Biogrāfija
„Rāmana nenoliedzami ir bijis diženākais Guru pasaules vēsturē. Jūs esat redzējuši Rāmanas fotogrāfijas, un, pat nenosaucot viņu par ārēji skaistu cilvēku, viņš noteikti bija - brīnišķīgs. No viņa nav iespējams novērst skatienu. Viņš izstaro Dievišķo Skaistumu, kas neatspoguļo neko citu kā vien paša stāvokli. Un jūs dabiski tiecaties pēc šī stāvokļa. Jūs vēlaties būt blakus viņam. Guru - patiesais Guru - izstaro Dievišķo pievilcību, un tas palīdz atmosties jūsu personiskajam iekšējam skaistumam, jūsu personiskajai garīgajai būtībai.”
/Kens Vilbers/
Šri Rāmana Mahāriši (Sri Ramana Maharshi) piedzima 1879. gada 30. decembrī, labvēlīgā Ardas Daršana dienā, kas Indijā tiek godāta ar Dieva Šivas parādīšanos. Viņš bija vidējais no trim dēliem Sundarama Aijara ģimenē, kurš Tiračudzi apkārtnē bija cienījams advokāts. Bērnam tika dots vārds Venkatarams, un savu pirmo skolas izglītību viņš apguva patstāvīgi Tiračudzi, pirmās klases vielu apgūstot Dindigulā un tad nododoties mācībām Skotas vidusskolā un vēlāk Amerikāņu misionāru skolā Madurai.
Raugoties no pasaulīgā vai reliģiskā viedokļa, pirmie viņa dzīves gadi nesolīja viņam kādu nozīmīgiem notikumiem bagātu nākotni. Skolā viņš neizcēlās ar priekšzīmību. Izņemot savu veselīgo ķermeni, viņš nebija īpašs arī savu vienaudžu vidū. Pirmais ievērojamais notikums viņa dzīvē ienāca 1895. gada novembrī, kad, dodoties uz skolu, viņš sastapa kādu savu vecāka gada gājuma radinieku un pajautāja viņam, no kurienes viņš nāk, kam sekoja atbilde: „No Arunačalas. Šai atbildei bija maģisks iespaids uz jauno cilvēku. Viņš jau iepriekš bija dzirdējis šo vārdu, bet šajā gadījumā, tas viņā radīja prieka trīsas un godbijību. Viņam tās bija vēl nepieredzētas sajūtas, līdz pāris dienas vēlāk viņa rokās nonāca Periapurnama kopija. Šī sastapšanās ar Tamilas svēto biogrāfijām atvēra viņā dziļuma dimensiju, un tomēr pat šīs pieredzes neatstāja uz viņu paliekošu iespaidu, tāpēc viņš turpināja pakārtot savu ikdienas dzīves ritmu ārēju mērķu sasniegšanai līdz pat 1986. gada jūlijam, kad viņā notika pēkšņa transformācija.
