J & A

 

Šri Rāmana Mahāriši mācība

Viņa paša izklāstā

 

J. Vai jogam ir lietderīgi studēt zinātni, psiholoģiju, fizioloģiju un tamlīdzīgas zinības, lai panāktu atbrīvotības sajūtu,  vai lai intuitīvi izprastu Realitātes vienotību?

A. „Ļoti mazā mērā. Kaut kādas teroētiskas zināšanas jogam ir nepieciešamas, un tās var atrast grāmatās, bet jogam ir vajadzīgs arī kas cits - prasme zināšanas izmantot praksē. Pati labākā palīdzība šajā gadījumā ir personisks piemērs un pamācības. Runājot par intuitīvo sapratni, jāteic: cilvēks pats praksē var pārliecināties, ka dabas likumus un pašu Patiesību ir iespējams iepazīt ar intuīcijas palīdzību. Vienkārša grāmatu studēšana lielu labumu nedos. Kad panākta atbrīvošanās, visa intelektuālā bagāža kļūst par nevajadzīgu nastu.”

„Zināšanu trūkuma radītās ilūzijas dēļ cilvēki nesaprot, ka vienmēr un ikvienā kā neatņemama, mūžīga sastāvdaļa mājo patiesā Būtība (Realitāte), kas mīt savā dabiskajā vietā - sirdī; taču cilvēki nevis tiecas to apzināties un sajust, bet strīdas par to, vai tai ir vai nav forma; vai tā pēc savas dabas ir vai nav divdabīga.”

„Vai var izpausties un radīt kaut kas tāds, kas atrodas ārpus vai savrup no mūžīgā un absolūtā? Tamlīdzīgiem jautājumiem un diskusijām nebūs gala. Neaizraujieties ar tām, labāk prātu vērsiet uz iekšu, tam visam darot galu. Šiem strīdiem nekad nebūs gala.”

„Svēto grāmatu mērķis ir norādīt uz Augstākā Spēka jeb Augstākā „Es” eksistenci, kā arī norādīt ceļu uz to. Ja šo aspektu atmetam, tad izrādīsies, ka grāmatas ir nevajadzīgas, jūs zināt, cik tās ir apjomīgas, ka tām ir daudzi sējumi. Un tikai tādēļ, lai kalpotu cilvēkiem ar dažādu attīstības pakāpi. Kad cilvēks virzās augšup pa garīguma kāpnēm, viņš secina, ka līdz šim veiktie pakāpieni ir tikai pārejas posms ceļā uz Augstāko plānu apzināšanu; iekams mērķis netiks sasniegts, tā būs vienmēr. Kad cilvēks ir sapratis, paliek tikai viens mērķis, bet viss pārējais, arī Svēto grāmatu studēšana, kļūst nevajadzīgs.”

 

 

J. Kas ir patiesība?

A. „Patiesība vienmēr ir reāla. Lai gan aiz fiziskajām izpausmēm, tēliem, formām, vārdiem apslēpta, tā, pati būdama bez robežām, ir visu ierobežojumu pamatā. Tā kā to neierobežo nekādas važas un tā ir reāla, patiesība ir pamats nereālajam, kas izriet no tās un rod izpausmi kā daļa jeb aspekts. Patiesība ir viss, kas eksistē. Tā ir augstāka nekā vārdi un nav aprakstāma ne kā dzīva, ne kā nedzīva.”

 

 

J. Kā rodas ego?

A. „Ego kā tāds nepastāv. Citādi nāktos atzīt, ka jums ir divas sākotnes - divi „Es”. Tātad arī nezināšanas kā tādas nav. Ja tomēr to meklēsiet Patiesajā „Es”, tad to, kas nemaz neeksistē, neatradīsiet. Bet neatradis, jūs varat nodomāt, ka tas ir izzudis.

Domu neesamība nepavisam nenozīmē tukšumu. Cilvēkam pilnībā jāsaprot, kas ir tukšums. Zināšanas un nezināšana pastāv tikai attiecībā uz prātu un ir viens no pretstatu pāriem, taču Patiesais „Es” atrodas ārpus abu robežām. Tā ir tīrā gaisma, un nav nekādas vajadzības tajā saskatīt  ko citu. Divi „Es” neeksistē. Tas, ko skatām īstenībā, ir „ NE-ES”, kas Patieso „Es” nevar redzēt. Patiesajam „Es” nav ne redzes, ne dzirdes, tas atrodas ārpus robežām, tas ir pats par sevi - kā tīrā Apziņa.”

