu jūsu jautājumu. Jūs uztraucaties, ka, kļūstot liecinieks, jūs kļūsiet vienkārši par dzīves skatītāju. Nē, būt skatītājam ir viens, bet būt lieciniekam ir pavisam kas cits, tā ir pāreja citā kvalitātē.

 

Skatītājs ir vienaldzīgs, viņš ir truls, viņš ir savā veidā aizmidzis. Viņš nepiedalās dzīvē. Viņam ir bail, viņš ir gļēvulis. Viņš stāv ceļa malā un vienkārši turpina skatīties, kā citi dzīvo. To jūs darāt visu savu dzīvi: kāds cits tēlo kinofilmā, un jūs to skatāties. Jūs esat skatītājs! Cilvēki stundām sēž pie televizora kā pielipuši - skatītāji. Kāds dzied, jūs klausāties. Kāds dejo, jūs esat tikai skatītājs. Kāds mīl, bet jūs tikai skatāties. Jūs neesat dalībnieks. Profesionāļi dara to, ko jums vajadzētu izdarīt pašam saviem spēkiem.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Liecinieks nav skatītājs. Liecinieks ir tas, kurš piedalās un tajā pašā laikā apzinās apkārt notiekošo. Liecinieks ir wei-wu-wei stāvoklī. Šis ir Lao Dzi izdomāts vārds, tas nozīmē rīcību nerīkojoties. Liecinieks nav tas, kurš aizbēdzis no dzīves. Viņš dzīvo dzīvē, dzīvo daudz pilnīgāk, kaislīgāk, bet tajā pašā laikā dziļi iekšā paliek vērotājs, turpina atcerēties: „Es esmu apziņa.”

 

Pamēģiniet, ejot pa ceļu, atcerēties, ka esat apziņa. Jūsu gaita turpinās, bet parādās kas jauns - tā kļūst piepildītāka, skaistāka. Ārējai darbībai nāk klāt kaut kas iekšējs. Jūs kļūstat par apziņas liesmu, un tad pastaiga sagādā pavisam citu prieku: jūs esat uz zemes, un vienlaikus jūsu kājas tai nepieskaras.

 

Tas ir tas, ko ir teicis Buda: „Pārejiet upi, bet neļaujiet ūdenim samērcēt jūsu kājas.”

 

To arī nozīmē Austrumu simbols - lotoss. Jūs droši vien esat redzējuši Budas statujas vai attēlus, kuros viņš sēž uz lotosa zieda. Tā ir metafora. Lotoss aug ūdenī, tomēr ūdens nevar tam pieskarties. Lotoss nebēg uz alu Himalajos, tas dzīvo ūdenī un tajā pašā laikā ir tālu, tālu prom. Staigāt pa tirgu, bet neļaut, lai tirgus ienāk jūsos, dzīvot pasaulē un vienlaikus nebūt pasaulīgam – tā ir „apziņa, kas ir liecinieks”.

 

To es domāju, atkal un atkal sakot jums: „Apzinieties!” Es neesmu pret rīcību, bet jūsu rīcībai ir jābūt apzināšanās apgaismotai. Tie, kuri ir pret rīcību, neizbēgami kaut ko apspiedīs, un jebkura apspiešana ir patoloģija, jūs nebūsiet pilnīgs, nebūsiet vesels.

 

Mūki, kuri dzīvo klosteros - katoļi vai hinduisti, džaini vai budisti, - kuri aizbēguši no dzīves, nav īsti sanjasini. Viņi vienkārši ir apspieduši savas vēlmes un aizgājuši no pasaules, no rīcības pasaules. Kur jūs varat būt liecinieks, ja aizejat no rīcības pasaules?Rīcības pasaule dod vislabāko iespēju apzināties. Tā rada izaicinājumu, tā ir pastāvīgs izaicinājums. Jūs varat aizmigt un kļūt par darītāju - tad esat pasaulīgs cilvēks, sapņotājs, ilūziju upuris, vai arī jūs varat kļūt liecinieks un tomēr turpināt dzīvot pasaulē. Tad jūsu rīcībai ir cita kvalitāte: tā tiešām ir rīcība. Tie, kuri neapzinās - viņu rīcība ir nevis īsta rīcība, bet gan reakcija. Viņi tikai reaģē.

 

Kāds jūs apvaino, un jūs reaģējat. Apvainojiet Budu - viņš nereaģē, viņš rīkojas. Reakcija ir atkarīga no otra cilvēka: viņš nospiež pogu, bet jūs  esat tikai upuris, vergs; jūs fukcionējat kā automāts.

 

Īsts cilvēks, kurš zina, ko nozīmē apzināties, nekad nereaģē; viņš rīkojas, balstoties uz savu apzināšanos. Viņa rīcību neizraisa citu cilvēku rīcība; neviens nevar nospiest viņa pogu. Ja viņš pēkšņi sajūt, ka kaut ko izdarīt ir labi, viņš to izdara; ja viņš jūt, ka nav vajadzības neko darīt, viņš klusē. Viņš nav represīvs; viņš vienmēr ir atvērts, ekspresīvs. Viņš izpauž sevi daudzos veidos: dziesmā, dzejā, dejā, mīlestībā, lūgšanā, līdzcietībā...  Viņš plūst.

 

Ja jūs nesākat apzināties, tad ir tikai divas iespējas: vai nu jūs būsiet represīvs, vai pielaidīgs. Jebkurā gadījumā jūs nebūsiet brīvs.

 

 

ZOSS NEMAZ NAV BIJUSI IEKŠĀ

 

J. Dažreiz, kad parādās mana prāta tumšās puses, tas mani patiesi biedē. Man ir ļoti grūti pieņemt, ka tas ir tikai pretpols gaišajām pusēm, es jūtos netīrs, vainīgs un necienīgs. Es vēlos redzēt visas sava prāta šķautnes un pieņemt tās, jo dzirdu Jūs bieži sakām, ka pieņemšana ir priekšnoteikums prāta transcendencei. Lūdzu, pastāstiet par pieņemšanu.

A. Pamatlieta, kas jāsaprot, ir tas, ka jūs neesat prāts- nedz tā gaišā puse, nedz arī tumšā puse. Ja  identificējaties ar skaisto daļu, tad nav iespējams neidentificēties arī ar nejauko daļu; tās ir vienas monētas divas puses. Jūs varat paturēt to visu, vai arī varat atmest, bet jūs nevarat to sadalīt.

 

Un viss cilvēka nemiers rodas no tā, ka viņš grib izvēlēties to, kas izskatās gaišs, skaists. Viņš grib izvēlēties visas sudraba maliņas, atstājot aiz sevis tumšo mākoni. Bet viņš nezina, ka sudraba maliņas nevar būt bez tumšā mākoņa. Tumšais mākonis ir fons, kas pilnīgi nepieciešams, lai varētu redzēt sudraba maliņas.

 

Izvēlēšanās ir nemiers. Izvēlēties nozīmē radīt sev nepatikšanas.

 

Bet neizvēlēšanās nozīmē: prāts ir, un tam ir tumšā puse, tāpat kā gaišā. Nu un? Kāds tam sakars ar jums? Kādēļ jums par to būtu jāuztraucas?

 

Brīdī, kad jūs vairs neizvēlaties, pazūd visas rūpes. Jūs akceptējat kaut ko lielu - ka prātam tādam arī jābūt, ka tā arī ir prāta daba. Un tā nav jūsu problēma, jo jūs neesat prāts. Ja jūs būtu jūsu prāts, tad problēmu vispār nebūtu. Tad kurš izdarītu izvēli un kurš domātu par transcendenci? Un kurš censtos pieņemt un izprast, ko nozīmē pieņemt?

 

Jūs esat atsevišķs, pilnīgi atsevišķs. Jūs esat liecinieks un nekas vairāk, vērotājs, kurš identificējas ar visu, kas viņam šķiet patīkams - un aizmirst, ka nepatīkamās lietas seko cieši aiz tā gluži kā ēna.

 

Jūs nesatrauc patīkamā puse - Jūs priecājaties par to, problēmas rodas, kad sevi piesaka pretējā puse; tad Jūs tiekat rauts uz pusēm. Jūs esat identificējies. Bībeliskais stāsts par krišanu ir tikai fikcija. Tomēr šis ir īsts kritiens: kritiens no stāvokļa, kurā  esat liecinieks, līdz stāvoklim, kurā identificējaties, zaudējot to, ka esat tikai liecinieks.

 

Dažreiz vienkārši pamēģiniet ļaut prātam būt tādam, kāds tas ir. Atcerieties, jūs neesat prāts. Un jūs gaidīs liels pārsteigums. Jums identificējoties aizvien mazāk, prāts sāk kļūt nespēcīgāks, jo tā spēks nāk no jūsu identificēšanās; tas sūc jūsu asinis. Bet, kad jūs nostājaties tālu nomaļus, prāts sāk sarauties.

 

Dienā, kad jūs pilnībā pārtraucat identificēties ar prātu kaut uz vienu mirkli, pienāk atklāsme: prāts vienkārši nomirst, tā vairs nav. Tai vietā, kas bija tik piepildīta, kur pastāvīgi kaut kas notika - dienu pēc dienas, ceļoties un dodoties gulēt - tur pēkšņi vairs nekā nav.

 

Jūs skatāties apkārt, un ir tukšums, ir nekas. Un kopā ar prātu izzūd patība.

 

Tad paliek tikai noteikts apzināšanās veids, bet „es” - tajā. Jūs to varat nosaukt kaut kā līdzīgi „esmu”, nevis „es esmu”. Runājot vēl precīzāk, tas ir: „ir” stāvoklis, jo pat apziņā, ka jūs „esat” bez „es” joprojām ir kaut kāda „es” ēna.

 

Brīdī, kad zināt, ka vienkārši - „ir”, tas kļūst universāls. Izzūdot prātam, izzūd arī patība. Un izzūd arī tik daudzas lietas, kas bija jums svarīgas, kas sagādāja jums raizes. Un centāties tās atrisināt, bet tās aizvien vairāk sarežģījās, viss radīja problēmas un nemieru, un šķita, ka izejas nav.

 

Atgādināšu jums stāstu „Zoss ir ārā”. Tas ir saistīts ar prātu un „ir” stāvokli.

 

Skolotājs uzdod māceklim meditēt uz šādu uzdevumu: maza zoss tiek ielikta pudelē, barota un kopta. Zoss aug aizvien lielāka un lielāka un aizņem jau visu pudeli. Tagad tā ir pārāk liela un nevar izlīst caur pudeles kakliņu, tas ir pārāk šaurs. Uzdevums ir izdabūt zosi ārā, nesasitot pudeli, bet arī nenokaujot zosi pašu.

 

Dienu pēc dienas māceklis meditē, nevar atrast risinājumu, domā gan šā, gan tā - bet īstenībā risinājuma nemaz nevar būt. Viņš ir noguris un galīgi bez spēka - un pēkšņi negaidīta atklāsme; pēkšņi viņš saprot, ka skolotāju nemaz nevar interesēt pudele un zoss; tie noteikti ir tikai simboli. Prāts ir pudele, un jūs esat zoss... taču uzdevumu iespējams atrisināt, ja saprotat, ka esat liecinieks. Pat neesot prātā, varat identificēties ar to tiktāl, ka sākat just, ka  esat „pudelē” iekšā!

