Ošo par meditāciju tehnikām

 

 

PIETIEKAMI  DAUDZ TELPAS

 

Kad jūs cenšaties meditēt, izslēdziet tālruni, nepalieciet iesaistīts ikdienas darbos. Pielieciet pie durvīm zīmīti ar lūgumu jūs netraucēt tuvākās stundas laikā, jo meditējat. Ienākot istabā, kur meditēsiet, novelciet apavus, jo staigājat pa svētītu zemi. Novelciet ne tikai apavus, “novelciet” arī visu pārējo, par ko raizējaties. Apzināti atstājiet to visu kopā ar apaviem. Ieejiet šajā istabā neaizņemts ar citām domām.

 

Var veltīt vienu stundu no divdesmit četrām. Veltiet divdesmit trīs stundas savām nodarbēm, vēlmēm, domām, ambīcijām, plāniem. Paņemiet vienu stundu brīvu no tā visa, un galu galā jūs atklāsiet, ka tikai šī viena stunda ir bijusi īsta jūsu dzīves stunda; pārējās divdesmit trīs tikušas izniekotas veltīgi. Tikai šī viena stunda ir palikusi, un viss pārējais ir aizskalots prom.

 

ĪSTĀ VIETA

 

Jums jāatrod vieta, kas uzlabo meditāciju. Piemēram, apsēdieties zem koka. Tā vietā, lai sēdētu pie kinoteātra vai ietu uz staciju un sēdētu uz perona, dodieties pie dabas, kalnos, pie kokiem, pie upes, kur tā vēl plūst, vibrē, pulsē, strāvo visapkārt. Koki visu laiku ir meditācijas stāvoklī. Šī meditācija ir klusa, bez apziņas. Es nesaku, ka jums jākļūst par koku; jums jākļūst par budu!

 

Tomēr Budam ir kaut kas kopīgs ar kokiem; viņš ir tikpat zaļojošs, tikpat pilns ar dzīvības sulu, tikpat priecīgs - bet, protams, ir atšķirība: viņam ir apziņa, kokiem tās nav. Koks ir dao stāvoklī neapzinoties, Buda - apzinoties. Un tā ir milzīga atšķirība -  ā ir atšķirība starp debesīm un zemi.

 

Bet, ja jūs sēžat blakus kokam, ap jums ir putni, kas skaisti dzied, vai blakus ir ūdenskritums ar tā lielisko mūziku...

 

Atrodiet vietu, kur daba vēl nav iztraucēta, piesārņota. Ja nevarat atrast šādu vietu, tad vienkārši aizveriet durvis un sēdiet savā istabā. Ja iespējams, atvēliet vienu istabu tikai meditācijai. Pietiks arī ar mazu istabiņu, bet īpaši meditācijai. Kādēļ īpaši meditācijai? Tādēļ, ka jebkura darbība izraisa noteikta veida vibrācijas. Ja jūs vienkārši meditējat kādā vietā, šī vieta kļūst meditatīva.

 

Katru dienu, kad jūs meditējat, tā absorbē jūsu vibrācijas, ko jūs radāt meditējot. Nākamajā dienā, kad atnākat uz turieni, šīs vibrācijas ietekmē jūs. Tās palīdz, tās sniedz jums kaut ko atpakaļ. Tās uzrunā jūs.

 

Kad cilvēks kļuvis par īstu meditētāju, viņš var meditēt, arī sēžot pie kinoteātra, viņš var meditēt uz dzelzceļa stacijas perona.

 

Piecpadsmit gadus esmu nepārtraukti ceļojis pa valsti - dienu pēc dienas, dienu pēc dienas, gadus pēc gada - vienmēr vilcienā, lidmašīnā, automašīnā. Nav svarīgi, kur meditēt. Kad jūs patiesi esat iesakņojies savā Esībā, nekas nav svarīgi. Bet iesācējam tas tā nav.

 

Kad koks ir iesakņojies, vējš var pūst, lietus var līt un pērkons var dārdēt; tas viss ir labi. Tas tikai padara koku stiprāku. Bet, kamēr koks ir mazs, maigs, pat mazs bērns tam ir bīstams, vai pat garāmejoša govs to var nolauzt.