 

 

J. Vai cilvēka rīcība šajā dzīvē ietekmē viņa turpmākās piedzimšanas?

A. „Vai jūs esat piedzimis tagad? Kāpēc jūs domājat par nākamajām piedzimšanām? Lieta tā, ka nav nedz dzimšanas, nedz nāves. Lai tie, kas ir dzemdēti, domā par nāvi un cieš.”

 

 

J. Vai mūsu personībai nav sākotnes?

A. „Vispirms noskaidrojiet, vai tā vispār pastāv, bet pēc tam risiniet šo problēmu. Nammalvars saka: „Savā nezināšanā es to uzskatīju par savu Patieso „Es”, bet, kad iegūtas pareizās zināšanas, ego pārstāj eksistēt un paliek vienīgi īstais „Es”. Gan neduālisti, gan duālisti piekrīt, ka nepieciešama sevis izzināšana. Tātad vispirms iepazīstiet sevi, bet pēc tam nodarbojieties ar citām problēmām, kuras arī nevar atrisināt vienīgi uz teorētiska pamata. Neduālismu vai duālismu nevar izšķirt, tikai balstoties uz teorētiskiem pamatiem. Kad Patiesais „Es” ir iepazīts, jautājumi vairs nerodas.”

 

„ Apziņa ir tīrā zinība. No tās veidojas domu veidotais prāts. Bet prāta būtība ir atmodināšana jeb apzināšanās. Ego neierobežotajam universālajam prātam nepiemīt nekas tāds, kas sniegtos ārpus tā, un tas sevī ietver tikai apzinošo dabu. Bībelē tas atklāts vārdiem: „Es zinu, kas es esmu.”

Prāts, ko aizmiglojis ego, izšķiež savus spēkus cīņā ar to, un šajā cīņā pret drūmām domām kļūst vājš. Laimīgs ir tas prāts, kurš nepakļaujas ego un kuru pārņēmusi sajūta, kas ir līdzīga laimes sajūtai dziļā miegā, kad pat sapņi netraucē. Tātad ir skaidrs, ka laime un nelaime ir tikai domāšanas kategorijas.”

 

„ Zināšanas un nezināšana pastāv tikai attiecībā uz prātu un ir viens no pretstatu pāriem, taču Patiesais „Es” atrodas ārpus abu robežām. Tā ir tīrā gaisma, un nav nekādas vajadzības tajā saskatīt kaut ko citu. Divi „Es” meeksistē. Tas, ko skatām īstenībā, ir „NE-ES”, kas Patieso „Es” nevar redzēt. Patiesajam „Es” nav ne redzes, ne dzirdes; tas atrodas ārpus to robežām, tas ir pats par sevi - kā tīrā Apziņa.”

 

„ Esot nomodā, cilvēks apgalvo, ka nezina neko par to, kas notiek dziļā miegā. Esot nomodā, viņš redz priekšmetus un zina, ka eksistē, bet, esot dziļā miegā, nav nedz pārdomas raisošu priekšmetu, nedz pašas novērošanas. Cilvēks, kas šobrīd runā un eksistē, taču eksistēja arī dziļi aizmidzis. Ar ko šie divi stāvokļi atšķiras? Priekšmeti un jūtu rotaļa, kas novērojama nomoda stāvoklī, rada jaunu būtību - ego, kas priekšmetus novēro, sevi sajauc ar ķermeni un pretendē uz Patiesā „Es” nosaukumu. Īstenībā, cilvēkam esot nomodā, tāpat kā esot dziļi aizmigušam, turpina eksistēt tikai nemainīgais Patiesais „Es”. Taču starp abiem stāvokļiem un ķermeni izslejas ego, kas parādās un pazūd, un mainās; tikai „Es” ir mūžīgs un nemainīgs.”