Viņš sēdēja sava tēvoča mājās uz grīdas. Ar viņa veselību viss bija vislabākajā kārtībā. Un te pēkšņi viņu pārņēma pēkšņas nepārvaramas nāves bailes. Viņš juta, ka mirs, nāve jautās katrā viņa ķermeņa šūnā. Viņš izvēlējās pēķšņo sarežģījumu atrisināt patstāvīgi. Savu pieredzi viņš stāsta šādi: „Šoks mani padarīja vienlaikus introspektīvu un introvertu. Es sev mentāli sacīju: „Tagad nāve ir pienākusi. Ko tas nozīmē? Kas ir tas, kas mirst? Šis ķermenis mirst. Un es izdzīvoju nāves drāmu. Es gulēju izstieptām un sastingušām rokām un kājām; manu ķermeni bija pārņēmis tā dēvētais rigor mortis (nāves stingums), un šis ķermeņa nejutīgums it kā piešķīra notiekošajam spēcīgāku realitātes spēku. Elpošana apstājās, lūpas cieši sakniebās - neviena skaņa nespēja izlauzties, neviens vārds nenāca pār tām. „Nu, lūk,” es sev domās teicu, „ķermenis mirst, tas tiks guldīts zemes klēpī - sadedzināts un pārvērtīsies par pīšļiem. Bet vai līdz ar ķermeņa nāvi arī es nomiršu? Vai Es esmu ķermenis?...” Manī bija klusums un inertums, taču es skaidrāk nekā jebkad pilnībā sajutu savas personības spēku. Un dzirdēju sava iekšējā „Es” balsi. Tātad es esmu Gars, kas stāv augstāk par šo iznīcīgo ķermeni; ķermenis ir miris, bet Garu, kas ir pārāks par ķermeni, nāves zīmogs neskar. Tas nozīmē, ka es esmu nemirstīgs gars!... Viss manī notiekošais nav nekāda blāva doma: tā ir dzīva Patiesība, kura dzīvi un skaidri mani caurstrāvo un kuru es dzirdu un, tikpat kā neizmantojot domāšanu, uztveru. Tas bija mans vienīgais reālais stāvoklis, un visa ar ķermeni saistītā apzinātā darbība bija koncentrēta uz „Es”. Šis „Es” manu uzmanību ar lielu pievilkšanas spēku fokusēja uz sevi. Nāves bailes tūlīt un uz visiem laikiem pazuda. Kopš tā laika iegremdēšanās patiesajā „Es” turpinās joprojām...”
Pēc šī notikuma viņš zaudēja interesi par skolas studijām, draugiem un ģimenes locekļiem. Noraidot kompāniju, viņš izvēlējās vienatnību, absorbējot Sevis koncentrāciju un ikdienas apmeklējot Menakši templi un pavadot stundām laika, ekstāzē lūdzoties pie Šivas, Menakši vai Nataradžas svētbildēm. Venkatarama vecākais brālis Nagasvami apzinājās brālī notiekošās pārmaiņas un, izmantojot neskaitāmus iesmeslus, pārmeta par viņa nošķiršanos no ārpasaules. Tomēr tas nespēja satricināt Venkatarama iekšējo mieru un ietekmēt viņa ārējās izpausmes.
Ventakarams bija iecerējis pamest dzimtās mājas un doties uz Arunačalu. Zinot, ka ģimenes locekļi neatbalstīs viņa lēmumu, viņš aizbrauca bez viņu ziņas, brālim sakot, ka viņam ir jāapmeklē speciālās nodarbības skolā.
(Arunačala)
Iekšēja pamudinājuma vadīts, pēc ilga ceļojuma viņš sasniedza Arunačalu - Dienvidu Indijas svētā pakalna un svētceļumu centru. Sanjasina dzīve tik agrā vecumā un klusuma zvērests, ko viņš bija pieņēmis, izraisīja citos ļaunu ziņkāri, tādējādi radot viņu par nepatīkamu izdarību upuri. Lai izvairītos no šo cilvēku uzmanības, viņš devās uz pazemes vietu - Patala Linga, kuras slieksni tikai dažiem pietika drosmes šķērsot. Nav zināms, cik ilgu laiku viņš šeit pavadīja, tomēr cilvēkam, kas atklāja viņa atrašanās vietu, pavērās šokējošs skats. Ventakarams atradās dziļas meditācijas stāvoklī, un viņa ķermenis asiņoja un bija pamatīgi novārdzis. Tomēr, lai arī cik biedējošs bija šis skats, tas nesa pozitīvu perspektīvu. Viņu sāka dēvēt par Brahmani Svami un, pateicoties viņa tapasijas (tapasya) intensitātei, ko līdzcilvēki atpazina kā klātesošu, vietējie sadhu viņa veselības stāvoklim pievērsa pastiprinātu uzmanību.