 

Māceklis aizskrien pie skolotāja pavēstīt, ka zoss ir ārā. Un skolotājs saka: ”Tu esi sapratis. Tagad raugies, lai tā visu laiku būtu ārā. Tā nekad nav bijusi iekšā.”

 

Ja turpina pūlēties ap „zosi” un „pudeli”, nav iespējams atrisināt šo uzdevumu. Atrisinājums ir atklāsme, ka „tās simbolizē kaut ko citu, citādi Skolotājs nedotu man šādu uzdevumu. Un kas gan tas varētu būt?... jo viss Skolotāja darbs ar mācekli, visa šīs lietas būtība ir par prātu un apzināšanos.

 

Apzināšanās ir zoss, kura nav prāta pudelē. Bet jūs ticat, ka tā tur ir, un jautājat visiem, kā to dabūt ārā. Un ir idioti, kuri jums palīdzēs ar tehnikām, kā to izdabūt ārā. Es viņus saucu par idiotiem, jo viņi vispār nesaprot, par ko ir runa.

 

Zoss ir ārā, tā nekad nav bijusi iekšā, tādēļ jautājums par to, kā to dabūt ārā, nemaz nerodas.

 

Prāts ir tikai domu procesija, kas soļo uz smadzeņu ekrāna jūsu priekšā. Jūs esat vērotājs. Taču jūs sākat identificēties ar jaukām lietām. Un, tiklīdz jūs piesaista jaukās lietas, jūs piesaista arī nejaukās, jo prāts nevar pastāvēt bez dalamības. Apzināšanās nevar būt duālistiska. Un prāts nevar pastāvēt bez dualitātes.

 

Apzināšanās ir neduālistiska, un prāts ir duālisks. Tādēļ vienkārši vērojiet.

 

Es nemācu jums nekādus risinājumus. Es mācu jums vienīgo risinājumu.

 

Vienkārši pakāpieties nedaudz atpakaļ un skatieties. Radiet distanci starp jums un jūsu prātu. Lai kas tajā būtu - kaut kas labs, skaists, garšīgs, kaut kas, ko jūs labprāt izbaudītu tuvāk, vai arī kaut kas nejauks - palieciet, cik tālu vien iespējams. Skatieties uz prātu tā, it kā jūs skatītos kinofilmu. Taču cilvēki identificējas pat ar kinofilmām.

 

Kinoseansos jaunībā (jau ilgu laiku neesmu redzējis nevienu kinofilmu) esmu redzējis, kā cilvēki raud, kā rit asaras. Labi, ka kinoteātrī ir tumšs: tas aiztaupa viņiem neērtības sajūtu - un nekas nemaz nenotiek! Es mēdzu jautāt savam tēvam : „Tu redzēji? Tas cilvēks blakus krēslā raudāja!”

 

Viņš teica:”Visa zāle raudāja. Tā epizode bija tik saviļņojoša...”

 

„Bet,” es teicu, „tas taču ir tikai ekrāns, nekas vairāk. Neviens nav nogalināts, nenotiek nekāda traģēdija - tā ir tikai filmas projekcija uz ekrāna. Tikai attēli, kas kustas uz ekrāna; un cilvēki smejas, cilvēki raud, un trīs stundas viņi gandrīz nesaprot, kur atrodas. Viņi kļuvuši par filmas daļu, viņi identificējušies ar kādu no tās varoņiem.”

 

Tēvs atbildēja: “ Ja tu sāc domāt par cilvēku reakciju, tad tu nevari baudīt filmu.”

 

Es teicu: “Es varu baudīt filmu, bet  negribu raudāt, es nesaskatu tajā nekādu baudu. Es varu skatīties to kā filmu, bet negribu kļūt par tās daļu. Visi šie cilvēki kļūst par tās daļu.”

 

Jūs identificējaties ar visu ko. Cilvēki identificējas ar citiem cilvēkiem, un tas nes postu viņiem pašiem. Viņi identificējas ar lietām, un, ja šo lietu vairs nav, viņi kļūst nožēlojami.

 

Identificēšanās ir jūsu posta sakne. Un jebkura identificēšanās ir identificēšanās ar prātu.

 

Vienkārši paejiet malā, ļaujiet prātam iet garām.

 

Un drīz jūs spēsiet saprast, ka problēmu vispār nav - zoss ir ārā.

 

Jums nav jāsasit pudele, un jums arī nav jānokauj zoss.

 

 

 

VISI CEĻI SASTOPAS KALNA VIRSOTNĒ

 

J. Vai apzināšanās ir augstāka vērtība nekā mīlestība?

A. Visaugstākā virsotne ir visu vērtību - patiesības, mīlestības, apzināšanās, īstuma, pilnības - kulminācija. Visaugstākajā virsotnē tās ir nedalāmas. Tās ir atsevišķas tikai mūsu zemapziņas tumšajās ielejās. Tās ir atsevišķas tikai tad, kad ir piesārņotas, sajauktas ar citām lietām. Brīdī, kad tās kļūst tīras, tās kļūst par vienu veselu; jo tīrākas tās kļūst, jo tuvākas cita citai tās ir.

 

Piemēram, katra vērtība eksistē daudzās sfērās; katra vērtība ir kāpnes ar daudziem pakāpieniem. Mīlestība ir iekāre - viszemākais pakāpiens, kas saskaras ar elli; un mīlestība ir arī lūgšana - visaugstākais pakāpiens, kas saskaras ar paradīzi. Un starp šiem abiem pakāpieniem ir daudzas sfēras, kuras var viegli atšķirt.

 

Iekārē ir tikai viens procents mīlestības; deviņdesmit deviņi procenti ir citas lietas- greizsirdība, egoisms, īpašnieciskums, niknums, seksualitāte. Tā ir vairāk fiziska, ķīmiska; tas nav nekas dziļš. Tā ir ļoti virspusīga.

 

Jums ceļoties augstāk, lietas kļūst dziļākas; tām rodas jaunas dimensijas. Tam, kas bija tikai fizioloģisks, parādās psiholoģiska dimensija. Tas, kas bija tikai bioloģisks, kļūst psiholoģisks. Bioloģiskais mums piemīt tāpat kā visiem dzīvniekiem; bet tikai cilvēkiem ir psiholoģija.

 

Kad mīlestība kļūst vēl augstāka - vai kad tā kļūst vēl dziļāka, kas ir viens un tas pats, - tad tai parādās kaut kas garīgs. Tā kļūst metafiziska. Tikai buda, krišnas un Jēzus pazīst šo mīlestības pusi.

 

Mīlestība pastāv visās sfērās, tāpat kā visas citas vērtības. Kad mīlestība ir simt- procentīgi tīra, jūs nevarat atrast nekādas atšķirības starp mīlestību un apzināšanos; tad tās vairs nav dažādas lietas. Jūs pat nevarat atšķirt mīlestību no Dieva. Tādēļ Jēzus ir teicis, ka Dievs ir mīlestība. Viņš padarīja Dievu un mīlestību par sinonīmiem. Tā ir ļoti dziļa doma.

 

Perifērijā viss šķiet esam atsevišķi cits no cita; perifērijā esošais ir daudzveidīgs. Jums, tuvojoties centram, daudzveidība sāk izzust, un parādās vienotība. Centrā viss ir viens vesels.

 

Tādēļ jūsu jautājums ir vietā tikai tad, ja jūs nesaprotat mīlestības un apzināšanās visaugstāko pakāpi. Šim jautājumam nav nekādas nozīmes, ja jūs esat kaut uz mirkli ieraudzījis Everestu, ieraudzījis visaugstāko virsotni.

 

Jūs jautājat: „ Vai apzināšanās ir augstāka vērtība nekā mīlestība?”

 

Nav augstāku vai zemāku vērtību; īstenībā nav divu dažādu vērtību. No ielejas līdz virsotnei ved divas takas. Viena taka ir apzināšanās, meditācija, dzen ceļš. Otra ir mīlestības taka, bhakta ceļš, sūfija ceļš. Šīs divas takas ir atsevišķi, kad jūs sākat pakāpienu; jums jāizvēlas starp tām. Lai kuru jūs izvēlētos, tā vedīs uz vienu un to pašu virsotni. Un, tuvojoties virsotnei,  būsiet pārsteigts: ceļinieki, kuri iet pa otru taku, tuvojas jums. Palēnām takas tuvojas viena otrai. Kad  esat sasniedzis virsotni, tās ir viens vesels.

 

Cilvēks, kurš iet apzināšanās ceļu, atrod mīlestību kā savas apzināšanās sekas, kā „blakusproduktu”, kā ēnu. Un cilvēks, kurš iet mīlestības ceļu, atrod apzināšanos kā mīlestības sekas, „blakusproduktu”, ēnu. Tās ir vienas monētas divas puses.

 

Un atcerieties: ja jūsu apzinātībai trūkst mīlestības, tā vēl nav tīra; jūs vēl neesat iepazinis to simtprocentīgi tīru. Tā vēl nav apzināšanās; tai noteikti vēl ir piejaukta neapzināšanās. Tā nav tikai gaisma; jūsos vēl dažviet ir tumsa, kas joprojām darbojas, ietekmē jūs, dominē pār jums. Ja jūsu mīlestība ir bez apzināšanās, tad tā vēl nav mīlestība. Tā ir kaut kas zemāks, tuvāks iekārei nekā lūgšanai.

 

Tādēļ, lai tā ir kritērijs: ja jūs ejat pa apzināšanās ceļu, lai mīlestība ir kritērijs. Kad jūsu apzināšanās pēkšņi uzzied mīlestībā, ziniet pavisam noteikti, ka tagad apzināšanās ir iestājusies, ir sasniegts samadhi. Ja ejat pa mīlestības ceļu, tad lai apzināšanās ir kritērijs, pārbaudes akmens. Kad pēķšņi, ne no kurienes, jūsu mīlestības pašā centrā sāk degt apzināšanās liesma, ziniet noteikti... Priecājieties! Jūs esat atnācis mājās.

 

 

PRIECĀJOTIES PAR APZIŅU

 

J. Pielietojot katarses tehnikas vairākus gadus, es jūtu, ka manī iestājas dziļa iekšēja harmonija, līdzsvars un centrēšanās. Taču Jūs teicāt, ka pirms samadhi augstākā stāvokļa sasniegšanas cilvēks iziet cauri lielam haosam. Kā lai es zinu, ka esmu izgājis cauri šim haosam?

A. Pirmkārt, jūs esat nodzīvojis haosā simtiem dzīvju. Tas nav nekas jauns. Tas ir ļoti sens. Otrkārt, meditācijas dinamiskās metodes, kuru pamatā ir katarse, ļauj izlādēt visu haosu, kas ir jūsos. Tā ir šo tehniku brīnišķīgā īpašība. Jūs nespējat nosēdēt klusējot, bet spējat veikt dinamisko meditāciju ļoti viegli. Tiklīdz haoss ir izlādēts, iestājas klusums. Tad jūs spējat nosēdēt klusējot. Ja katarses tehnikas tiek pielietotas pareizi un pastāvīgi, tās vienkārši izgaisina visu jūsu haosu apkārtējā pasaulē. Jums nebūs nepieciešamības iziet cauri trakuma stāvoklim. Tā ir šo tehniku brīnišķīgā īpašība. Trakums jau tiek izlādēts. Šīs tehnikas ietver izlādēšanu.