 

IEKĀRTOJIETIES ĒRTI

 

Pozai jābūt tādai, lai jūs varētu aizmirst savu ķermeni. Ko nozīmē ērti? Kad jūs aizmirstat savu ķermeni, jums ir ērti. Kad tas pastāvīgi par sevi atgādina, jums nav ērti. Tādēļ nav svarīgi, vai jūs sēžat uz zemes vai krēslā. Iekārtojieties ērti, jo, ja jūsu ķermenim nav ērti, jūs nevarat vēlēties saņemt svētības, kas nāk no dziļākiem slāņiem; ja pirmais slānis tiek izlaists, tad visi pārējie ir slēgti. Ja jūs patiešām vēlaties būt priecīgs, laimīgs, tad sāciet no paša sākuma. Ķermeņa komforts ir pamatvajadzība ikvienam, kurš cenšas sasniegt iekšēju ekstāzi.

 

SĀCIET AR KATARSI

 

Meditācijas tehniku svarīgi sākt ar iekšējā neprāta „izlādi”. Tās meditācijas tehnikas, kas sākas ar kustību, aktivitāti, kļūst par katarsi un šādā ceļā sekmē dziļu attīrīšanos. Sākot ar to, cilvēks sāk apzināties klusuma dzīles sevī, izjūtot kontrastu ar perifērijā esošo neprātu. Šī apzināšanās, savukārt, transformē cilvēka dzīvi un ļauj pieredzēt meditāciju.

 

Es nekad nemācu cilvēkiem sākt tikai ar sēdēšanu. Sāciet ar to, ar ko sākt ir viegli. Citādi jūs sāksiet izjust daudz ko bez vajadzības - daudz ko tādu, kā nemaz nav.

 

Ja sāksiet vienkārši ar sēdēšanu, jūs jutīsiet sevī lielu nemieru. Jūs apzināsieties tikai savu trako prātu un neko citu. Tas izraisīs depresiju; jūs jutīsiet frustrāciju, nevis svētlaimi. Jūs sāksiet justies, it kā būtu traks. Un dažreiz jūs patiešām varat sajukt prātā!

 

Ja jūs patiesi cenšaties „vienkārši sēdēt”, jūs patiešām varat sajukt prātā. Tas nenotiek biežāk tikai tādēļ, ka cilvēki nemaz īsti necenšas. Sēžot jūs sākat iepazīt tik daudz vājprāta sevī, ka, ja jūs patiešām cenšaties un turpināt, jūs varat zaudēt prātu. Tādi gadījumi agrāk ir bijuši ļoti daudzas reizes. Tādēļ es nekad neiesaku neko tādu, kas var izraisīt frustrāciju, depresiju, skumjas... neko, kas ļaus jums pārāk skaidri apzināties savu vājprātu. Jūs varētu nebūt gatavs apzināties visu vājprātu, kas ir jūsos.

 

Jums jābūt iespējai uzzināt dažas lietas pakāpeniski. Ziniet - tas ne vienmēr ir labi. Zināšanām jāpalielinās pakāpeniski, pieaugot jūsu spējai tās absorbēt.

 

Es sāku ar jūsu vājprātu, nevis ar sēdēšanu. Es ļauju jūsu vājprātam izpausties. Kad jūs dejojat kā traks, jūsos notiek tieši pretējais. Ar trakas dejas palīdzību jūs sākat apzināties Klusuma punktu sevī; sēžot klusējot, jūs sākat apzināties trakumu. Apzināšanās vienmēr ir vērsta uz pretējo.

 

Jums dejojot trakulīgi, haotiski, raudot, haotiski elpojot, es ļauju jūsu trakumam izpausties. Tad jūs sākat apzināties netveramu punktu dziļi sevī, kas ir kluss un mierīgs, kontrastā ar perifērijā esošo vājprātu. Jūs jutīsieties ļoti svētlaimīgs; jūsu centrā ir iekšējs klusums. Bet, ja jūs vienkārši sēžat, tad iekšienē ir vājprāts. Jūs esat kluss ārpusē, taču iekšienē  esat traks.