Sešadri Svamigals - vietējais svētais, atklāja viņu mitināmies apakšzemes telpās un centās viņu aizsargāt. Pēc apmēram sešām nedēļām Patala Lingam, kur viņš pavadīja savas pirmās nedēļas, viņš tika aprūpēts un nomazgāts. Turpmākos divus mēnešus viņš apmetās Subramania Šrine, pilnīgi nerūpējoties par savu ķermeni, un, tikai pateicoties apkārtējo labvēlībai, nenomira bada nāvē.
Pēc kāda laika, kas bija pavadīts Arunačala nogāzēs, Ventakarama iekšējā atskārsme sāka izpausties kā ārējs garīgs starojums. Un, neskatoties uz viņa klusumu un vēlmi pēc privātuma, viņa klātbūtne sāka piesaistīt apkārtējo uzmanību, kā rezultātā viņam radās neliels sekotāju pulks.
Notikumu gaitā Ventakarama ģimene atklāja viņa atrašanās vietu. Sākotnēji viņu apmeklēja viņa tēvocis Nelliapa un lūdza viņu atgriezties mājās, solot, ka ģimene netraucēs viņa askētisko dzīves stilu, tomēr Šri Rāmana neatbildēja uz šiem aicinājumiem. Viņa ekspresija palika absolūti nemainīga. Tāpēc tēvocim nebija ne mazākās alternatīvas, atlika vien atkāpties. 1898. gada decembrī Pavalakunru templī, austrumu Arunačalā, Rāmanu atrada viņa māte un brālis Nagasvami, tomēr arī viņu lūgšanās neatstāja nekādu iespaidu uz Mahāriši. Dienu pēc dienas viņi apmeklēja Svami un centās ietekmēt viņu dažādos veidos, tomēr neviens no pielietotajiem līdzekļiem nebija pietiekami efektīvs, lai radītu kaut niecīgākās izmaiņas Rāmanas uzvedībā.
Sākot ar šo brīdi, Svami dzīvoja Kalnā, atkarībā no laika apstākļiem pārceļoties no vienas alas uz nākamo. Pirms pārvietošanās uz dzīvesvietu Virupakšas Alās, kur viņš uzturējās turpmākos 17 gadus, izmantojot Mango Koka alu vasaras sezonās (izņemot sešu mēnešu periodu Pačaiammanas Koilā mēra epidēmijas laikā), 1899. gada februārī Šri Rāmana pamatā uzturējās vai nu Satguru vai Guhu Namašivajas alās.
Iekšējas vēlēšanās un Dievišķas nepieciešamības mudināts, viņš radīja mistisku poēmu, kas verbāli izteica Dievisķās mīlestības un žēlsirdības potenciālu. Tāpat viņš veidoja arī pierakstus, kas deva acumirklīgu ieskatu viņa tā brīža dzīvē un mācības teorētiskajā saturā, tādējādi sev pievēršot arī izglītotu cilvēku uzmanību.
1902. gadā oficiāli dēvētais Šivaprakasams Pillai devās pie viņa ar cerību iegūt atbildes uz jautājumiem par cilvēka patieso identitāti. Atbildes uz 14 jautājumiem, ko sniedza Svami, radīja pirmo Rāmanas Pašizpētes mācību - metodi, pateicoties kurai viņš guva plašu atpazīstamību. Laikam ejot, šīs atbildes tika publicētas ar nosaukumu „Kas es esmu?”
Neskaitāmi apmeklētāji nāca pie viņa un kļuva par viņa mācekļiem. Viens no viņa pirmajiem sekotājiem, kuru pārsteidza jaunekļa acīmredzamais svētums un gudrība, nolēma saukt viņu par Bhāgavanu Šri Rāmanu Mahāriši (Bhāgavans nozīmē Dievs vai kungs, Šri- indiešu cieņas un goda izteiksmes forma, Rāmana - Ventakarama vārda saīsinājums, bet Mahāriši sanskritā nozīmē „dižais gudrais”). Šis vārds iepatikās arī citiem viņa sekotājiem un drīz vien pārvērtās titulā, ar kuru viņš kļuva pazīstams visā plašajā pasaulē.
