Rūmī daiļrade

 

Rūmī dzeja un proza ietver sevī visu dzīves spektru, bet būtiskākais dzejas motīvs vienmēr ir mīlestības pilna ilgošanās pēc atkal apvienošanās ar dievišķo.

 

 Rūmī bija izcils mistiķis. Viņa dzeja ir viņa dziļākās apziņas atspulgs.

 

 Lai arī Rūmī ir teicis, ka vārdos nav iespējams adekvāti izteikt mistiskās vienotības pieredzi, tieši viņa dzejas vārdi skar tik daudzus cilvēku sirdis un iedvesmo garīgai atklāsmei.

 

Ja neesi vienots ar Mīļoto,

meklē Viņu!

Un, ja esi vienotībā ar Viņu,

gavilē! ^[1]

 

 

 

 

Rūmī dzejā un prozas darbos ir daudzas metaforas, kuras pazīstamas sūfiju dzejā un mācībā. Dievišķā tuvuma apziņas ekstāze tiek aprakstīta kā reibums, mīlestības skurbums. Šķietami romantiskā mīlestība ir tikai ilūzija, lai norādītu uz visaptverošo, beznosacījuma dievišķo mīlestību.

 

Dīpaks Čopra. Mīlestības dāvana - Rūmī mīlestības dzeja

 

Dzejas darbi

 

Masnavi (Dzeja ar dziļu garīgu jēgu) ir Rūmī dzeja apkopota sešās grāmatās. Masnavi sūfiji mēdz uzskatīt par Korānu persiešu valodā, lielāko mistiskās dzejas darbu pasaulē. Šī dzeja visbiežāk radās Rūmī un mācekļu tikšānās reizēs, Rūmī runājot dzejas rindās un viņa iemīļotajam māceklim Husamam Chelebi pierakstot to. Šī dzeja skaidro un stāsta par sūfiju garīgo dzīvi un kalpo kā gaisma sūfiju garīgajam Ceļam. Vispārīgā nozīmē šī dzeja ir jebkuram cilvēkam, kuram svarīga dzīves jēga un sevis paša vieta šajā dzīvē.

 

Divan-e Shams-e Tabrizi(Šamsa Tabrīza dzejas krājums) satur Rūmī dzejoļus dažādos stilos; četrrindes, odas un mīlestības dzejoļus (ghazals). Pārsvarā persiešu valodā, bet arī arābu un grieķu valodās. Šī dzeja radās kā Rūmī ilgas pēc sava sirdsdrauga un Skolotāja Šamsa Tabrīza. Rūmī uzskatīja, ka dzejoļi radušies tiešā Šamsa ietekmē, daudzos dzejoļos tiek minēts Šamsa vārds un viss dzejas krājums parakstīts ar Šamsa vārdu. Rūmī uzskatīja Šamsu par ideālo cilvēku, Dieva atspulgu. Viņš ticēja, ka mīlot Šamsu, viņš mīlēja Dievu šajā ķermenī un dvēselē.

 

Prozas darbi

 

FiHi Ma FiHi(burtiskais nosaukums - Tajā ir, kas tajā ir) ir lekcijas Rūmī mācekļiem. Šis darbs tika apkopots no mācekļu veiktajām piezīmēm. Pirmo šī darba tulkojumu angļu valodā, kuru veica A.J.Arberijs, publicēja 1972. gadā ar nosaukumu Rūmī Lekcijas.

 

Šis darbs kalpo kā ievadlekcijas Rūmī dzejas darbam Masnavi. Daudzi sūfiju garīgās mācības koncepti šeit ir aprakstīti vienkāršos un saprotamos terminos.

 

Majāles-e Sab'a(septiņi sprediķi vai lekcijas, kuras Rūmī lasīja dažādās vietās). Šīs lekcijas bija, kā Korāna vai pravieša vēstījumu (Hadith) skaidrojumi un saturēja arī citātus no Sanai, Attāra un arī paša Rūmī dzejas.

 

Makatib(Vēstules) ir vēstuļu apkopojums. Vēstules, kuras Rūmī rakstīja saviem mācekļiem, ģimenes locekļiem, laikabiedriem.

 

Kolemans Barks

Kolemans Barks jau no 1976. gada ir strādājis ar Rūmī dzejas pirmajiem konservatīvajiem tulkojumiem angļu valodā un veicis Rūmī dzejas tulkojumu iedzīvināšanu.   Tiek uzskatīts, ka tieši Kolemana Barka atjaunotā Rūmī darbu angļu valodas versija izraisījusi tik lielu Rūmī popularitātes uzplaukumu un sūfiju garīgās mācības atpazīstamību mūsdienās.

Kolemans Barks pats seko sūfiju Ceļam jau daudzus gadus, kopš 1977. gada. Viņa garīgais Skolotājs bija Bava Muhaijadīns. Kolemans Barks arī pats rakstīja dzeju.