 

„Pamošanās, sapņošana un miegs ir tikai prāta stāvokļi, nevis Patiesais „Es”. „Es” ir liecinieks visiem šiem trim stāvokļiem. Jūsu Patiesā būtība pastāv arī miegā... Jūsu Patiesais „Es” turpina eksistēt arī dziļā miegā, taču tad to nevar pazīt. Vispirms tas ir jāiepazīst, esot nomodā. Pūles ir jāpieliek nomoda stāvoklī, izprotot Patieso „Es” šeit un tagad. Kad Patiesais „Es” būs iepazīts, šo stāvokli - eksistēšanu Patiesajā „es”- nekas - nedz miegs, nedz nomoda stāvoklis - vairs nespēs pārtraukt.”

 

„Visam, kas piedzimst, ir arī jānomirst, un viss, kas tiek iegūts, ir arī jāpazaudē. Taču - vai jūs esat piedzimis? Jūs eksistējat mūžīgi. Patieso „Es” nekad nav iespējams pazaudēt.”

 

„ Patiesībā nepastāv ne sēkla, ne arī koks, ir tikai Esamība”

 

 

J. Bhāgavanam jautāja, vai intelekts pārdzīvo nāvi.

 Atbilde:

-          Kāpēc jūs domājat par nāvi? Labāk domājiet par to, kas ar jums notiks miega laikā un kādu pieredzi jūs no tā gūsiet.

-          Bet miegs ir pārejošs, kamēr nāve ne...

-          Miegs ir divu secīgu nomodu starpposms, bet nāve - divu piedzimšanu starpposms. Abi ir īslaicīgi.

PRĀTS UN SIRDS

 Mahāriši mācīja, ka apziņas mājvieta ir sirds, nevis prāts. Taču, runājot par „Sirdi”, viņš domāja nevis fizisko orgānu krūškurvja kreisajā pusē, kā to parasti dara, bet Sirdi labajā pusē. Par „apziņu” viņš dēvēja nevis domāšanas procesu, bet tikai tīro zinību vai esamības sajūtu. Viņš pie šāda secinājuma nonāca savā pieredzē, bet vēlāk rada nepārprotamu apzstiprinājumu dažos senos tekstos. Mācot skolniekiem, ka jākoncentrējas uz Sirdi, viņš domāja labajā pusē esošo garīgo Sirdi un tiešām bija šo sirdi tur atradis kā gandrīz apzinātas, fiziskas apziņas vibrācijas centru. Bhāgavans par Sirdi runāja kā par Patiesā „Es”ekvivalentu, kā arī atgādināja, ka īstenībā tā nemaz neatrodas ķermenī, ka tai vispār nav telpas.

 

 

J.  - Kāpēc meditācijas laikā mums jākoncentrējas tieši uz sirdi?

A. „Tāpēc, ka jūs meklējat Patieso Apziņu. Kur jūs to varat atrast? Ārpus sevis? Nē. Jums jāmeklē sevī. Tieši tāpēc jūs tiekat orientēti koncentrēties uz iekšu. Sirds ir apziņas mājvieta jeb pati apziņa.”

„Tumšā telpā jums nepieciešama lampa, lai to apgaismotu, kad spoži spīd saule, lampa nav vajadzīga, jo saule izstaro savu gaismu. To pašu var teikt par prātu. Atstarotā prāta gaisma nepieciešama, lai izzinātu priekšmetus, bet, lai redzētu Sirdi, pietiek, ja prāts vēršas pie tās. Pēc tam prāts pazaudē sevi un paliek tikai savu gaismu pati izstarojošā sirds.”

 

 

CIEŠANAS

„Laime, ko sniedz Patiesā „Es” izzināšana, vienmēr ir kopā ar jums, un, ja meklēsiet nopietni un patiesi, jūs šo „Es” iepazīsiet. Visu jūsu nelaimju cēlonis nebūt nav meklējams ārējā dzīvē,  bet tieši tāpat kā ego - jūsos. Jūs paši sevi saslēdzat važās, bet pēc tam pieliekat milzīgas pūles, lai no tām atbrīvotos. Visas nelaimes notiek jūsu ego dēļ un ar jūsu ego. Ar to nāk visas jūsu raizes. Kāda jēga nelaimju cēloņus piedēvēt dzīves nejaušībām, ja īstenībā šie cēloņi meklējami jūsos? Vai laimi var sniegt manta?”