Šajā dzīves posmā Šri Rāmana runāja ļoti maz un nodeva savas pamācības neparastā manierē. Mutisku priekšstatu nodošanas vietā viņš pastāvīgi izstaroja klusu Spēku vai Enerģiju, kas nomierināja cilvēku prātus. Turpmāk viņš vairāk sliecās sniegt mutiskas pamācības, bet pat tad bezvārdu Mahāriši priekšstati vienmēr bija pieejami to izmantošanai. Šri Rāmana visas savas dzīves laikā uzstāja, ka šī klusējošā Spēka plūsma ir viņa pamācības vistiešākā un koncentrētākā forma. Svarīgumu, kuru viņš tam piešķīra, apliecināja arī viņa biežie apgalvojumi par to, ka mutiski skaidrojumi tiek sniegti tikai tiem, kam viņa klusēšana nebija saprotama.
1911. gadā kāds rietumnieks - Frenks Humpreijsatklāja Šri Rāmanu un uzrakstīja rakstu par viņu, kā rezultātā Rāmana ieguva zināmu atpazīstamību arī ārpus Indijas robežām, un pēc tam -1934. gadā kāds Pauls Bruntons publicēja grāmatu „Meklējumi noslēpumainajā Indijā”/”Search in Secret India,” kas kļuva populāra plašos reģionos Indijā un ārpus tās robežām. Šri Rāmanas popularitāte vairāk pieauga 1940. gadā. Ar gadiem Bhāgavans kļuva arvien vairāk pazīstams, un ap viņu izveidojās skolnieku un cienītāju kopiena. Pie viņa plūda tūkstošiem apmeklētāju, un pēdējos divdesmit dzīves gados viņš visur tika cienīts kā vispopulārākais un godājamākais Indijas svētais. Tomēr, neskatoties uz šo slavu, Šri Rāmana guva ievērību tieši pateicoties saviem uzskatiem un klusuma spēkam. Viņa vienaldzības jūtas kļuva par leģendu. Neatkarīgi no apciemojuma motīva, katrs, kurš sastapās ar viņu, brīnījās par viņa vienkāršību un pieticību. Pret visiem apmeklētājiem viņš izturējās ar vienādu cieņu un uzmanību - vai nu tās būtu svarīgas pasaulīgās personas, vai zemnieki, vai dzīvnieki.
1916. gadā viņa māte un jaunākais brālis pievienojās Rāmanam Tiruvannamalai un sekoja viņam, kad viņš pārcēlas uz lielāku Skandašrama Alu, kur Bhāgavans dzīvoja līdz 1922. gada nogalei. Viņa māte pieņēma sanjasu, un Šri Rāmana nodeva viņai intensīvas, personiskas instrukcijas. Turklāt viņa uzņēmās gādību par Āšrama virtuvi. Arī viņa jaunākais brālis kļuva par sanjasinu.
Šī perioda laikā Šri Rāmana radīja Piecas Arunačalas himnas - lirisku dzeju. Viena no pirmajām bija Akšara Mana malai. Tā tika sacerēta Tamilā pēc kāda mācekļa lūguma. Marital Garland dedzīgā simbolismā stāsta par mīlestību un savienību starp cilvēka dvēseli un Dievu, atspoguļojot dvēseli, kas vēl aizvien kurp tiecas...
Periodā no 1925. gada līdz 1950. gadam āšrama dzīves centrs bija maza telpa, kur Šri Rāmana dzīvoja, gulēja un pieņēma apmeklētājus. Galveno dienas daļu viņš sēdēja halles stūrī, izstarojot bezvārdu Spēku un vienlaikus atbildot uz neizsīkstošās cilvēku straumes jautājumiem. Viņš sniedza mutiskas pamācības, kas balstījās uz viņa tiešo zināšanu autoritāti, ka vienīgā eksistējošā realitāte ir Apziņa. Lai apmierinātu visus, Šri Rāmana ieteica novatorisku, sevis- uzmanības metodi, ko viņš nosauca par sevis izpēti.