 

Kolemana Barka vārdi par Rūmī dzeju^[7]

 

“Rūmī nebija mistiķis-snobs. Viņš saskatīja skaisto un nozīmīgo visā, ko dara cilvēks. Rūmī redzēja cilvēciskos konfliktus un vājības skatoties kā palielinājumā, lai izprastu cilvēka dvēseles izaugsmi. Apņemšanās, šis psiholoģijas stūrakmens, Rūmī dzejā neparādās, nedz arī bailes no būtību atmaskojošā intīmā tuvuma, un tur nav nekādu „vajadzētu” vai „pienāktos”.

 

Pat ja solījumu savu esi lauzis

jau tūkstošiem reižu.

Nāc, neskatoties uz to nāc, nāc.

 

Rūmī bija apgaismots mīlētājs, īsts, sevi realizējis cilvēks, vai vienalga kā citādi jūs sauktu tos, kas ir atraduši un uzdrošinās būt paši savā visdziļākajā būtībā. Vienu nakti es redzēju sapni, kurā sajutu saikni ar savu skolotāju Bavu Muhaijadīnu, kurš man teica sākt strādāt ar Rūmī dzeju. Viņa ieteikums man bija, „Lasi dzeju sajūtot mirkļa klātbūtni dzejas rindās. Lasi to ar atvērtu sirdi un seko okeāna vardei, ja tā uzsāk ceļu mājup”.

 

Sūfiju stāsts par okeāna vardi Bavas Muhaijadīna versijā ir šāds:

 

Okeāna varde nāca apciemot grāvja vardi, kura bija ļoti lepna par savu māju un visādi izrādīja savu dažus metrus plato un garo dzīves vietu. „Kā tev patīk?” grāvja varde jautāja. „Jauki”, atteica okeāna varde. „Un kā izskatās tava māja?” jautāja grāvja varde, kas nekad nebija dzirdējusi par okeānu. „Es patiešām nevaru tā aprakstīt vārdiem, kur es dzīvoju, bet kādudien es paņemšu tevi sev līdz uz mājām.”

 

Rūmī dzeja

 

Rūmī. Šī ir mīlestība

 

 

Kad rozes vairs nav un dārzs jau bālē,

tu nedzirdi vairs lakstīgalas dziesmu.

Mīļotā ir viss, tu tikai aizsegs...

 

Rūmī. Saki, Es esmu Tu..

****************************************

No Rūdītes Raudupes grāmatas „Gaismas dzeja”^[1]

***

Kad mīlu, kauns manus plecus sedz,

Par visu, ko jelkad par mīlestību teicis es. [..]

Gluži kā spalva, bez mitas rakstīdama,

Pušu lūst, kad mīlestību vaigā redz.

 

***

 

Viņš tuvojas

 

Nokaisi ceļu – Mīļotais tuvojas.

Augļu dārzam pavēsti – pavasara smarža tuvojas.

 

Pilnmēness Mīļotajam ceļu paver –

Gaismu starojot. Viņa gaismas dāsnā seja tuvojas.

 

Debesis gabalos sarautas; pasaule nemierā ņudz.

Muskusa smarža augšup ceļas. Mīļotā cēlais spēks tuvojas.

 

Augļu dārza lepnais krāšņums tuvojas.

Sēras izgaist; mēness burvība tuvojas.

 

Bulta palaista; tā mērķim tuvojas.

Kādēļ lai nomaļus sēžam? Ķēniņš medībās izgājis. Viņš tuvojas.

 

Debesu iemītnieki vīnu vienatnē dzer.

Pagalam apskurbis ir gars; paģiru māktais prāts tuvojas.

 

Augļu dārzs sveic Viņu, Ciprese stāv izslējusies.

Zāle zemu viļņojas, ziedi jāj augstu – visi tuvojas.

 

Debesu iemītnieki vīnu vienatnē dzer,

Pagalam apskurbis ir gars; paģiru māktais prāts tuvojas.

 

Kad mūsu apvidu sasniedzis esi – klusums mūsu esība ir.

Jo mūsu runas tik sārņus un putekļus rada.

 

Divas rubajas

 

Meklē viedību to, kas mezglus atsien,

Viedību meklē, pirms ardievu laiks.

Nebūtību aiz sevis atstāj, kas esība rādās tik vien,

Esību meklē, kas nebūtība šķiet.

 

 

 

***

 

Tā nav mīlestība – laiku pa laikam stāvus slieties

Un sacelt putekļus zem kājām savām.

Mīlestība ir samā būt –

Un šo sauli, aizsauli atstāt.

 

 

Saskaņa

 

Skriešu ātri, lai auļojošos jātniekus panāktu.