 

Bet, ja jūs sēžat klusējot, kā māca Patandžali... Patandžali nebija katarses metožu; šķiet, ka viņa laikā tās nebija vajadzīgas. Cilvēki dabiskā veidā bija klusi, miermīlīgi, primitīvi. Prāts vēl nefunkcionēja tik daudz. Cilvēki gulēja ciešā miegā, dzīvoja kā dzīvnieki. Viņi tik daudz nedomāja, nebija tik loģiski un racionāli, bija vairāk centrējušies savā sirdī - tāpat kā mūsdienās joprojām ir primitīvajās ciltīs. Un dzīve nebija tāda, ka katarse bieži iestājas gluži automātiski.

 

Piemēram, mežcirtējs - viņam nebija vajadzīga katarse, jo, cērtot kokus, izlādējās visi viņa slepkavnieciskie instinkti. Cirst ir kā nogalināt koku. Akmeņkalim nav vajadzības veikt katarses meditāciju; viņš to dara visu dienu. Taču mūsdienu cilvēkam viss ir mainījies. Tagad Jūs dzīvojat tādā komfortā, ka Jūsu dzīvē nav nekādas iespējas iestāties katarsei, izņemot reizes, kad vadāt automašīnu kā traks.

 

Tādēļ Rietumos autokatastrofās ik gadu mirst vairāk cilvēku nekā jebkāda cita iemesla dēļ. Tā ir vislielākā nelaime. Ne vēzis, ne tuberkoloze neatņem tik daudz dzīvību kā autokatastrofas. Otrā pasaules kara laikā katru gadu tika nogalināti miljoniem cilvēku; tagad katru gadu traku autovadītāju dēļ visā pasaulē mirst vēl vairāk cilvēku.

 

Jūs varbūt esat ievērojis, ka, vadot automašīnu, jūs sākat braukt ātrāk ik reizi, kad dusmojaties. Jūs visu laiku spiežat akseleratoru un vienkārši aizmirstat par bremzēm. Kad Jūs esat naidīgi noskaņots, uzbudināts, automašīna kļūst par šo emociju izpausmes līdzekli. Bet citādi jūs dzīvojat lielā komfortā, aizvien mazāk un mazāk izmantojot darbā savu ķermeni un aizvien vairāk - prātu.

 

Tie, kuri zina par smadzeņu dziļākajiem centriem, saka, ka cilvēki, kas dara fizisku darbu ar savām rokām, ir mierīgāki, ne tik saspringti un labi guļ, jo rokas ir saistītas ar dziļāko prātu, dziļāko smadzeņu centru - jūsu labā roka ir saistīta ar smadzeņu kreiso puslodi un kreisā - ar labo smadzeņu puslodi. Kad strādājat ar rokām, enerģija plūst no galvas rokās un tiek atbrīvota. Cilvēkiem, kuri strādā ar rokām, nav vajadzīga katarse. Taču cilvēkiem, kuri strādā ar galvu, tās vajadzīgs daudz, jo viņi uzkrāj daudz enerģijas, un viņu ķermenī tai nav ceļa, pa kuru atbrīvoties. Tā turpina cirkulēt prātā, un prāts paliek traks.

 

Kad Patandžali rakstīja sūtras, pasaule bija pilnīgi citāda. Cilvēki bija „rokas”. Nebija īpašas vajadzības pēc katarses; dzīve pati par sevi bija katarse. Tad viņi ļoti viegli spēja nosēdēt klusējot, bet jūs nespējat sēdēt klusējot. Tādēļ esmu ieviesis katarses tehnikas. Tikai pēc to pielietošanas jūs spējat sēdēt klusējot, nevis pirms tam.

 

„Pielietojot katarses tehnikas vairākus gadus, es jūtu, ka manī iestājas dziļa iekšēja harmonija, līdzsvars un centrēšanās.”

 

Tagad tikai neradiet sev problēmas; ļaujiet tam notikt, tagad prāts urbina degunu un prāto: „ Kā tas var būt? Man taču vispirms jāiziet caur haosu.” Šī ideja pati par sevi var radīt haosu.

 

To  esmu novērojis: cilvēki ilgojas pēc klusuma, un, kad tas iespējams, viņi nespēj noticēt, ka tas ir noticis. Tas ir pārāk labi, lai būtu patiesība, un it īpaši tie cilvēki, kuri vienmēr ir sevi nosodījuši, nespēj tam noticēt: ”Nevar būt! To var pieredzēt Buda un Jēzus, bet ne es! Nē, tas nav iespējams!” Viņi nāk pie manis; klusums viņus tik ļoti uztrauc: „Vai tā ir taisnība, vai man tas tikai šķiet?” Kādēļ raizēties? Pat ja tas ir tikai jūsu iztēlē, tas ir labāk nekā iztēloties niknumu, tas ir labāk nekā iztēloties seksu, iekāri.

 

Un es jums saku, neviens nespēj iztēloties klusumu. Iztēlei ir nepieciešams kaut kas, kam ir forma; klusumam nav formas. Iztēloties nozīmē domāt par tēliem, bet klusumam nav tēlu. Jūs nespējat iztēloties klusumu. Tas nav iespējams. Jūs nevarat iztēloties apgaismību, nevarat iztēloties satori, samadhi, klusumu. Iztēlei vajadzīgs kaut kāds pamats, kaut kāda forma, bet klusums ir bez formas, tas nav definējams. Neviens nekad nav to uzgleznojis; neviens to nespēj izdarīt. Neviens nav izveidojis tā skulptūru; neviens to nespēj izdarīt.

 

Jūs nevarat iztēloties klusumu. Prāts spēlējas ar jums. Prāts teiks:” Tas noteikti ir iztēlē. Kā tad Tu, tik dumjš cilvēks, vari to sasniegt? Laikam tu to iztēlojies”, vai arī „Tas Ošo tevi nohipnotizējis. Tevi noteikti ir kaut kā apmānījuši.”

 

Neradiet šādas problēmas. Dzīvē tāpat pietiek problēmu. Kad iestājas klusums, priecājieties par to. Tas nozīmē, ka haosa spēki ir izlādēti. Prāts spēlē savu pēdējo spēli. Tas spēlē to līdz pašam galam; tas turpina spēlēt to līdz pašām, pašām beigām. Pēdējā brīdī, kad tūlīt, tūlīt iestāsies apgaismība - arī tad prāts turpina spēlēt pēdējo spēli, jo tā ir pēdējā kauja.

 

Neuztraucieties par to, neuztraucieties, vai notiekošais ir reāls vai nav, vai pēc tam iestāsies haoss vai ne, jo, šādi domājot, jūs jau esat izraisījis haosu. Tās ir jūsu idejas, kas var radīt haosu, un, kad tas rodas, prāts teiks:” Redzi, es taču Tev teicu!”

 

Prāts ir ļoti piepildošs. Vispirms tas iesēj jūsos sēklu, un, kad tā izdzen asnus, prāts saka: ”Paskat, es tev jau pirms tam teicu, ka tevi māna.” Ir iestājies haoss, un to ir izraisījusi šāda ideja. Kāpēc tad uztraukties par to, vai haoss vēl tikai nāks, vai arī tas jau ir pagājis? Tieši šajā brīdī jūs esat klusumā - kādēļ nepriecāties par to? Un es jums saku - ja jūs par to priecājaties, tas aug.

 

Šajā apziņas pasaulē nekas tā nepalīdz kā priecāšanās, priecāšanās ir kā ūdens augam. Uztraukums ir tieši pretējs priekam, tas ir kā apgrieztas auga saknes. Jūtieties laimīgs! Dejojiet ar savu klusumu. Šis mirklis ir pienācis - ar to pietiek. Kādēļ prasīt vairāk? Rītdiena pienāks tik un tā. Šis brīdis ir tik liels! Kādēļ neizdzīvot to, nepriecāties par to, nedalīties tajā ar citiem, neizbaudīt to? Lai tas kļūst par dziesmu, deju, dzejoli. Ļaujiet savam klusumam būt radošam; dariet ar to kaut ko.

 

Ir iespējams paveikt miljoniem lietu, jo nav nekā radošāka par klusumu; nav vajadzības kļūt par izcilu, pasaules slavenu gleznotāju kā Pikaso, nav vajdzības kļūt par Henriju Mūru, nav vajadzības kļūt par izcilu dzejnieku. Šīs ambīcijas būt izcilam piemīt prātam, nevis klusumam.

 

Zīmējiet, kā mākat. Uzrakstiet haiku, kā protat. Dziediet dziesmu, dejojiet, kā izdodas, priecājieties, un jūs redzēsiet, ka nākamajā mirklī klusuma būs vairāk. Tiklīdz jūs zināt, ka, jo vairāk priecājaties, jo vairāk jums tiek dots...  jo vairāk dalāties ar citiem, jo vairāk spējat saņemt, ar katru brīdi klusums aizvien pieaug un pieaug.

 

Nākamais mirklis vienmēr dzimst no šī mirkļa, tādēļ kāpēc raizēties? Ja šis brīdis ir kluss, kā nākamajā brīdī var būt haoss? No kurienes tas nāks? Nākamais brīdis taču dzims no šī brīža. Kā es varu būt nelaimīgs nākamajā brīdī, ja esmu laimīgs šajā?

 

Ja Jūs gribat, lai nākamajā brīdī būtu skumjas, jums nāksies noskumt šajā mirklī, jo no skumjām dzimst skumjas, no laimes dzimst laime. Lai ko jūs vēlētos pļaut nākamajā brīdī, jums nāksies to sēt tieši tagad. Tiklīdz jūs ļaujat sev raizēties un sākat domāt, ka iestāsies haoss, tas arī iestāsies; jūs jau esat to radījis. Tagad jums nāksies to „pļaut”; tas jau ir klāt. Vairs nav vajadzības gaidīt nākamo brīdi. Tas jau ir klāt.

 

Atcerieties, lūk, ko: un tas ir kaut kas patiešām dīvains - kad esat noskumis, jūs nekad neiedomājaties, ka skumjas varētu būt jūsu iztēlē. Nekad neesmu sastapis noskumušu cilvēku, kurš teiktu, ka varbūt viņš tikai iedomājas, ka ir noskumis. Skumjas ir pilnīgi reālas. Bet laime? Jūs uzreiz sākat domāt: ”Varbūt man šķiet, ka esmu laimīgs.” Kad esat sasprindzis, jūs nekad neiedomājaties, ka jūsu saspringums un nemiers ir tikai iedoma, tie izzudīs. Un, ja jūs domājat, ka klusumu un laimi  esat tikai iztēlojies, tie izzudīs.

 

Viss, ko jūs uzskatāt par reālu, kļūst reāls. Viss, ko uzskatāt par nereālu, kļūst nereāls. Jūs esat visas ap jums esošās pasaules radītājs, atcerieties to. Laimes, svētlaimes brīži tiek sasniegti reti - neizniekojiet tos domājot. Taču, ja jūs neko nedarāt, iespējams, ka parādīsies raizes. Ja nedarāt neko - nedejojat, nedziedat, nedalāties priekā ar citiem - tas ir iespējams. Tā pati enerģija, kas varēja būs radoša, radīs raizes. Tā sāks veidot jaunu iekšējo spriedzi.

 

Enerģijai jābūt radošai. Ja jūs neizlietosiet to laimei, tā tiks izlietota, lai jūs saskumdinātu. Un jūsos ir tik ļoti iesakņojušies ieradumi būt noskumušam un nelaimīgam, ka enerģija plūdīs ļoti viegli un dabiski. Lai iegūtu laimes sajūtu, ir jākāpj kalnā.