1948. gada novembrī Rāmanam tika atklāts ļaundabīgais audzējs uz rokas, ko 1949. gada februārī noņēma āšrama ārsts, tomēr pēc neilga laika parādījās nākamais, un tad nākamais - tā radot zināmu operāciju virkni Rāmanas dzīvē. Tomēr operācijas aizvien vairāk pasliktināja Skolotāja veselības stāvokli, un neveiksmi cieta katra pielietotā medicīnas sistēma. 1949. gada marta beigās Mahāriši skolnieki zaudēja cerības atjaunot Skolotāja veselības stāvokli un pārtrauca jebkādas ķirurģiskas iejaukšanās. Neskatoties uz veselības stāvokļa pasliktināšanos, pats Rāmana palika miera pilns un bezrūpīgs, un, lai gan mediķi ieteica ierobežot pieņemšanas, viņš palika nemainīgi pieejams tūkstošiem apmeklētāju, kas nāca viņu apraudzīt.
Viņa atieksme pret nāvi bija kristālskaidra. Kad viņa mācekļi lūdza viņu izdziedināt sevi viņu dēļ, Šri Rāmana atbildēja: „Kādēļ jūs esat tik ļoti pieķērušies šim ķermenim, palaidiet to vaļā.” Un: „Kur gan es varu aiziet? Es esmu šeit.”
1950. gada aprīlī Rāmana bija tik vājš, ka nespēja aiziet līdz hallei, un apmeklējuma stundas tika ierobežotas. Svami Satiananda, kurš nāca viņu apmeklēt šai laikā, stāsta: „1950. gada 14. aprīļa vakarā mēs masējām Šri Rāmanas ķermeni. Apmēram 5:00 vakarā viņš vaicāja, lai mēs palīdzam viņam apsēsties. Šajā pašā brīdī skolnieki sāka skandēt “Arunačala Šiva, Arunačala Šiva...” Kad Rāmana to izdzirdēja, viņa seju apmirdzēja starojošs prieks. Asaras sāka plūst no viņa acīm un turpināja ritēt ilgu laiku. Es tās laiku pa laikam notrausu. Dakteris vēlējās veikt elpināšanu, bet Šri Rāmana aizgāja. Viņa elpošana pakāpeniski kļuva lēnāka un lēnāka... un 8.47 vakarā tā mierīgi apstājās.”
Henrijs Kartjers Bresons, franču fotogrāfs, kurš šajā vakarā atradās āšrama teritorijā, atspoguļoja šo notikumu: “Tā bija vispārsteidzošākā pieredze. Es atrados savas mājas priekšā, kad mani draugi pievērsa manu uzmanību debesīm, kur es ieraudzīju spožu krītošu zvaigzni ar spilgtu asti, tādu, kādu vēl nekad nebiju redzējis, tā virzījās no dienvidiem, lēni slīdot pāri debesīm un sasniedzot Arunačalas virsotni, un pazūdot aiz tās. Šis notikums mums likās būtisks, un uzskatot to par nozīmīgu, mēs nekavējoties ielūkojāmies savos pulksteņos - bija 8:47. Un tad traucāmies uz āšramu, lai noskaidrotu, vai mūsu nojautas ir bijušas patiesas. Tieši šajā minūtē Skolotājs bija iegājis parinirvānā.”
Izmantotie avoti:
http://www.reikinet.lv/home/menu_198/topic_198/story_1096/
http://en.wikipedia.org/wiki/Ramana_Maharshi
Noderīgās saites:
http://www.iloveindia.com/spirituality/ashrams/ramana-maharishi-ashram.html
2010 © Idejas autore – Lidija Silneva
Dizains —