Izbeigšu pastāvēt, izbeigšu būt, lai dvēsļu Dvēseles priekšā stātu.

 

Līksms jo līksms esmu kļuvis, kā uguns dzirksteļu spiets esmu tapis.

Nodedzināšu māju, lai tuksnesī nāktu.

 

Par putekli tapšu, lai no tevis zaļot sāktu.

Pazemīgs ūdens būšu, pa zemi plūdīšu, lai Tavā Dārzā nokļūtu.

 

Kopš no debesīm kritu, kā pūciņa plivinos.

Drošs un noturīgs būšu, kad galā tikšu.

 

Debesis – godpilna vieta, zeme – kur tikai velti darbi vien.

No šiem draudiem atpestīts būšu, kad Ķēniņa priekšā nākšu.

 

Bezdievība un iznīcība – zemes un gaisa dārgakmeņi.

Neuzticības sirdī ierados, lai uzticību sasniegtu.

 

Cēlskanīgais Visuma Ķēniņš vien saskanīgus mīlētājus meklē.

Mana seja par zelta dālderi tapa, lai Viņa saskaņu sasniegtu.

 

Dieva žēlastība ir kā ūdens: vien uz zemām vietām plūst.

Kā smiltis kļūšu, niecība vien – līdz pie Žēlsirdīgā nākšu.

 

Dziednieks tikai slimiem zāles dod.

Viena liela sāpe būšu, līdz dziedināts tapšu.

 

Pie Tevis zvēru

 

Atkal no jauna esmu neprātīgs tapis. Pie Tevis zvēru.

Pēdējo valgu, ar ko mani saistījis būsi, saraušu es. Pie Tevis zvēru.

 

Tik traks esmu tapis, ka dēmonus ķēdēs sagūstīšu.

Putnu valodu saprotu, Zālamans esmu. Pie Tevis zvēru.

 

Šo gaistošo dzīvību nevēlos – Tu mana mīļotā dzīvība esi,

Šo sērām pielieto dvēseli negribu – Tu mana dvēsele esi. Pie Tevis zvēru.

 

Kad no manis Tu slēpies, pilns tumsas un neticības es,

Bet, kad atkal parādies Tu, ticība atgriežas. Pie Tevis zvēru.

 

 

Kad no krūzes dzeru, Tavu veidolu ūdenī redzu.

Ja manā ieelpā Tevis nav, nožēla pārņem mani. Pie Tevis zvēru.

 

Ja debesīs bez Tevis es nonāktu, drūms, tumšs mākonis kļūtu.

Ziedu pilnais dārzs bez Tevis cietums man būtu. Pie Tevis zvēru.

 

Samā manām ausīm Tavs vārds, manai apziņai – Tavs kauss.

Atjauno mani, jo drupās grauta esība mana! Pie Tevis zvēru.

 

Gan klosterī, gan mošejā Tu mans mērķis, mans Pavēlnieks esi.

Lai uz kuru debespusi Tu grieztos, es griežos Tev līdz. Pie Tevis zvēru.

 

Mīlas pārņemts saku: Viņš lauva, es – briedis.

Kas par briedi tas, kas lauvas apsargā! Pie Tevis zvēru.

 

Ak, noliedzēj, kas manā dvēselē mīt, slepus nenoliedz!

Jo tava likteņa noslēpumu salasīt spēju. Pie Tevis zvēru.

 

Ko Nesalīdzināmais ar manu asiņaino sirdi darīja?

Radniecību atcēla. Bet Tavs radinieks esmu! Pie Tevis zvēru.

 

Tu – ikviena upura līksmās svinības. Tev visi mīlētāji upurēti tiek.

Tavā virtuvē, lai roka Tava man dzīvību ņem, jo ziedojuma upuris esmu.

Pie Tevis zvēru.

 

Aiz mīlestības uz Šamsu Tabrīzu visu nakti nomodā esmu,

Kā kripatiņa aizpūsta esmu. Pie Tevis zvēru.

 

 

 

 

*********************************************

Mārcis Gasūns, www.lirika.lv^[10]

***

Nāc, nāc, lai kāds arī tu esi:
Ceļotājs, pielūdzējs, nepatstāvīgais,
Nav nozīmes tam nekādas.
Mēs neesam bezcerības karavīri -
Nāc, ja esi lauzis savu
Zvērestu simtiem reižu
Nāc, neskatoties uz to - nāc, nāc.

***

Mēs esam kā flauta un mūzika ir no Tevis;
Mēs esam kalni un atbalss esi tu.

Mēs esam šaha lauciņi uzvarām, sakāvēm aizņemti:
Mūsu uzvaras un sakāves ir no tevis, ak, tavas īpašības piemīlīgas!

Kas esam mēs, ak, Dvēseļu Dvēsele,
Lai mēs uzturētos tavā klātbūtnē?