„Lai atrastu Patieso „Es”- to, kas jūs īstenībā esat, ir tikai viens ceļš - iepazīt svētlaimi, kura vienmēr ir piederējusi un joprojām pieder jums.”

„Vispirms atrodiet, no kurienes domas rodas, un tad būsiet mūžīgi eksistējošs, apslēptais, Mūžīgais „Es” un kļūsiet brīvs no piedzimšanas un nāves bailēm.”

 

 

J. Kāpēc eksistē ciešanas?

A. „Ja nebūtu ciešanu, kā rastos tiekšanās pēc laimes? Ja šādas tiekšanās nebūtu, kā rastos vēlēšanās meklēt patiesību?”

 

 

J. Tātad ciešanas ir labas?

A. „Jā. Kas ir laime? Vai šis jēdziens attiecināms uz veselu un skaistu ķermeni, regulārām maltītēm u.tml.? Pat imperatoru piemeklē bezgalīgas nelaimes, lai gan viņš ir pilnīgi vesels un ļoti bagāts. Tātad skaidrs, ka visas ciešanas izriet no tā, ka aplami tiek saprasts jēdziens „Es-ķermenis”. Ja spējam atbrīvoties no šā jēdziena, kļūstam zinoši.”

 

„Kādēļ jūs domājat, ka esat mājas saimnieks? Līdzīga doma, ka esat sanjasins (askēts, kas atteicies no pasaules), jūs neatstās pat tad, ja tālāk iesiet viens, neatkarīgi no tā, vai paliksit pasaulē vai atteiksieties no tās un dzīvosiet nošķirtībā dziļi mežā - jūsu prāts vienmēr būs kopā ar jums. Domas avots ir ego, tas rada ķermeni, tas rada visu pasauli un liek jums domāt par sevi kā par mājas saimnieku. Ja vienu domu atmetīsiet, tas novedīs tikai pie tā, ka šīs domas vietā nāks cita, bet vidi, kurā dzīvojāt kā ģimenes galva, nomainīs mežs. Jums nekur neizdosies izvairīties no nemierīgā prāta radītajiem šķēršļiem. Vēl vairāk: jaunā vidē šie šķēršļi kļūst daudz lielāki. Tāpēc arī tiek teikts, ka vides maiņa nepalīdz. Vienīgais šķērslis mūsu ceļā ir prāts: un tieši prāts ir jāsavalda, lai kur jūs atrodaties - mājās vai mežā. Ja jūtat, ka varat to izdarīt mežā, tad kāpēc nevarēsiet mājās?... Jums ir jāpūlas  tagad, neatkarīgi ne no kā.”

 

 

J. Vai noteikti ir jāiet sanjasina ( kas atsakās...) ceļš, lai sasniegtu pašizziņu?

A. „Sanjāsa nozīmē atteikšanos no savas individualitātes, bet nepavisam ne to, ko ar šo jēdzienu saprot tagad - proti, galvas noskūšanu un okera krāsas drānu valkāšanu. Cilvēks var būt ģimenes galva, bet, ja viņš par sevi nedomā kā par individualitāti, - viņš jau ir sanjasins. No otras puses, cilvēks var valkāt okera krāsas drānas un klīst apkārt, taču, kamēr domās, ka ir sanjasins, īstenībā par tādu nekļūs. Ar to vien, ka domājat par atteikšanos, pats mērķis – atteikšanās - netiek sasniegts.”

 

          

J. „Ko jūs domājat ar sanjasa apņemšanos? Vai, jūsuprāt, tas nozīmē pamest mājas vai valkāt noteiktas krāsas halātus? Vienalga ko jūs darīsiet, pat ja uzlidosies gaisā, vai tad prāts jums nesekos? Vai arī varat atstāt to aiz sevis un doties bez tā?