 

Ja jūs sākat ar kaut ko aktīvu - ar kaut ko pozitīvu, dzīvīgu, kustīgu, - būs labāk. Tad jūs sāksiet just, ka iekšējais miers palielinās. Jo vairāk tas palielinās, jo vairāk spēsiet meditēt sēžot vai guļus - tas ir, varēsiet biežāk meditēt klusējot. Bet tad lietas jau būs mainījušās, pilnīgi mainījušās.

 

Meditācijas tehnikas, kas sākas ar kustību, darbību, palīdz arī citādā veidā. Ar tās palīdzību var sasniegt arī katarsi. Kad jūs vienkārši sēžat, jūs jūtat frustrāciju: jūsu prāts vēlas kustēties, bet jūs vienkārši sēžat. Katrs muskulis, katrs nervs cenšas pakustēties. Jūs cenšaties sev uzspiest kaut ko nedabisku. Tad jūs esat sevi sašķēlis vienā, kurš piespiež, un otrā, kuru piespiež. Un patiešām, tā daļa, kuru piespiež un apspiež, ir īstāka; tā ir lielāka prāta daļa nekā tā, kas apspiež, un lielākā daļa neizbēgami uzvarēs.

 

Tas, ko jūs apspiežat, īstenībā ir jāizsviež, nevis jāapspiež. Tas uzkrājas jūsos, jo jūs to pastāvīgi apspiežat. Visa audzināšana, civilizācija, izglītība ir apspiedoša. Jūs esat apspiedis daudz ko tādu, ko varētu viegli izlādēt, ja jūs būtu izglītots citādi, ja bērni tiktu izglītoti apzinātāk, ja vecāki apzinātos vairāk. Ja kultūra vairāk apzinātos prāta iekšējos mehānismus, tā būtu ļāvusi jums izlādēt daudzas lietas.

 

Piemēram, kad bērns dusmojas, mēs parasti viņam sakām: „ Nedusmojies!” Viņš sāk apspiest dusmas. Pamazām tas, kas bija tikai vienreizēja parādība, kļūst pastāvīgs.Tagad viņš neizpaudīs dusmas, bet tās paliks. Mēs esam uzkrājuši tik daudz dusmu no tā, kas ir bijuši tikai dusmu mirkļi. Neviens nevar dusmoties visu laiku, ja vien dusmas netiek apspiestas. Dusmas ir mirklīga parādība, kas uznāk un pāriet; ja tās tiek izpaustas, jūs vairs neesat dusmīgs. Tādēļ es atļautu bērnam dusmoties pa īstam. Dusmojieties, bet stipri. Neapspiediet dusmas.

 

Protams, būs problēmas. Ja mēs sakām: “Dusmojieties,” tad jūs dusmosieties uz kādu. Taču bērnu var mācīt. Viņam var iedot spilvenu un teikt: “ Dusmojies uz spilvenu. Sit spilvenu!” No paša sākuma bērnam var iemācīt novirzīt dusmas. Viņam var iedot kādu priekšmetu: viņš var svaidīt šo priekšmetu, kamēr dusmas pāriet. Dažu minūšu, dažu sekunžu laikā dusmas pāries, un tās neuzkrāsies.

 

Jūs esat uzkrājis dusmas, seksuālo tieksmi, vardarbīgumu, alkatību - visu ko. Tagad tas ir kļuvis par trakumu jūsos. Tas ir tur, iekšā. Ja jūs sākat ar kādu no apspiedošajām meditācijas tehnikām - piemēram, ar meditāciju vienkārši sēžot, - jūs to visu turpināt apspiest, neļaujat tam izlādēties. Tādēļ sāciet ar katarsi. Vispirms ļaujiet apspiestajam izlādēties. Un, kad spējat izlādēt savas dusmas vienkārši tukšā vietā, jūs esat sasniedzis briedumu.

 

Jūs kļūstat nobriedušāks, kad kļūstat arvien mazāk atkarīgs. Ja varat dusmoties vienatnē, jūs esat nobriedušāks. Jums nav vajadzīgs nekāds objekts, uz ko dusmoties. Raudiet, nemeklējot iemeslu. Smejieties, vienkārši smejieties, lai gan nav nekā, par ko smieties. Tad jūs vienkārši varat izlādēt visu, kas jūsos uzkrājies. Jūs varat vienkārši to izmest! Un, tiklīdz jūs uzzināt, kā to izdarīt, no jums tiek novelts viss pagātnes slogs.