Mēs un mūsu pastāvēšana īstenībā ir nepastāvēšana;
Tu esi absolūtā Būtne, kas manifestē zūdošo.

Mēs visi lauvas, bet lauvas uz karoga:
Tādēļ, ka vējš traucas no mirkļa mirklī.

Kustība ir redzama, vējš tomēr paliek nemanīts,
Lai nepazūd, kas nesaredzams mums!

Vējš, kas mūs kustina un mūsu būtne ir dāvana;
Mūsu pastāvēšana ir viņa iemiesošanās būtnēs.

***

Slavē tukšumu, kas izdzēš esamību, esamība:
Vieta, kas radīta no mūsu mīlestības uz tukšumu!

Tomēr kaut kādā veidā atnāk tukšums,
Šī esamība aiziet.

Slavē notiekošo, atkal un atkal!
Gadiem ilgi es vilku savu esamību no tukšuma.

Tad pēkšņs nobrukums, rokas vēriens -
Darbs pagalam, beidzies ir.

Brīvs no Tevis, kāds reiz biju, brīvs no klātbūtnes.
Brīvs no bailēm, cerībām, brīvs no milzīgās gaidīšanas.

Šis šeit un tagad kalns ir niecīgs salmiņš
Aizpūsts neesamībā.

Šie vārdi; ko saku, tie zaudē jēgu:
Esamība, tukšums, kalns, salms.

Vārdi un tas, ko tie cenšas pasacīt, aizslakās
No loga, pa jumta slīpumu.

***

Mūsu nāve ir laulību ceremonija ar mūžību,
Kur slēpjas noslēpums? "Dievs ir Viens".
Saules stari lāso, kad ienāk pa mājas logu.
Lielais skaits ir vīnogu ķekarā,
Tas nav vairs manāms sulā, ko veido vīnogām,
Jo tam, kas dzīvo Dieva Gaismā,
Jutekliskās dvēseles nāve ir svētība.
Aplūkojot viņu nesaki ne labs, ne ļauns,
Jo viņš stāv ārpus visa robežām.
Saisti savas acis uz Dievu un nerunā par neredzamo,
Lai viņš var citu skatu tavās acīs liet.
Tie ir fiziskās acs maldi, ka nepastāv neredzamais, noslēpumu nav.
Bet kad acs ir pavērsta pret Dieva Gaismu,
Kas gan var palikt apslēpts?
Lai gan visas gaismas izstaro no Dievišķās Gaismas,
Nesauc visas šīs gaismas Dieva Gaisma;
Vienīgi mūžīgā ir Dieva Gaisma,
Ātri gaistošā gaisma ir ķermeņa un gaļas īpašības.
Dievs, kas dod skatu piemīlību!
Sapņu tēla putns lido pretī Tev ar kaisles spārniem.

***

Laimīgs ir brīdis, kad mēs kopā vienā telpā sēžam,

tu un es;

Ar diviem veidiem, divām sejām, tomēr ar dvēseli vienu,

tu un es;

Birztalas krāsas un putnu balsis nemirstību izstaros,

Kad mēs ieiesim dārzā,

tu un es;

Zvaigznes no debesīm nāks mūs uzlūkot,

Mēs kā mēness tām pretī zaigosim,

tu un es;

Tu un es, ne atsevišķi vairs, aizgrābtībā vienā būtībā mēs,

Līksmības pārpilni, droši pret neprātīgo runām,

tu un es;

Tas ir lielākais brīnums, ka tu un es, sēdēdami šeit, niecīgā zemes stūrītī,

Vienā mirklī abi paradīzē esam,

tu un es.

 

 

Izmantotā literatūra:

1. Gaismas Dzeja. Sūfiju dzeja no Persijas. 2007 Rudīte Raudupe-Emīra & Parviz Rasti. Madris.
2. The Illuminated Rumi. 1997 by Coleman Barks & Michael Green. Broadway Books New York.
3. Sūfiji. Mīlestības ceļš. 2009 Andrejs Saļikovs. Jāņa Rozes apgāds.
4. Джалал ад-Дин Руми. Сокровища вспоминания. 1997 Л.Тираспольский, перевод. Риэлетивеб.
5. The Essential Rumi. 2004 by Coleman Barks. HarperOne.
6. The Drowned Book. The Ecstatic and Earthy Reflections of Bahauddin, the Father of Rumi. 2004 by Coleman Barks. HarperSanFrancisco.
7. Rumi. The Book of Love. 2003 by Coleman Barks. HarperSanFrancisco.
8. Wikipedia par Anne Mariju Šimmeli_angļu valodā
9. Wikipedia par Rumi_anglu valodā
10. Mārcis Gasūns_Rūmī dzeja latviešu valodā