 

Tādēļ dažas pirmās dienas jums pastāvīgi jāapzinās. Ikreiz, kad pienāk laimes brīdis, ļaujiet tam satvert jūs, iegūt jūs. Izbaudiet to pilnībā. Kā gan nākamais brīdis varētu būt savādāks? Kas izraisītu pārmaiņas?

 

Jūsu laiks tiek radīts jūsos. Jūsu laiks nav mans laiks. Ir tikpat daudz paralēlu laiku, cik prātu. Nav viena laika. Ja būtu viens laiks, tad rastos problēma. Tad no visas nožēlojamās cilvēces nevarētu rasties neviens buda, jo mēs visi būtu piederīgi vienam un tam pašam laikam. Nē, laiks nav visiem viens un tas pats. Mans laiks nāk no manis - tas ir mans radošums.  Ja šis brīdis ir skaists, tad nākamais brīdis piedzimst vēl skaistāks - tas ir mans laiks. Ja šis brīdis jums ir skumīgs, tad jūsos piedzimst vēl skumīgāks brīdis - tas ir jūsu laiks. Pastāv miljoniem paralēlu laika līniju. Un ir daži cilvēki, kuri eksistē bez laika - tie, kuri sasnieguši bez-domu  stāvokli.

 

Viņiem nav laika, jo viņi nedomā par pagātni; tā ir pagājusi, tādēļ par to domā tikai muļķi. Kad kaut kas ir pagājis, tad tas ir pagājis.

 

Ir budistu mantra :” Gate, gate, para gate- swaha”- „Pagājis, pagājis, pilnīgi pagājis - lai tas sadeg.” Pagātne ir pagājusi, nākotne vēl nav pienākusi. Kādēļ raizēties par to? Kad pienāks nākotne, tad arī redzēsim. Jūs tur būsiet, lai ar to sastaptos, tad kādēļ raizēties tagad? Kas pagājis, pagājis, kas vēl nav pienācis, nav pienācis. Palicis tikai šis brīdis - tīrs, enerģijas pilns. Izdzīvojiet to! Ja tas ir klusums, esiet pateicīgs par to. Ja tas ir pilns svētlaimes, tad paldies Dievam, - ticiet tam. Un, ja jūs spējat ticēt, tas augs. Ja neticat, jūs jau esat to saindējis.

 

 

SKAITIET APZINĀŠANĀS MIRKĻUS

 

J. Jūs sakāt, lai apzināmies visu - kas nozīmē, ka jābūt par liecinieku visam, katrai rīcībai. Es nolemju, ka apzināšos arī darbā, bet tad aizmirstu par apzināšanos, un, kad apzinos, ka nebiju apzinājies, jūtos vainīgs; jūtu, ka esmu pieļāvis kļūdu. Lūdzu, izskaidrojiet!

A. Tā ir viena no pamatproblēmām katram, kurš cenšas apzināties, kamēr strādā - jo darbs prasa, lai jūs par sevi pilnīgi aizmirstu. Jums vajadzētu iedziļināties darbā tik ļoti... it kā jūsu nebūtu. Kamēr nav šādas iedziļināšanās, darbs nav īsts.

 

Viss izcilais, ko radījis cilvēks - glezniecībā, dzejā, arhitektūrā, tēlniecībā, jebkurā dzīves jomā - prasa pilnīgu iedziļināšanos. Un, ja jūs cenšaties tajā pašā laikā apzināties, jūsu darbs nekad nebūs augstākās kvalitātes, jo jūs nebūsiet tajā.

 

Tādēļ, lai spētu apzināties strādājot, nepieciešams smags treniņš un ļoti stingra disciplīna, un jāsāk ar ļoti vienkāršām darbībām, piemēram, - staigāšanu. Jūs varat iet, un  varat apzināties, ka ejat -  varat pilnībā apzināties katru savu soli. Ēšana... ēdiet tāpat kā mūki dzenbudistu tempļos dzer tēju - viņi sauc tējas dzeršanu par ceremoniju, jo, dzerot tēju, pastāvīgi jābūt modram un jāapzinās.

 

Tās ir vienkāršas darbības, bet ļoti piemērotas, lai ar tām sāktu. Nevajadzētu sākt ar gleznošanu, dejošanu vai kaut ko līdzīgu - tās ir ļoti dziļas un sarežģītas darbības. Sāciet ar vienkāršām jūsu ikdienas dzīves rutīnas darbībām. Kad jūs aizvien vairāk un vairāk pierodat pie apzināšanās stāvokļa, kad apzināšanās kļūst kā elpošana - jums vairs nav jāpieliek nekādas pūles, tā kļuvusi spontāna, - tad  varat apzināties, veicot jebkuru darbību, darot jebkuru darbu.

 

Bet atcerieties par šādu nosacījumu: tai jābūt bez piepūles; tai jānotiek spontāni. Tad, gleznojot vai sacerot mūziku vai pat cīnoties ar ienaidniekiem ar zobenu rokās, jūs varat pilnīgi apzināties. Bet šī apzināšanās vairs nav tā, ko jūs cenšaties panākt tagad. Tā nav sākums; tā ir ilgas disciplīnas kulminācija. Dažreiz to var sasniegt arī bez disciplīnas.

 

Bet tas var notikt reti - ekstremālos apstākļos. Parastos apstākļos jums jāseko vienkāršai sistēmai. Vispirms sāciet apzināties rīcību, kurā jums nav jāiesaistās. Jūs varat iet un vienlaikus domāt. Jūs varat ēst un tajā pašā laikā domāt. Turpiniet ēst, bet apzinieties, ka ēdat. Ejot aizvietojiet domāšanu ar apzināšanos. Turpiniet iet; varbūt jūsu gaita nedaudz palēnināsies  un kļūs līganāka. Bet apzināšanās ir iespējama, veicot šīs vienkāršās darbības. Un, jums kļūstot aizvien skaidrākam, sāciet apzināties arī veicot sarežģītākas lietas.

 

Pienāks diena, kad nebūs tādas darbības, kuru veicot, jūs nevarētu vienlaikus saglabāt apzināšanos, veicot šo darbu ar pilnīgu pašatdevi.

 

Jūs sakāt: ”Es nolemju, ka apzināšos arī darbā, bet tad aizmirstu par apzināšanos.” Tam nav jānotiek pēc jūsu lēmuma, tam jānotiek ilgas disciplīnas rezultātā. Un apzināšanās stāvoklim jāiestājas spontāni; jūs nevarat  izsaukt, jūs nevarat piespiest to iestāties.

 

„Un, kad apzinos, ka neapzinājos, tad jūtos vainīgs.” Tās ir pilnīgas muļķības. Kad jūs apzināties, ka neapzinājāties, priecājieties par to, ka vismaz tagad jūs apzināties. Manā mācībā nav vietas vainas jēdzienam.

 

Vainas apziņa ir dvēseles vēzis. Visas reliģijas ir izmantojušas vainas apziņu, lai grautu jūsu pašcieņu, jūsu lepnumu, un padarītu jūs vienkārši par vergiem. Nav vajadzības justies vainīgam, tas bija dabiski. Apzināšanās ir tik liela lieta, ka pat tad, ja jūs apzināties tikai uz dažām sekundēm, priecājieties par to. Nepievērsiet uzmanību tiem brīžiem, kad Jūs aizmirsāt apzināties. Pievērsiet uzmanību tiem brīžiem, kad Jūs pēkšņi atceraties: es neapzinājos... Jūtieties laimīgs par to, ka apzināšanās ir atgriezusies, kaut arī pēc vairākām stundām.

 

Nepārvērtiet to par nožēlu, vainu, skumjām - jo, jūtoties vainīgs un skumstot, jūs sev nepalīdzēsiet. Dziļi jūsos būs sajūta, ka esat cietis neveiksmi. Un, kad jūsos iemājo neveiksmes sajūta, sasniegt apzināšanos kļūst vēl grūtāk.

 

Pilnīgi mainiet to, kam pievēršat uzmanību. Ir lieliski, ka jūs apzināties to, ka bijāt aizmirsis apzināties. Tagad neaizmirstiet, cik ilgi vien iespējams. Jūs aizmirsīsiet atkal; jūs atkal atcerēsieties - bet katru reizi aizmirstības pārtraukums kļūs mazāks un mazāks. Ja jūs spējat izvairīties no vainas sajūtas, kas būtībā nāk no kristietības, neapzināšanās pārtraukumi kļūs īsāki, un kādu dienu tie vienkārši izzudīs. Apzināšanās kļūs kā elpošana vai sirdspuksti, vai asinsrite - ikdienišķi.

 

Tādēļ uzmanieties, lai jūsos nerastos vainas sajūta. Nav par ko justies vainīgam. Ir simboliski, ka koki neklausās katoļu mācītājos. Citādi tie liktu rozēm justies vainīgām: “Kādēļ jums ir dzelkšņi?” Un roze, kas dejo vējā, saulē, lietū, pēkšņi noskumtu. Deja apstātos; prieks pazustu; smarža izgaistu. Par vienīgo realitāti kļūtu domas par dzelkšņiem, tās būtu kā rēta - „Kādēļ tev ir dzelkšņi?”

 

Bet neviens rožukrūms nav tāds muļķis, lai klausītos jebkuras reliģijas sludinātājos, tādēļ rozes turpina dejot, un kopā ar rozēm dejo arī dzelkšņi.

 

Viss esošais nepazīst vainas sajūtu. Un mirklī, kad cilvēks atbrīvojas no vainas sajūtas, viņš kļūst par daļu no vispārējās dzīves plūsmas. Tā ir apgaismība, apziņa bez vainas sajūtas, priecājoties par visu, ko sniedz dzīve: gaisma ir brīnišķīga; tumsa arī.

 

Sodot sevi un nožēlojot grēkus, cilvēki moka sevi. Cilvēki gavē; cilvēki sit sev pie krūtīm, līdz tās sāk asiņot. Man šie cilvēki šķiet psihopāti; viņi nav reliģiozi. Viņu tā sauktās reliģijas ir iemācījušas viņiem, ka, ja izdarīts kas slikts, labāk ir sodīt sevi, nekā saņemt sodu no Dieva pastardienā - jo tas sods būs nonākšana elles bezdibeņa tumsā uz mūžiem. Nav glābiņa, nav izejas - kad esat nonācis ellē, tur arī paliekat.

 

Visa cilvēce ir padarīta par vainīgu lielākā vai mazākā mērā. Vainas sajūta ir izdzēsusi miljoniem mirdzumu jūsu acīs; tās dēļ jūsu sejā izzudis skaistums; tā laupījusi jums jūsu cēlumu. Tā ir reducējusi jūs līdz noziedzniekam - bez vajadzības. Atcerieties: cilvēks ir trausls un vājš, un kļūdīties ir cilvēciski. Un cilvēki, kuri izdomāja sakāmvārdu „kļūdīties ir cilvēciski”, ir izdomājuši arī sakāmvārdu „piedot ir dievišķi”. Otrajam es nepiekrītu.

 

Es saku: ”kļūdīties ir cilvēciski, un piedot arī ir cilvēciski.” Un spēja piedot sev ir viena no vislabākajām īpašībām, jo, ja jūs nespējat piedot sev, jūs nespējat piedot nevienam citam visā plašajā pasaulē - tas nav iespējams. Jūs esat tik pilns sāpju, vainas sajūtas - kā jūs spējat kādam piedot? Jūsu tā sauktie svētie turpina stāstīt, ka nonāksiet ellē. Īstenība ir tāda, ka viņi jau dzīvo ellē! Viņi pat nespēj ļaut Dievam piedot jums!