A. „ Kāpēc domājat, ka jūsu  profesija vai pienākuma izpildīšana dzīvē traucē garīgos centienus? Apskatīsim piemēru. Pastāv dziļa starpība starp jūsu darbību mājās un darbā. Darbā jūs jūtaties it kā šķirts no tā - svešs pret to; jūs pildāt savu pienākumu, ne par ko neuztraucaties. Turpretī mājās tik ilgi, kamēr jūsu darbībai ir raksturīga pieķeršanās darba augļiem, jūs nemitīgi bažījaties par to, vai šie augļi dos kādu labumu jums vai jūsu ģimenei. Taču visu paredzēto darbu var veikt tā, lai sava darba augļiem nepieķertos un visu laiku galvā paturētu tikai „Patieso Es” kā vienīgo realitāti. Būtu nepareizi domāt, ka tad, ja kāds nostabilizējies Patiesajā, viņš vairs apzinīgi nepildīs savus pienākumus dzīvē. Vislabāk būs, ja viņa stāvokli salīdzināsiet ar to, kā jūtas aktieris, kas apģērbjas un iziet uz skatuves. Pat tad, ja aktieris pārdzīvo attēlojamos notikumus, viņš tomēr pastāvīgi atceras, ka īstenībā nav tā persona, kas ir dzīvē. Līdzīgi ir šeit: vai tad, ja apzināties, ka „es esmu ķermenis”, par to vajadzētu satraukties, ka skaidri zināt, ka patiesībā esat nevis ķermenis, bet Patiesais „Es”. Neviena ķermeņa darbība jūs nedrīkst izsist no Patiesā „ Es” stāvokļa.”

 

 

J. Vai ir lietderīgi dot klusēšanas solījumu?

A. „Iekšējais klusums (miers) pirmām kārtām nozīmē sevis pakļaušanu, proti, dzīvi bez ego.”

 

 

J. Vai sanjasinam vientulība ir nepieciešama?

A. „Cilvēka vientulība ir cilvēka prātā. Viņš var dzīvot pasaulīgo lietu virpulī un tomēr saglabāt mierīgu prātu. Šāds cilvēks vienmēr ir vientuļš. Turpretī kāds cits var dzīvot mežā, bet nespēt kontrolēt savu prātu. Par viņu nevar teikt, ka viņš mīt vientulībā. Cilvēks, kas tiecas iegūt pasaulīgas lietas, lai kur viņš būtu, nevar sasniegt vientulību. Toties cilvēks, kas atteicies no pasaulīgām lietām, vienmēr ir vientuļš.”

            Bhāgavans neatzina klusēšanas solījumu, kuru cilvēki dažkārt dod, lai, dzīvojot sabiedrībā, būtu vientuļi. Bhāgavans mācīja, ka patiesu klusumu sniedz mierīgs prāts. Ja prāts ir aktīvs, tad klusēšanas solījums nepalīdzēs. Domas un runas kontrolēšana - tas ir viss, kas no cilvēka tiek prasīts.

 

 

 

J. Es savā ģimenē vairs nerodu prieku. Visu, ko spēju, tās labā jau esmu izdarījis: man ir pieauguši dēli un meitas. Vai man tur ir jāpaliek vai varbūt es varu visu atstāt un doties prom?

A. „Jums jāpaliek, kur esat. Pajautājiet sev: kur šobrīd esmu? Vai patiešām jūs esat mājās vai varbūt mājas ir jūsos? Vai ir kaut kas tāds, kas eksistē no jums atsevišķi? Ja nostabilizēsieties sevī, secināsiet, ka visas lietas mājo jūsos. Un tad tamlīdzīgi jautājumi kļūs lieki.”

 

 

J. Vai es sapratu pareizi, ka man jāpaliek savās mājās?

A. “Jums jāpaliek savā patiesajā stāvoklī.”

Mahariši tika jautāts, kāpēc viņš pats pametis pasauli un kļuvis par svētceļotāju, ja saviem sekotājiem šādu ceļu neiesaka? Un viņš vienmēr atbildēja, ka tāds ir viņa liktenis. Ceļš, kuru viņš ieteica - sevis meklēšanu - apvienoja ar harmonisku laicīgo darbību, tas bija pilnīgi jauns, mūsdienu vajadzībām atbilstošs ceļš. Bhāgavanam bija lemts sasniegt pašizziņu pirms tam, kad tika atrasts šis ceļš.