 

Dažos mirkļos no jums var tikt novelts visas dzīves, pat vairāku dzīvju slogs. Ja esat gatavs izlādēt visu, ja spējat ļaut jūsu trakumam iznākt ārā, tad notiek dziļa attīrīšanās. Tagad jūs esat attīrīts: jūs esat svaigs, nevainīgs. Esat atkal bērns. Tagad jūsu nevainībā var meditēt arī vienkārši sēžot - vienkārši sēžot vai guļot, vai jebkādā citā pozā, jo tagad nav trakuma jūsos, kas varētu to iztraucēt.

 

Attīrīšanās, katarsei jābūt vispirms. Citādi ar elpošanas vingrinājumiem, ar meditēšanu vienkārši sēžot, ar āsanām, jogas pozām, jūs tikai kaut ko apspiežat. Un notiek dīvaina lieta: kad esat ļāvis visam izlādēties, visu izmetis, sēdošā meditācija vienkārši notiks pati no sevis, āsanas notiks vienkārši pašas no sevis. Tās būs spontānas.

 

Sāciet ar katarsi, un tad jūsos varēs uzziedēt kaut kas labs. Tam būs jauna kvalitāte, cits skaistums - pavisam cits. Tas būs īsts.

Kad pie jums atnāk klusums, kad tas nolaižas pār jums, tas nav neīsts. Jūs to neesat kultivējis. Tas atnāk pie jums; tas notiek ar jums. Jūs sākat just, kā tas aug iekšienē, tāpat kā māte sāk just augam bērnu.

 

 

 VADLĪNIJAS BRĪVĪBAI

 

TRĪS BŪTISKAS LIETAS

 

Meditācijā ir dažas būtiskas lietas, kas nav atkarīgas no meditācijas metodes - tās ir nepieciešamas jebkurā metodē. Pirmā lieta ir būt atslābuma stāvoklī - necīnīties ar prātu, nekontrolēt to, nekoncentrēties. Otrkārt, vienkārši vērojiet, atslābis un apzinoties, vērojiet visu, kas notiek, bez jebkādas iejaukšanās - vienkārši vērojiet prātu, klusējot, bez jebkādiem vērtējumiem.

 

Šīs ir trīs lietas - atslābināties, vērot, neizdarīt vērtējumus - un lēni, lēni pār jums nolaižas liels klusums. Jūsos apstājas jebkura kustība. Ir tikai tīra telpa. Ir simt divpadsmit meditācijas metodes. Esmu stāstījis par tām visām. Tās atšķiras ar uzbūvi, bet pamats ir viens: atslābināšanās, vērošana un nevērtējoša attieksme.

 

 

ESIET ROTAĻĪGS

 

Miljoniem cilvēku nemeditē tādēļ, ka par meditāciju radies nepareizs blakus iespaids. Tā šķiet ļoti nopietna, ļoti drūma, kaut kas līdzīgs baznīcas rituālam; tā izskatās, it kā būtu domāta cilvēkiem, kas ir nedzīvi vai gandrīz nedzīvi - tiem, kuri ir drūmi, nopietni, ar izstieptu seju, kuri zaudējuši spēju priecāties, būt jautri, spēlēt, svinēt...

 

Meditācijas īpašības ir šādas: patiesi meditatīvs cilvēks ir rotaļīgs; dzīve viņam ir prieks; dzīve ir liela spēle. Viņš to dziļi izbauda. Viņš nav nopietns. Viņš ir relaksēts.

 

 

ESIET PACIETĪGS

 

Nesteidzieties. Steiga tik bieži izraisa aizkavēšanos. Jūs ilgojaties, tomēr gaidiet pacietīgi - jo pacietīgāks būsiet, jo ātrāk sasniegsiet mērķi.

 

Jūs esat iesējis sēklu, tagad apsēdieties ēnā un skatieties, kas notiks. Izdīgs asns, uzziedēs zieds, taču jūs nevarat to paātrināt. Jums jāstrādā, taču rezultātu atstājiet esošajam. Dzīvē pilnīgi nekas nav veltīgs, it īpaši soļi ceļā uz patiesību.