 

Izcilais sūfiju dzejnieks Omārs Haijams rakstīja savā pasaules slavenajā dzejas krājumā- „Rubajās”: „Dzeršu, dejošu, mīlēšu. Grēkošu visus grēkus, jo ticu, ka Dievs ir līdzcietīgs - viņš piedos. Mani grēki ir ļoti mazi, viņa piedošana ir neizmērojama.”

 

Kad garīdznieki uzzināja par šo grāmatu - jo tajos laikos grāmatas pārrakstīja ar roku, iespiedmašīnu vēl nebija... garīdznieki atklāja, ka viņš raksta tādus zaimus, teicot: “Neuztraucieties, turpiniet darīt visu, ko vēlaties, jo Dievs nav nekas cits kā vien tīra līdzcietība un mīlestība. Cik daudz jūs varat sagrēkot savas dzīves septiņdesmit gados? Tas nav nekas salīdzinājumā ar viņa piedošanu.”

 

Viņš bija arī slavens un savā zemē atzīts matemātiķis. Garīdznieki atnāca pie viņa un teica:” Ko tu raksti? Tu sagrausi cilvēku ticību! Vies cilvēkos bailes, saki tiem, ka Dievs ir ļoti taisnīgs: ja esi grēkojis, tu tiksi sodīts. Līdzcietības nebūs.”

 

Omāra Haijama laikos viņa grāmatas dedzināja sārtos. Ikreiz, kad tika uziets kāds eksemplārs, garīdznieki to sadedzināja, jo šis cilvēks sludināja tik bīstamu ideju. Ja tā izplatītos starp cilvēkiem un katrs sāktu priecāties par dzīvi, kas tad notiktu ar garīdzniecību? Kas notiktu ar „svētajiem”? Kas notiktu ar mītiem par debesīm, elli un Dievu? Tas viss izzustu.

 

Manuprāt, Omārs Haijams bija viens no apgaismotajiem sūfiju mistiķiem, un tajā, ko viņš teicis, slēpjas milzīga patiesība. Viņš negrib teikt, ka jums vajadzētu grēkot. Viņš vienkārši vēlas pateikt, ka jums nav jājūtas vainīgam. Lai ko jūs darītu, ja tas nav pareizi, tad vairāk to nedariet. Ja jūs jūtat, ka tas kādu sāpina, vairāk to nedariet. Bet nav vajadzības justies vainīgam, nav vajadzības nožēlot, nav vajadzības nožēlot grēkus un mocīt sevi.

 

Es vēlos pilnībā mainīt jūsu fokusu. Tā vietā, lai skaitītu, cik reizes jūs esat aizmirsis, ka jāapzinās, skaitiet tos brīnišķīgos brīžus, kad  visu redzējāt pilnīgi skaidri un apzinājāties. Ar šiem dažiem brīžiem pietiek, lai jūs glābtu, pietiek, lai jūs dziedinātu. Un, ja jūs fokusējāties uz šiem mirkļiem, tie paildzināsies un paplašināsies jūsu apziņā. Lēni, lēni visa neapzināšanās tumsa izzudīs.

 

Sākumā jūs arī daudzreiz atklāsiet: ak, nav iespējams vienlaicīgi strādāt un apzināties. Bet es jums saku, ka tas ne tikai ir iespējams - tas ir ļoti viegli. Vienkārši sāciet pareizi. Vienkārši sāciet ar A, B, C un nevis ar X, Y un Z.

 

Mēs turpinām dzīvot, daudz ko palaiduši garām, jo sākam nepareizi. Katra lieta jāsāk no paša sākuma. Mūsu prāti ir nepacietīgi; mēs gribam visu darīt ātri. Mēs gribam nonākt augšā, nekāpjot katru pakāpienu.

 

Bet tas nozīmē pilnīgu neveiksmi. Un, kad jūs ciešat neveiksmi tādā lietā kā apzināšanās - tā nav maza neveiksme  - jūs varbūt vairs nemēģināsiet vēlreiz. Neveiksme sāpina.

 

Tādēļ visu, kas ir tik vērtīgs kā apzināšanās - jo tā var atvērt visas durvis uz esības noslēpumiem, tā var jūs ievest pašā Dieva templī, - jums jāuzsāk ļoti uzmanīgi un no paša sākuma un jāvirzās ļoti lēnām. Tikai nedaudz pacietības, un mērķis vairs nav tik tālu.

 

 

 

PADARIET LIETAS PĒC IESPĒJAS VIENKĀRŠĀKAS

 

J. Kā varu atšķirt īsto vērotāju no prāta daļas, kas vēro otru prāta daļu? Vai vērotājs var novērot pats sevi? Vienubrīd es jau domāju, ka esmu sasniedzis mērķi, bet tajā pašā dienā dzirdēju jūs sakām tieši pretējo: “Ja tu domā, ka esi ieraudzījis vērotāju, tu esi trāpījis garām.” Kopš tās reizes esmu centies vērot sajūtas savā ķermenī, domās un emocijās. Gandrīz vienmēr es vienkārši esmu tajās iekšā, bet dažreiz, ļoti reti, jūtu milzīgu atvieglojumu, un nekas neuzkavējas - viss vienkārši plūst. Vai man būtu jādara vēl kas?

A. Jāsāk ar to, ka vērojat, kā ķermenis staigā, sēž, ēd, dodas gulēt. Jāsāk no visacīmredzamākā, jo tas ir visvieglāk. Un tad jāsāk vērot smalkākas lietas. Jāsāk vērot domas. Un, kad apgūta domu vērošanas prasme,  jāsāk vērot sajūtas. Kad jūtat, ka spējat novērot savas sajūtas, jāsāk vērot noskaņojumu, kas ir pat netveramāks par sajūtām.

 

Vērošanas brīnums: jums vērojot savu ķermeni, vērotājs kļūst stiprāks, vērojot domas, tas kļūst vēl stiprāks, vērojot sajūtas - vēl spēcīgāks. Vērojot savu noskaņojumu, vērotājs jau ir tik stiprs, ka var būt pats par sevi - vērot sevi, tāpat kā svece tumsā apgaismo ne tikai to, kas tai apkārt, bet arī sevi pašu.

 

Atrast vērotāju sevī ir garīguma augstākais sasniegums, jo vērotājs jūsos ir jūsu dvēsele, vērotājs jūsos ir jūsu nemirstība. Taču ne uz mirkli neiedomājieties: esmu sasniedzis mērķi.  Tieši tas ir brīdis, kad jūs trāpāt garām.

 

Vērošana ir mūžīgs process; jūs pastāvīgi iekļūstat arvien dziļāk un dziļāk, bet nekad nenonākat līdz tam, ka varat teikt: - Esmu sasniedzis mērķi. Īstenībā, jo dziļāk jūs iekļūstat, jo vairāk apzināties, ka esat iekļuvis procesā, kas ir mūžīgs - bez sākuma un beigām.

 

Taču cilvēki vēro tikai citus; viņi nekad nepapūlas pavērot sevi. Visi vēro - un tā ir visvirspusīgākā vērošana - ko dara citi, kā viņi ģērbjas, kā izskatās. Visi vēro. Vērošana jūsu dzīvē nav nekas jauns. Tā tikai jāpadziļina, jānovērš no citiem un jāpavērš uz jūsu paša jūtām, domām, noskaņojumu - un, visbeidzot, uz vērotāju pašu.

 

...Ebrejs brauc vilcienā. Viņam pretī sēž mācītājs.

„ Sakiet, cienīgtēvs, kādēļ jums apkaklīte uzlikta ačgārni?”

„ Jo esmu tēvs.”

„ Es arī esmu tēvs, bet nelieku apkaklīti otrādi.”

„ Ā, bet es esmu tēvs tūkstošiem cilvēku.”

„ Tad varbūt jums vajadzētu valkāt otrādi jūsu bikses, nevis apkaklīti?”

 

Cilvēki ir ļoti vērīgi, skatoties uz citiem.

 

...Divi poļi izgājuši pastaigāties, un pēkšņi sāk līt.

”Ātri ver vaļā lietussargu”, viens teic.

„ Nelīdzēs, mans lietussargs ir vienos caurumos.”

„ Tad kāpēc tu vispār to ņem līdzi?”

„ Es nedomāju, ka sāks līt.”

 

Jūs ļoti viegli spējat pasmieties par citu cilvēku muļķīgo rīcību, bet vai jūs kaut reizi esat pasmējies par sevi? Vai kaut reizi esat pieķēris sevi darām kaut ko muļķīgu? Nē, jūs nekad nevērojat sevi; visi jūsu vērojumi vērsti uz citiem, un no tā nav nekāda labuma.

 

Izmantojiet šo vērīguma enerģiju jūsu Esības pārveidošanai. Tā var nest tik daudz svētlaimes un tik daudz svētības, ka jūs pat nevarat iedomāties. Vienkāršs process, bet, tiklīdz to sākat pielietot pie sevis paša, tas kļūst par meditāciju.

 

Jebko var pārvērst par meditāciju.

 

Jebkas, kas ved jūs uz jums pašu, ir meditācija. Un ir ļoti, ļoti svarīgi atrast savu meditācijas veidu, jo pašā meklēšanas procesā jūs gūsiet daudz prieka. Un tādēļ, ka to būsiet atradis jūs pats - tas nebūs nekāds jums uzspiests rituāls - jums patiks tajā virzīties arvien dziļāk. Jo dziļāk jūs iekļūsiet, jo laimīgāks jutīsieties - mierpilns, kluss, sakārtotāks, ar lielāku pašcieņu, cēlāks.

 

Jūs visi zināt, kā vērot, tādēļ nav runas par mācīšanos to darīt, runa ir tikai par to, ka jāmaina vērojumu objekti. Izvēlieties jums tuvākos. Vērojiet savu ķermeni, un jūs būsiet pārsteigts. Es varu pakustināt savu roku, nenovērojot to, un es varu to pakustināt vērojot. Jūs neredzēsiet atšķirību, bet es šo atšķirību jutīšu. Kad es kustos, vērojot to, kustībā ir grācija un skaistums, miers, klusums. Jūs varat iet, vērojot katru soli, un joprojām būs labums, ko dod pastaiga kā fizisks vingrinājums, turklāt būs arī labums, ko dod lieliska vienkārša meditācija.

 

Bodgajas templis, kurā Gautama Buda sasniedza apgaismību, ir uzcelts par piemiņu divām lietām - viena ir bodhi koks, zem kura viņš mēdza sēdēt. Un blakus kokam ir celiņš lēnai pastaigai, izlikts ar nelieliem akmeņiem. Viņš sēdēja un meditēja, un, kad juta, ka sēdēts par ilgu - ķermenim bija nepieciešams mazliet izkustēties,  - viņš pastaigājās pa šo celiņu. Tā bija viņa meditācija pastaigājoties.