 

 

J. Kāpēc šī pasaule ir iestigusi nezināšanā?

A. „Vienmēr skatieties uz sevi; lai pasaule pati vēro sevi. Kāds ir jūsu Patiesais „Es”? Ja jūs esat ķermenis, tad fiziskā pasaule pastāv, ja esat gars, tad eksistē tikai GARS.”

 

 

J. Kāds ir jūsu viedoklis par sabiedriskajām reformām?

A. „Pašreforma automātiski radīs arī sociālo reformu. Rūpējieties par pašreformu, bet sociālā reforma par sevi parūpēsies.”

 

 

J. Pie dažādām skolām un domas strāvām piederoši skolotāji dažādas patiesības skaidro noteiktā aspektā, kam nav vajadzīgās nokrāsas, un tāpēc bieži vien cilvēkus maldina. Kāpēc tā notiek?

A. „Viņi visi māca vienu Patiesību, bet to aplūko no dažādiem aspektiem. Šādas atšķirības ir pat nepieciešamas, lai apmierinātu dažādus prātus. Taču beigās tās noved pie vienas Patiesības.”

 

 

J. Es arī turpmāk gribu iet izzināšanas ceļu. Vai man ir jāpieliek kaut kādas pūles?

A. „Tagad bez pūliņiem neiztikt, bet, kad iesiet dziļāk, piepūle kļūs neiespējama.”

„ Kamēr pastāv ego, ir jābūt arī piepūlei. Kad ego beigs pastāvēt, visas darbības notiks pašas no sevis.”

 

 

J. Kāpēc man jāpieliek pūles, lai sasniegtu Pašizziņu? Es gribētu atmosties gluži kā no miega un sajust, ka ir iestājies šāds stāvoklis.

A. „Guļot jūs nedomājat, ka miegs ir miegs, un tāpēc nav nepieciešami nekādi pūliņi, lai pamostos. Bet šajā dzīvē jūs esat ieguvis zināmu intuīciju, kuras pamatā ir pieredze, dzirdētais un lasītais. Tas ir tas, ko jūs dēvējat par sapņiem. Šī intuīcija uzliek jums pienākumu veltīt zināmas pūles, lai atbrīvotos no sapņiem. Vai tad tas neesat jūs pats, kas tiecas iepazīt savu Patieso „Es”? Vai jums labāk gribas palikt guļošam? Tad palieciet tāds, kāds esat.”

 

 

J. Mūsu nomoda dzīve līdzinās guļošā miegam. Taču, kad guļam, mēs neveltām apzinātus pūliņus tam, lai pamostos: miegs atnāk pats un bez jebkādas mūsu piepūles aiziet. Kāpēc tad nomodā esošās apziņas stāvoklis, kas īstenībā ir tikai miega paveids, nepāriet pats, bez mūsu piepūles un visbeidzot mūs neaizved līdz pašizziņai jeb īstenai atmodai?

A. „Mūsu domas par to, ka jāpieliek pūles, lai atbrīvotos no šā nomoda miega un sasniegtu pašizziņu jeb īstenu atmodu, arī šī ir miega sastāvdaļa. Kad būsiet sasniedzis pašizziņu, redzēsiet, ka tajā nav nedz sapņošanas, nedz nomoda stāvokļa, ka tajā esat tikai jūs un jūsu patiesais stāvoklis.”

 

 

J. Tātad es ar savu pašizziņu palīdzu citiem?

A. „Protams,. Un tas no visiem iespējamajiem palīdzības veidiem ir vislabākais. Tomēr neaizmirstiet, ka īstenībā „citi” kā palīdzības objekti neeksistē, tāpēc, ka Patiesību iepazinušais cilvēks redz tikai Patieso „Es”- tieši tāpat kā juvelieris, dažādos juvelierizstrādājumos novērtējot zeltu, redz tikai to. Atsevišķas formas pastāv tikai tik ilgi, kamēr jūs sevi identificējat ar ķermeni. Kad pacelsieties pāri ķermenim, izzudīs arī tie, kurus jūs saucat par „citiem”, tāpēc, ka patiesībā tie jums bija tikai sava ķermeniskā apvalka apzināšanās auglis.”

 

 

 

Izmantotie avoti:

·         "Šri Rāmana Mahāriši mācība viņa paša izklāstā", apgāds „JUMAVA”, 2008