 

Bet reizēm uznāk nepacietība; nepacietība rodas no alkām, bet tā ir šķērslis. Saglabājiet alkas, bet atmetiet nepacietību.

 

Patiesību nevar iekarot; to var sasniegt padodoties, nevis cīnoties.

 

 

NEMEKLĒJIET REZULTĀTUS

 

Ego ir orientēts uz rezultātu, prāts vienmēr gaida rezultātus. Prātu nekad neinteresē pati darbība, to interesē rezultāts. “Kāds man no tā būs labums?” Ja prāts zina, kā gūt labumu bez darbības, tas izvēlēsies šo īsāko ceļu.

 

Tādēļ izglītoti cilvēki ir tik viltīgi - jo viņi spēj atrast īsākos ceļus. Ja jūs pelnāt naudu ar godīgu darbu, tas var prasīt visu dzīvi. Ja jūs varat nopelnīt ar kontrabandu, azartspēlēm vai ko citu - piemēram, izmantojot politiska līdera stāvokli, premjerministra, prezidenta amatu - tad jums atvērti visi īsākie ceļi. Izglītots cilvēks kļūst viltīgs. Viņš nekļūst gudrs, viņš vienkārši kļūst apķērīgs. Viņš kļūst tik viltīgs, ka grib visu, nedarot neko, lai to iegūtu.

 

Meditācija notiek tikai ar tiem, kas nav orientēti uz rezultātu. Meditācija ir stāvoklis, kurā nav orientācijas uz mērķa sasniegšanu.

 

 

NOVĒRTĒJIET NEAPZINĀŠANOS

 

Kamēr tie, kuri apzinās, priecājas par apzināšanos, neapzinošie priecājas par neapzināšanos. Tas nav nekas slikts, jo neapzināšanās ir kā atpūta. Citādi apzināšanās kļūtu par spriedzi. Ja esat nomodā visu diennakti, cik dienas, pēc jūsu domām, jūs spēsiet izdzīvot? Bez pārtikas cilvēks var izdzīvot trīs mēnešus; bez miega viņš sajuks prātā trijās nedēļās un centīsies izdarīt pašnāvību. Dienā jūs esat modrs; naktī jūs atslābināties, un tas palīdz jums būt vēl modrākam nākamajā dienā. Enerģijām ir bijis atpūtas periods, un no rīta tās atkal ir dzīvīgākas.

 

Tas pats notiks meditācijā: dažbrīd jūs pilnīgi apzināties, esat virsotnē, un dažbrīd jūs esat ielejā, atpūšaties. Apzināšanās ir pazudusi, jūs esat aizmidzis. Bet kas tad tur slikts?

 

Tas ir vienkārši. Pēc neapzināšanās atkal parādīsies apzināšanās - svaiga, jauna. Ja jūs varat priecāties gan par apzināšanos, gan par neapzināšanos, tad jūs kļūstat par trešo, un tas ir jāizprot: ja  varat priecāties par šiem abiem stāvokļiem, tas nozīmē, ka jūs neesat nevienā no tiem - nedz apzināties, nedz arī neapzināties. Jūs esat tas, kurš priecājas par tiem abiem. Parādās kaut kas ārpus tiem. Īstenībā tas arī ir īsts liecinieka stāvoklis.

 

Jūs izbaudāt laimes sajūtu: kas tur slikts? Kad laime pagājusi un jūs noskumstat, kas slikts ir skumjās? Baudiet tās. Baudiet! Tiklīdz jūs kļūstat spējīgs baudīt skumjas, jūs vairs neesat nedz laimīgs, nedz noskumis.

 

Un es jums saku, lūk, ko: ja jūs baudāt skumjas, tam ir savas skaistās puses. Laime ir diezgan sekla; skumjas ir dziļas, tām ir dziļums. Cilvēks, kas nekad nav skumis, ir sekls, virspusīgs. Skumjas ir kā tumša nakts, tās ir ļoti dziļas. Tumsā ir klusums, un arī skumjās ir klusums. Laime čalo, tajā ir skaņa. Tā ir kā kalnu upe; tā skan. Taču kalnos upe nekad nevar būt dziļa; tā ir sekla. Kad upe nonāk līdz līdzenumam, tā kļūst dziļa, taču skaņa noklust. Tā plūst, šķietami nekustoties. Skumjām ir dziļums.