 

Kad biju Bodgajā, apmeklēju templi. Redzēju budistu lamas no Tibetas, Japānas, Ķīnas. Viņi visi izrādīja savu cieņu kokam, un es neredzēju nevienu pašu, kurš izrādītu cieņu akmeņiem, pa kuriem Buda bija nostaigājis daudzas jūdzes. Es teicu viņiem: ”Tas nav pareizi. Jums nevajadzētu aizmirst par šiem akmeņiem. Tos miljoniem reižu skārušas Gautamas Budas pēdas. Bet es zinu, kādēļ jūs tiem nepievēršat uzmanību – jo  esat pilnīgi aimirsuši, ka Buda uzsvēra, ka vajadzētu vērot katru sava ķermeņa darbību - staigāšanu, sēdēšanu, apgulšanos...”

 

Jums nevajadzētu ļaut nevienam pašam mirklim paiet neapzināti. Vērošana asinās jūsu apziņu. Tā ir pamatreliģija - viss pārējais ir vienkārši runas. Bet jūs man jautājat: ”Vai man būtu jādara vēl kaut kas?” Nē, ja jūs spējat vienkārši vērot, nav vajadzīgs nekas vairāk.

 

Es cenšos padarīt reliģiju pēc iespējas vienkāršāku. Visas reliģijas ir darījušas tieši pretējo: tās ir padarījušas lietas ļoti sarežģītas - tik sarežģītas, ka cilvēki pat nav tās pamēģinājuši. Piemēram, budistu rakstos ir uzskaitīti trīsdesmit trīs tūkstoši principu, kuri ir jāievēro budistu mūkam; tos nav iespējams pat atcerēties. Ar pašu skaitli trīsdesmit trīs tūkstoši jau pietiek, lai jūs nobiedētu: „Man beigas! Visa mana dzīve tiks izjaukta un iznīcināta!” Es mācu jums vienu pašu principu, kas jums ir piemērots, kas jums ir pieskaņots- un ar to pietiek. 

 

 

BŪT LIECINIEKAM IR KĀ SĒT SĒKLAS

 

J. Kā vērošana ved uz bez-domu stāvokli? Spēju aizvien vairāk un vairāk vērot savu ķermeni, domas un sajūtas, un tā ir brīnišķīga sajūta. Tomēr bezdomu brīžu ir maz, un starp tiem ir ilgs laiks. Kad dzirdu Jūs sakām: „meditēt nozīmē būt lieciniekam”, jūtu, ka saprotu, ko gribat teikt. Bet, kad Jūs runājat par „bez-domu” stāvokli, to nemaz nav viegli saprast. Lūdzu, pastāstiet vairāk.

A. Meditācijas ir ļoti ilgs svētceļojums. Kad es saku „meditēt nozīmē būt lieciniekam”, tas ir meditācijas sākums. Un, kad es saku: „meditācija ir bez-domu” stāvoklis, tas ir svētceļojuma noslēgums. Būt lieciniekam ir sākums, un bez-domu stāvoklis ir piepildījums. Būt lieciniekam - tā ir metode, ar kuras palīdzību sasniegt bez-domu stāvokli.

 

Dabiski, ka jūs jutīsiet, ka būt lieciniekam ir vieglāk. Tas ir tuvāk jums. Taču būt lieciniekam - tas ir kā iedēstīt sēklu, un tad seko ilgs laiks, kad tikai jāgaida, un ne tikai jāgaida, bet arī jātic, ka sēkla izdzīs asnu, ka tas izaugs par krūmu, ka kādu dienu atnāks pavasaris un krūms uzziedēs. Bez-domu stāvoklis ir šis pēdējais posms - ziedēšana.

 

Protams, ka iesēt sēklas ir ļoti viegli. To jūs varat paveikt paša rokām. Bet panākt, lai uzzied ziedi - jūs to nevarat.

 

Jūs varat sagatavot augsni, bet ziedi uzziedēs paši no sevis. Jūs nevarat piespiest tos uzziedēt. Jūs nevarat ietekmēt pavasari. Taču, kad jūs esat visu pareizi sagatavojis, pavasaris atnāks. Tas ir pilnīgi droši.

 

Veids, kādā jūs virzāties uz priekšu, ir pilnīgi pareizs. Būt lieciniekam - tas ir ceļš, un jūs sākat sajust, ka reizi pa reizei iestājas bezdomu mirkļi. Tajos jūs ieraugāt bez-prātu, bet tikai uz mirkli.

 

Atcerieties vienu pamatlikumu: tas, kas spēj pastāvēt tikai uz mirkli, spēj arī kļūt mūžīgs, jo jums vienmēr ir dots tikai viens mirklis - nevis divi mirkļi kopā. Un, ja jūs spējat pārveidot šo brīdi bezdomu mirklī, tas nozīmē, ka apgūstat noslēpumu, kā to darīt. Tad vairs nav iemeslu, kādēļ jūs nevarētu mainīties. Iestāsies arī otrs mirklis ar tādu pašu potenciālu, tajā būs tādas pašas iespējas.

 

Ja zināt noslēpumu, jums ir universāla atslēga, ar ko var atdarīt katru mirkli, lai uzmestu skatienu bez-domu stāvoklim. Bez-domu stāvoklis ir pēdējais posms, kad prāts izzūd uz visiem laikiem, un bez-domu stāvoklis kļūst par jūsu realitāti. Ja piedzīvojat bezdomu mirkļus, tas parāda, ka ejat pareizo ceļu un pielietojat pareizo metodi.

 

Taču neesiet nepacietīgs. Esošais prasa milzīgu pacietību. Lielākie noslēpumi atklājas tiem, kuri ir ļoti pacietīgi.

 

Kad cilvēks ir bez-domu stāvoklī, nekas nespēj novērst viņa uzmanību no viņa Esības. Nav lielāka spēka par bez-prāta spēku. Šādam cilvēkam nevar nodarīt nekādu ļaunumu. Nav piesaistīšanās, nav alkatības, nav greizsirdības, nav niknuma - nekas nevar viņā rasties. Bez- domu stāvoklis ir pilnīgi skaidras debesis bez neviena mākonīša,

 

Jūs jautājāt: ”Kā vērošana ved uz bez-domu stāvokli?” Ir likums: domām nav pašām savas dzīves, tās ir parazīti. Tās barojas no jūsu identificēšanās ar tām. Kad sakāt: „Esmu dusmīgs,” jūs novirzāt dzīvības enerģiju dusmām, jo  identificējaties ar dusmām.

 

Bet, kad sakāt:” Es vēroju dusmas sevī, uz sava prāta ekrāna”, jūs vairs nedodat dusmām nekādu dzīvību, nekādu barību, nekādu enerģiju. Jūs redzēsiet, ka tā ir, jo neesat identificējies ar dusmām. Tās ir pilnīgi nevarīgas, tās jūs neietekmē, nemaina, neskar. Tās ir pilnīgi tukšas un nedzīvas. Tās aizies, un jūsu debesis atkal būs skaidras, un jūsu prāta ekrāns- tukšs.

 

Lēni, lēni jūs sākat iziet no savām domām. Tas arī ir liecinieka un vērošanas process. Gurdžijevs to nosaucis citādi - par „neidentificēšanos”. Jūs vairs neidentificējaties ar savām domām. Jūs vienkārši stāvat tālu nomaļus - vienaldzīgs, it kā tās būtu kāda cita domas. Jūs esat sarāvis saites ar tām. Tikai tad jūs varat tās vērot.

 

Vērošanai ir vajadzīga noteikta distance. Ja  esat identificējies, distances nav, domas ir pārāk tuvu. Tas ir tāpat kā turēt spoguli pārāk tuvu acīm - jūs nevarat redzēt seju. Vajadzīgs noteikts attālums, tikai tad varat redzēt seju.

 

Ja domas ir pārāk tuvu jums, jūs nevarat vērot, jo tās jūs ietekmē un maina. Dusmas padara jūs dusmīgu, alkatība vērš jūs alkatīgu, iekāre izraisa jūsos iekāri, jo nav nekādas  distances. Doma ir tik tuvu, ka jūs neizbēgami sāksiet uzskatīt, ka jūs un jūsu domas ir viens vesels.

 

Vērošana izjauc šo vienotību un rada nošķirtību. Jo vairāk jūs vērojat, jo vairāk palielinās distance, jo mazāk enerģijas jūsu domas saņem no jums, un tām nav neviena cita avota.

 

Drīz tās sāk mirt, izzust. Mirkļos, kad tās izzūd, jūs pirmo reizi sajutīsiet bez-domu stāvokli - tas ir tas, kas ar jums notiek. Jūs sakāt: ”spēju aizvien vairāk un vairāk vērot savu ķermeni, domas un sajūtas, un tā ir brīnišķīga sajūta.” Tas ir tikai sākums. Pat sākums ir ļoti skaists. Vienkārši būt uz īstā ceļa, pat nesperot nevienu soli - tas sniedz jums milzīgu prieku bez jebkāda iemesla.

 

Un, tiklīdz jūs sākat iet pareizo ceļu, jūsu svētlaime, jūsu brīnišķīgā pieredze kļūs arvien dziļāka, plašāka, niansētāka, ar jauniem ziediem un jaunām smaržām.

 

Jūs sakāt: ”Tomēr bezdomu brīžu ir maz, un starp tiem ir ilgs laiks.” Pat tas ir liels sasniegums, jo cilvēkiem visu dzīvi nav bijis neviena šāda brīža. Viņu domas vienmēr ir kā sastrēgumstundā. Doma aiz domas - kā automašīna aiz automašīnas. Virkne turpinās gan nomodā, gan miegā. Tas, ko jūs saucat par sapņiem, nav nekas cits kā domas attēlu formā, jo zemapziņa nepazīst valodu.

 

Jūsu sajūta šajos mirkļos ir svarīga pazīme, ka  esat uz īstā ceļa. Meklētājam vienmēr ir jautājums, vai viņš iet pareizajā virzienā. Nav drošības, nav garantijas. Visas dimensijas ir atvērtas. Kā gan izvēlēsieties pareizo?

 

Lūk, kā un pēc kādiem kritērijiem ir jāizvēlas: ja ejat pa kādu ceļu, pielietojat kādu metodi, un tas izraisa prieku, padara jūs jūtīgāku, vērtīgāku, sniedz jums lielu labsajūtu, tad tas ir vienīgais kritērijs, ka esat uz pareizā ceļa. Ja jums kļūst sliktāk, kļūstat dusmīgāks, egoistiskāks, alkatīgāks, miesaskārāks, tad tās ir pazīmes, ka  esat uz nepareizā ceļa.

 

Uz pareizā ceļa jūs ar katru dienu jutīsieties aizvien laimīgāks. Un brīnišķīgo sajūtu pieredze, ko gūsiet, kļūs daudzkrāsaināka - ar krāsām, kādas nekad neesat redzējis šajā pasaulē, ar smaržām, kuras nekad šeit neesat baudījis. Tad varat iet pa šo ceļu, nebaidoties, ka ejat nepareizā virzienā.

 

Šīs iekšējās pieredzes pastāvīgi turēs jūs uz īstā ceļa. Tikai atcerieties, ka tās pastiprinās. Tas nozīmē, ka jūs virzāties uz priekšu. Tagad jūs piedzīvojat tikai dažus bezdomu brīžus. To nav viegli panākt, tas ir liels sasniegums, jo daudzi cilvēki visu savu dzīvi tā arī nepiedzīvo nevienu pašu šādu bezdomu mirkli. Šie brīži paildzināsies. Jums arvien vairāk un vairāk centrējoties, Jūsu vērotāja spējām palielinoties, šie brīži paildzināsies, un tā diena nav tālu, kad Jūs pirmo reizi sajutīsiet, ka šie brīži ir kļuvuši tik ilgi, ka paiet stundas un neparādās neviena pati doma. Tad Jūs pieredzēsiet bez-domu stāvokli ilgāk.