 

Kādēļ raizēties? Kamēr esat laimīgs, baudiet to. Neidentificējieties ar laimi. Kad es saku, lai jūs esat laimīgs, es ar to domāju baudīt laimes sajūtu. Ļaujiet tai būt kā jums apkārt esošajam, kas atrodas kustībā un mainās. Rīts pārvēršas dienā, un tad pienāk nakts. Ļaujiet laimei būt kā jums apkārt esošajam. Baudiet to, un, kad atnāk skumjas, baudiet arī tās. Es mācu jums baudīt jebkurā gadījumā. Sēdiet klusējot un baudiet skumjas, un pēkšņi skumjas vairs nebūs skumjas; tās kļūs par klusa miera mirkli, kas ir skaists pats par sevi. Nekā slikta tur nav.

 

Un tad norisinās vispārākā alķīmija - pienāk brīdis, kad  saprotat, ka jūs neesat nedz laimīgs, nedz skumjš. Jūs esat vērotājs: jūs vērojat kalnu virsotnes, jūs vērojat ielejas, bet jūs pats neesat nedz virsotnē, nedz ielejā.

 

Tiklīdz esat sasniedzis šo brīdi, jūs spējat priecāties par visu. Jūs priecājaties par dzīvi,  priecājaties par nāvi.

 

 

IERĪCES PALĪDZ, TAČU NERADA MEDITĀCIJU

 

Visā pasaulē tiek izgudrots tik daudz dažādu ierīču, par kurām apgalvo, ka tās spēj sniegt jums meditāciju; jums tikai jāuzliek austiņas un jāatslābinās, un pēc desmit minūtēm jūs jau būsiet meditācijas stāvoklī.

 

Tās ir pilnīgas muļķības, tomēr ir iemesls, kādēļ šāda ideja ir ienākusi tehniski domājošu cilvēku prātos. Prāts darbojas uz noteikta garuma viļņiem, kad tas ir nomodā. Kad tas sapņo, tas darbojas uz cita garuma viļņiem. Kad ir ciešā miegā, tas darbojas atkal uz cita garuma viļņiem. Bet neviens no šiem stāvokļiem nav meditācija.

 

Tūkstošiem gadu mēs esam saukuši meditāciju par turiya - „ceturto”. Kad jūs nonākat aiz visdziļākā miega un tajā pašā laikā apzināties, šī apzināšanās ir meditācija. Jūs to nepieredzat; tā  esat Jūs pats, pati jūsu Esība.

 

Tomēr šīs tehniskās ierīces var ļoti noderēt, ja tiek izmantotas pareizi. Tās var palīdzēt radīt jūsu prātā tādus viļņus, ka jūs atslābstat, it kā būtu pa pusei aizmidzis... domas sāk izzust, un pienāk brīdis, kad jūsos viss apklust. Tas ir brīdis, kad viļņi ir tādi paši kā dziļā miegā. Jūs neapzināsieties, ka esat dziļā miegā, bet pēc desmit minūtēm, kad noņemsiet austiņas, sajutīsiet efektu: jūs esat mierīgs, kluss, mierpilns, bez raizēm, bez spriedzes, dzīve šķiet rotaļīgāka un priecīgāka. Jūs jūtaties tā, it kā jūsu iekšējais „es” būtu nomazgājies vannā. Visa jūsu esība ir mierīga.

 

Bet, ja jūs domājat, ka tā ir meditācija, tad maldāties. Es teiktu, ka tā ir patīkama pieredze, un, esot dziļā miega stāvoklī, jūs arī spējat apzināties no paša sākuma, kad prāts sāk mainīt savus viļņus... Jums jābūt modrākam, vairāk nomodā, vērīgākam - kas notiek?- un jūs redzēsiet, ka prāts pamazām aizmieg. Un, ja jūs spējat redzēt, ka prāts aizmieg... tā, kas redz jūsu prātu aizmiegam, ir jūsu Esība, un tas ir jebkuras īstas meditācijas mērķis.

 

Šīs ierīces nevar izraisīt šādu apzināšanos. Apzināšanās jums jārada pašam, tomēr šīs ierīces noteikti var desmit minūšu laikā dot iespēju, ko jūs ar savām pūlēm nevarētu radīt vairākus gadus.