 

Visaugstākais sasniegums ir tad, kad bez-domu stāvoklis jūs aptver visu laiku. Tas nenozīmē, ka nevarat izmantot savu prātu. Tas ir maldīgs uzskats, ko pauž tie, kuri neko nezina par bez-domu stāvokli.

 

Bez-domu stāvoklis nenozīmē, ka jūs nevarat izmantot prātu. Tas nozīmē vienkārši to, ka prāts nolikts pienācīgajā vietā. Ja tas ir jūsu kalps, tas ir lielisks instruments. Ja tas ir jūsu saimnieks, tā ir liela nelaime. Tas ir bīstami. Tas sagraus visu jūsu dzīvi.

 

Prāts ir tikai līdzeklis, kas izmantojams, kad vēlaties komunicēt ar apkārtējiem. Taču, kad esat viens, prāts nav vajadzīgs. Tādējādi ik reizi, kad gribat to izmantot, jūs to varat darīt. Un atcerieties vēl vienu lietu: kad prāts klusē vairākas stundas, pēc atpūtas tas kļūst svaigs, jauns, radošāks, jūtīgāks.

 

Vidusmēra cilvēku prāti sāk darboties trīs - četru gadu vecumā un turpina darboties septiņdesmit - astoņdesmit gadus bez pārtraukuma. Dabiski, ka tie nevar būt pārāk radoši. Tie ir noguruši, un noguruši no visādām muļķībām. Miljoniem cilvēku visā pasaulē dzīvo bez jebkādas kreativitātes. Un radošums ir viena no brīnišķīgākajām svētlaimes pieredzēm. Taču viņu prāti ir tik ļoti noguruši. Viņi nav tādā stāvoklī, kad enerģija plūst pāri malām.

 

Cilvēks, kas sasniedzis bez-domu stāvokli, ļauj prātam atpūsties, un prāts ir pilns enerģijas, ļoti jūtīgs, gatavs uzsākt darbību acumirklī, tiklīdz jūs to liekat. Tā nav sagadīšanās, ka bez-domu stāvokli pieredzējušu cilvēku vārdos parādās īpaša maģija. Kad viņi lieto savu prātu, tam ir harizma, tam ir magnētisks spēks. Tas ir ļoti spontāns un svaigs, kā rases lāses agrā rītā pirms saullēkta. Un prāts ir dabas visattīstītākais līdzeklis radošai izpausmei.

 

Tādējādi cilvēks, kas meditē, jeb, citiem vārdiem, cilvēks, kurš ir bez-domu stāvoklī, pat prozu pārveido par dzeju. Bez jebkādām pūlēm - viņa vārdos pašos parādās tāda autoritāte, ka tiem nav vajadzīgs pamatojums, tie kļūst paši par savu pamatojumu. Spēks, kas tajos ir, kļūst par acīmredzamu patiesību. Nav vajdzīgs pamatojums ar loģikas vai svēto rakstu palīdzību, bez-domu cilvēka vārdos ir neatņemama noteiktība. Un, ja esat gatavs uztvert un klausīties, jūs sirdī jutīsiet, ka tā ir acīmredzama patiesība.

 

Jūs sakāt: ”Kad dzirdu jūs teicam:” Meditēt nozīmē būt lieciniekam,” jūtu, ka saprotu, ko gribat sacīt. Bet, kad jūs runājat par bez-domu stāvokli, to nemaz nav viegli saprast.” Kā tad tas var būt viegli saprotams?” Tā ir jūsu nākotnes iespēja. Jūs esat praktizējis meditāciju, varbūt tā ir tikai sākumposmā, bet jums jau ir noteikta pieredze. Ja spējat saprast meditāciju, tad neuztraucieties. Meditācija pilnīgi noteikti ved uz bez-domu stāvokli, gluži tāpat kā katra upe plūst uz okeānu bez jebkādām kartēm un ceļvežiem.

 

Katra upe, bez izņēmuma, galu galā sasniedz okeānu. Katra meditācija, bez izņēmumiem, galu galā sasniedz bez-domu stāvokli.

 

Bet dabiski,  kamēr Ganga vēl ir Himalajos, līkumojot starp kalniem un ielejās, tā nevar iedomāties, kas ir okeāns, tā nevar iedomāties par okeāna esamību, tomēr tā plūst uz to, jo ūdens vienmēr atrod zemāko vietu, un okeāni ir zemākās vietas. Un tā, upes dzimst Himalaju virsotnēs un uzreiz sāk plūst uz zemākām vietām, un visbeidzot neizbēgami atrod okeānu.

 

Meditācijas process ir tieši pretējs - tas virzās augšup, uz visaugstākajām virsotnēm. Un pati augstākā virsotne ir bez-domu stāvoklis. Bez-domu stāvoklis nozīmē apgaismību, atbrīvošanos un brīvību no jebkādas pakļautības, tas nozīmē pieredzēt nāves neesamību, nemirstību.

 

Tie ir lieli vārdi, un es nevēlos jūs nobiedēt. Tādēļ lietoju vienkāršu vārdu salikumu - bez-domu stāvoklis. Jūs pazīstat prātu. Jūs varat iztēloties, kāds ir stāvoklis, kad prāts nefunkcionē.

 

Tiklīdz prāts nefunkcionē, jūs kļūstat par kosmosa prāta, par universālā prāta daļu. Kad  esat universālā prāta daļa, jūsu prāts funkcionē kā labs kalps. Tas ir atzinis saimnieku. Un tas nodod ziņas no universālā prāta tiem, kuri joprojām ir individuālā prāta važās.

 

Kad runāju ar jums, īstenībā ar manu muti runā Visums. Mani vārdi nav mani vārdi. Tie ir universālās patiesības vārdi. Tur slēpjas spēks, to pievilcība, to maģija.

 

 

PIETIEK AR TO, KA ESAT LIECINIEKS

 

J. Vienmēr esmu dzirdējis Jūs sakām: „Pārtrauc darīt! Vēro.” Pēdējā laikā vairākas reizes esmu dzirdējis Jūs teicam, ka prātam jābūt  mūsu kalpam un nevis saimniekam. Šķiet, nav nekā cita, ko darīt, kā vien vērot. Tomēr joprojām ir jautājums: vai ar šo nepaklausīgo kalpu jādara vēl kaut kas, nevis tikai jāvēro?

A. Ar šo nepaklausīgo kalpu nevar darīt neko citu, tikai vērot to. Izskatās, ka tas ir pārāk vienkāršs risinājums pārāk sarežģītai problēmai. Bet tā ir daļa no esamības noslēpumiem. Problēma var būt ļoti sarežģīta, bet risinājums var būt ļoti vienkāršs.

 

Vērot, būt lieciniekam, apzināties – tie šķiet pārāk vienkārši vārdi, lai atrisinātu visus prāta sarežģījumus. Miljoniem gadu mantojuma, tradīciju, iespaidošanas, aizspriedumu – kā tie izzudīs, tos vienkārši vērojot? Taču tie izzūd.

 

Kā mēdza sacīt Gautama Buda, ja mājā iedegta gaisma, zagļi tai netuvojas – zina, ka saimnieks ir nomodā, jo logos un durvīs redzama gaisma, var redzēt, ka tā ir iedegta. Nav īstais laiks ielavīties mājā. Kad gaisma nodzēsta, tas piesaista zagļus šai mājai. Tumsa kļūst par uzaicinājumu. Kā mēdza teikt Gautama Buda, tieši tas pats attiecas uz jūsu domām, iztēli,  sapņiem, nemieru, uz visu jūsu prātu.

 

Ja ir liecinieks, tad viņš ir gandrīz kā gaisma. Šie zagļi sāk izklīst. Un, ja šie zagļi redz, ka liecinieka nav, viņi sāk saukt brāļus un brālēnus, teicot: „Iesim!” Tas ir tikpat vienkārši kā ar gaismu. Tiklīdz jūs iededzat gaismu, tumsa pazūd. Jūs nejautājat: „Vai tad pietiek ar gaismu vien, lai tumsa pazustu?” Vai arī: „Kad iededzam gaismu, vai mums būs jādara vēl kaut kas, lai tumsa pazustu?”

 

Nē, gaismas esamība vien ir tumsas neesamība, un gaismas neesamība ir tumsas esamība. Liecinieka klātbūtne nozīmē prāta prombūtni, un liecinieka prombūtne nozīmē prāta klātbūtni.

 

Tādēļ brīdī, kad sākat vērot, lēni, lēni, jūsu vērotājam kļūstot stiprākam, jūsu prāts kļūs vājāks. Brīdī, kad prāts saprot, ka vērotājs sasniedzis briedumu, tas nekavējoties pakļaujas kā labs kalps. Tas ir mehānisms. Kad ieradies saimnieks, mehānismu var lietot.

 

Ja saimnieka nav klāt, vai ja viņš guļ ciešā miegā, tad mehānisms darbojas, darot visu, ko spēj izdarīt pats. Nav neviena, kurš dotu rīkojumus, nav neviena, kurš pateiktu: „Stop! To darīt nevajag.” Tad prāts lēnām iegūst pārliecību, ka pats ir saimnieks, un ir bijis jūsu saimnieks tūkstošiem gadu.

 

Tādēļ, kad  mēģināt būt liecinieks, prāts cīnās, jo tas prātam ir izdzīvošanas jautājums. Tas ir pilnīgi aizmirsis, ka ir tikai kalps. Jūs bijāt prom tik ilgi – tas jūs vairs nepazīst. Tādēļ notiek cīņa starp liecinieku un domām. Tomēr galīgā uzvara būs jūsu pusē, jo gan daba, gan eksistence vēlas, lai jūs būtu saimnieks un prāts – kalps. Tad lietas ir harmonijā. Tad prāts nevar izdarīt neko nepareizu. Tad viss vienkārši ir – bez spriedzes, kluss, plūst, kur tam lemts.

 

Jums nav jādara nekas cits, vien jāvēro.

 

 

J. Mīļais Ošo, kādēļ Jūs neesat sieviete?

A. Bet es esmu. Vīrietis un sieviete - šī dualitāte - man vairs neeksistē. Un, ja vien jūs strādājāt, dodaties iekšpus, tā neeksistēs arī jums. Vīrietis un sieviete ir tikai virspusējas lietas, bioloģiskas. Tās nesniedzas ļoti dziļi. Tās ir tikai dziļuma apvalks, āda. Dziļi iekšienē ir tikai apziņa. Un apziņa neko nezina ne par vīrieti, ne sievieti. Tā ir vienkārši apziņa.

 

Bet jūs kļūstat pārāk identificējušies ar ķermeni, un tas ir iemesls, kādēļ rodas problēmas. Tad jūs sākat prātot, ka  esat vīrietis vai sieviete, jauns vai vecs, skaists vai neglīts, vesels vai slims.

 

Šie visi ir pārpratumi. Jūs dzīvojat ķermenī, bet jūs neesat ķermenis. Ķermenis ir jūsu mājoklis, apmešanās vieta. Tā ir jūsu ligzda. Vienu dienu jūs no tās aizlidosiet. Jūs gūsiet patvērumu citā vietā. Jums jūsu pagātnē ir bijušas daudzas apmešanās vietas, un jums tādu būs daudz arī nākotnē. Jūs esat dzīvojuši daudzos, daudzos ķermeņos un dzīvosiet daudzos arī nākotnē. Jūs pastāvīgi maināt šīs mājas. Kad mājvieta sāk bojāties, kļūst neizturīga, nolietota, jums ir jādodas jaunākas - daudz dzīvīgākas, izaugsmes veicināšanai pateicīgākas mājas meklējumos.

 

Es vairs neidentificējos ar savu ķermeni. Tādēļ, vaicājot:” Kādēļ jūs neesat sieviete?”, jūs vaicājat absurdu jautājumu.  Es neesmu nedz vīrietis, nedz sieviete, ne abi vienlaikus. Es esmu transcendence. Un tas ir tas, par ko es vēlētos, lai kļūtu arī jūs - par transcendenci. Ja esat vīrieša ķermenī, jūs tāds arī paliksiet, ja esat sieviete, tas paliks nemainīgi, bet tās ir tikai mājas aprises. Kad vien jūs apzināties, ka  esat šī visa liecinieks, jūs tiekat transcendēts.. Un šī transcendence ir brīvība.”

 

 

J. Mīļotais Ošo, ja dzīve ir savstarpēji atkarīgs un orgasnisks veselums, kā gan cilvēks var atmosties, kad pārējā cilvēce guļ ciešā miegā?

A. Nekad nejautājiet nevienu jautājumu, kas sākas ar „ja”- tāpēc, ka tas ir jautājums, uz kuru atbilde jau ir zināma, tas ir bezmēŗķīgs.

 

Kad kāds atmostas, dalījums pazūd, un pazūd jēga sacīt „atlikusī cilvēces daļa.” Tāpēc Buda ir teicis: ”Dienā, kad es kļuvu apgaismots, visa eksistence tapa apgaismota.” Jā, tā tas bija Budam, un tā tas arī ir.

 

 Jums eksistence nav kļuvusi apgaismota, jo jūs guļat dziļā miegā. Savā miegā jūs domājat, ka esat atdalīts. Savā miegā jūs domājat, ka esat atdalīts un  pārējā cilvēces daļa ir atdalīta no jums, un savā miegā jūs tikāt dzirdējuši mani runājam par organisko eksistences vienotību. Tādēļ  miegā jums radās jautājums: „Ja dzīve ir savstarpēji atkarīgs un orgasnisks veselums, kā gan cilvēks var atmosties, kad pārējā cilvēce guļ ciešā miegā?”

 

Jā, kāds var tomēr atmosties. Bet pie patiesas atmošanās kāds  pazūd. Kāds atmostas nevis kā kontrēts, tas pamostas kā viss. Guļot jūs esat viens vienīgs, atmostoties  esat viss. Pazudis savos sapņos un vēlmēs, jūs esat atdalīts; šīs domas un sapņi, un vēlmes rada atdalīšanu. Tiklīdz šīs domas un sapņi, un vēlmes izgaist, vairs nav atdalīšanas, nekas nav šķirts no Jums. Un šajā mirklī jūs atskārstat, ka viss jau ir atmodies.

 

Eksistence jau ir apgaismota. Tāpēc ir teikts, ka Bodhidharma pēc apgaismības ir smējies gadiem, savādi smējies. Cilvēki viņam bieži vaicājuši: ”Kādēļ tu turpini smieties? Un viņš atbildējis:”Tas ir tik smieklīgi, ka visi ir apgaismoti, bet ikviens meklē apgaismību, un visi jau ir tur, kur viņi vēlas nonākt un ko sasniegt. Tas ir tik smieklīgi! Ikviens jau ir laimīgs, bet meklē laimi, un meklējumu dēļ pazaudē savu laimi, kas jau ir šeit. Visi skraida šurpu turpu meklējot kaut ko, kas ir iekšpus viņiem. Tas ir tik smieklīgi!” Bodhidharma bija radis teikt: „Tāpēc es turpinu smieties...”

 

Ir bijuši arī citi Skolotāji, kuri  situši cilvēkam, ja viņš jautājis par to, kā kļūt apgaismotam. Rinzai iesita cilvēkam, kurš vaicāja, kā kļūt par Budu. Kad viņš iesita, cilvēks bija apmulsis: „ Vai es esmu jautājis ko nepareizu?” Un Rinzai atbildējis: ”Kas vairāk šeit var būt? Kas vēl nepareizāks ir iespējams? Vai vēl lieku absurdu var pajautāt? Tu vēlies kļūt par budu? Tu jau esi buda. Kā buda var tapt par budu? Šie paši centieni ir veltīgi. Tādēļ es iesitu tev - es tev varu iedot mazu daļu atmošanās- šoku. Iespējams, šajā šokā tu varēsi saskatīt budu sevī.”

 

Visa eksistence ir viens. Ja domājat, ka tā ir atdalīta, tā ir tikai ideja. Ja domājat, ka neesat apgaismots, arī tā ir tikai ideja. Apgaismība jau ir ietvars, jo vienīgi Dievs eksistē.”

 

 

J. DĀRGAIS OŠO, KUR MĒS VIENMĒR VARAM ATRAST DZĪVES MŪŽĪGO LAIMI?

A. „Skatieties vārdnīcā pie burta L - tikai tur jūs vienmēr varat atrast laimi. Dzīvē viss ir apvienots. Diena un nakts ir kopā, tāpat kā laime un nelaime. Dzīve un nāve ir kopā, tāpat kā viss. Dzīve ir bagāta tieši polāru pretstatu dēļ. Ideja, ka kāds gribētu būt laimīgs mūžam, ir muļķīga. Šī ideja radīs tikai nelaimi un neko citu. Jūs kļūsiet arvien lielākā mērā nožēlojams, jo jums arvien vairāk un vairāk pietrūks tā sauktās mūžīgās laimes.

 

Kas ir laimīgs cilvēks? Laimīgs cilvēks ir tas, kurš izprot dzīvi un pieņem tās galējības. Viņš zina, ka veiksme ir iespējama tikai tādēļ, ka ir iespējama arī neveiksme. Tādēļ, kad nāk neveiksme, viņš to pieņem.

 

Viss ir savstarpēji saistīts: neveiksme/veiksme, laime/nelaime, vasara/ziema, jaunība/ vecums, skaistums/neglītums - viss ir saistīts, viss pastāv kopā. Un cilvēks, kas sāk meklēt vienu galējību, izvairoties no otras galējības, rada sev nevajadzīgas problēmas. Viņš kļūst patiešām frustrēts.

 

Tad kādai vajadzētu būt attieksmei? Kad atnāk laime, izbaudiet laimi; kad atnāk nelaime, izbaudiet nelaimi. Kad ir laime, dejojiet ar to; kad ir nelaime, raudiet ar to. Tas ir tas, ko es domāju, aicinot izbaudīt. Nelaime ir nepieciešama. Ja jūs varat pieņemt nelaimi tikpat vienkārši kā jūs pieņemat laimi, jūs izdzīvosiet abas. Šajā ziņā katra pieņemšana ir izdzīvošana jeb transcendence. Tad laime un nelaime jūs ļoti neietekmēs, Jūs paliksiet tāds pats. Skumjās jūs tās izgaršosiet, un  izgaršosiet arī prieku. Un dažreiz arī rūgtas lietas garšo skaisti.

 

Skumju dziļumā ir kaut  kas tāds, kā nav laimē. Laimē ir kaut kas sekls. Smiekli vienmēr šķiet sekli, asaras vienmēr liekas dziļas. Ja jūs vēlaties vienmēr būt mūžīgi laimīgs, jūs kļūsiet  sekls, virspusējs cilvēku. Dažreiz ir labi iekrist dziļumos, tumšos dziļumos, drūmos skumju dziļumos. Abējādi ir labi.

 

Un jums tas ir pilnīgi jāizbauda. Lai kas notiktu, pilnīgi iedziļinieties tajā. Raudot kļūstiet par asarām, un dejojot, kļūstiet par deju. Tad ar jums notiks Dievišķais. Arvien vairāk un vairāk jūs aizmirsīsiet, kas ir laime un kas ir nelaime. Jūs varat izbaudīt abas! Arvien vairāk pazudīs atšķirība. Un, kad atšķirība būs izzudusi, radīsies kaut kas tāds, kas tur ir mūžīgi bijis un mūžīgi paliks. Kad jūs esat pieredzējis visu, kas ar jums notiek, jūs esat ieradies īstajās mājās.”

 

 

J.  „Atiša  saka: ”Sāciet pilnveidošanos no sevis. Tā teic: “Pirms jūs varat ko darīt ar visu eksistenci, jums būs jāsāk pašam ar sevi. Paskaidrojiet, lūdzu, to.”

A. Šis ir viens no personiskās izaugsmes fundamentālajiem noslēpumiem. Jūs neko nevarat iesākt ar citiem to, ko sākotnēji neesat darījis pats personīgi. Jūs varat sāpināt citus, ja sāpināt pats sevi. Jūs būsiet kā sāpes uz citu kakla, ja esat sāpes uz sava kakla, varat būt svētība citiem, ja vien esat svētība pats sev. Lai ko arī jūs neiesāktu ar citiem, jums tas ir jādara ar sevi pirms tam, jo tā ir vienīgā lieta, kurā jūs varat dalīties. Jūs varat dalīties vienīgi ar to, kas jums ir; jūs nevarat dalīties ar to, kā jums nav. Atiša saka: „Sāciet pilnveidošanos, attīstību ar sevi, nevis uzņemot visas pasaules ciešanas un absorbējot tās savā sirdī, sāciet paši ar savām ciešanām. Neejiet dziļā jūrā tik steidzīgi, apgūstiet peldētprasmi seklos ūdeņos. Un, ja jūs sāksiet uzņemties visas pasaules ciešanas, tas paliks vienkārši par spekulācijas eksperimentu. Tas nebūs īsti, tas nevar būt īsti. Tas būs tikai verbāli. Jūs varat sev noteikt: „Es uzņemos visas pasaules ciešanas”, bet ko gan jūs zināt par visas pasaules ciešanām, ja izvairāties paši no savām ciešanām. Ja jūtaties nelaimīgs, jūs ieslēdzat radio vai televīziju un kļūstat nodarbināts. Jūs sākat lasīt avīzi, lai aizmirstu personiskās sāpes, vai dodaties uz kino, vai satiekaties ar kādu. Jūs dodaties uz naktsklubu, iepirkties uz veikalu - tikai, lai kaut kā sevi turētu pa gabalu no sevis paša, lai jūs neredzētu savus ievainojumus, lai jums nebūtu jāierauga, cik ļoti lielas sāpes ir iekšienē. Cilvēki noraida paši sevi. Ko gan viņi zina par ciešanām? Kā gan tie var prātot par visas pasaules sāpēm? Sākotnēji jums jāsāk ar sevi. Ja jūtaties nelaimīgs, ļaujieties meditācijai. Apsēdieties klusi, aizveriet durvis. Un sākumā jūtiet sāpes ar tik lielu intensitāti, cik vien tas ir iespējams. Kāds ir aizvainojis jūs. Un tagad labākais veids, kā noliegt personiskās sāpes, ir ievainot šo cilvēku tā, ka  kļūstat pārņemts ar viņu. Bet šī nav meditācija.”

 

 

Izmantotie avoti:

"OSHO, THE BOOK OF WISDOM, CAP 5"

"Sufis: The People of the Path, Volume 1", A Rebel Book (2003)

"Yaa-Hoo! The Mystic Rose." OSHO. 2005, India

•