 

Tādēļ es neesmu pret šīm ierīcēm, esmu par. Es tikai vēlos, lai cilvēki, kas visā pasaulē tās izplata, zinātu, ka viņi dara labu, bet nepabeigtu darbu.

 

Tas būs pabeigts tikai tad, kad cilvēks visdziļākajā klusumā ir arī modrs, kā maza apzināšanās liesma, kas deg visu laiku. Viss izzūd, visapkārt ir tumsa, klusums un miers- izņemot apzināšanās liesmu, kas pat nenotrīc. Tādēļ, ja ierīce ir īstajās rokās un cilvēkus var iemācīt, ka īsta meditācija nav sasniedzama ar ierīču palīdzību, tad ierīce var izveidot pašu pamatu, no kura šī liesma var pieņemties spēkā. Bet šī liesma ir atkarīga no jums, nevis no ierīcēm.

 

 

JŪS NEESAT JŪSU PIEREDZE

 

Viena no pamatlietām, kas jāatceras, ir tas, ka, lai ar ko jūs sastaptos savā iekšējā ceļojumā, jūs tas neesat. Jūs esat tam liecinieks. Tā var būt nebūtība, var būt svētlaime, tas var būt klusums... bet jāatceras viena lieta - lai cik brīnišķīga un vilinoša būtu šī pieredze, jūs tā neesat. Jūs esat tas, kurš to pieredz. Un, ja jūs turpināt savu ceļu, tad galamērķī nav nekādas pieredzes - nedz klusuma, nedz svētlaimes, nedz nebūtības. Nav nekā, kas varētu būt objekts  jums, izņemot jūsu subjektivitāti. Spogulis ir tukšs, tas neko neatspoguļo. Spogulis esat jūs.

 

Pat izcili ceļotāji iekšējā pasaulē ir aizkavējušies brīnišķīgās pieredzēs un identificējušies ar tām, domājot: ”Esmu atradis sevi.” Viņi ir apstājušies, pirms sasnieguši ceļa mērķi, kurā visas pieredzes izzūd.

 

Apgaismība nav pieredze. Tas ir stāvoklis, kurā jūs esat atstāts pilnīgi viens, un nav nekā, kas būtu jāzina. Nav neviena brīnišķīga objekta. Tikai tajā mirklī jūsu apziņa, ko nekavē neviens objekts, pagriežas un dodas atpakaļ uz tās avotu.

 

Tā kļūst par pašatklāsmi. Tā kļūst par apgaismību.

 

Man jāatgādina jums, ko nozīmē vārds „objekts”. Katrs objekts nozīmē kavēkli. Šī vārda nozīme ir kavēklis, iebildums.

 

Un tā, objekts var atrasties ārpus jums, materiālajā pasaulē; objekts var būt jūsos, jūsu psiholoģiskajā pasaulē. Objekti var būt jūsu sirdī, sajūtās, emocijās, noskaņojumā, un objekti var būt pat jūsu garīgajā pasaulē. Un tie izraisa tādu ekstāzi, ka cilvēks nespēj iedomāties, ka var būt vēl kaut kas vairāk.

 

Daudzi pasaules mistiķi ir apstājušies pie ekstāzes. Tā ir brīnišķīga vieta, taču viņi vēl nav sasnieguši mājas. Kad jūs nonākat līdz punktam, kurā nav nevienas pieredzes, nav neviena objekta, tad apziņa apiet apli bez kavēkļiem - Esošajā viss virzās pa apli. Ja netiek aizkavēts - tā nāk no tā paša jūsu Esības avota un apiet apli. Nesastopot savā ceļā nekādu kavēkli - ne pieredzi, ne objektu,  tā atgriežas atpakaļ pie šā avota, un subjekts pats kļūst par objektu.

 

Tieši to visu savu dzīvi ir teicis J. Krišnamurti: ”Kad vērotājs kļuvis par vērojamo, ziniet, ka esat nonācis līdz mērķim.”

 

Pirms tam jūsu ceļā ir tūkstošiem lietu. Ķermenis sniedz jums savas pieredzes, ko pazīstam kā kundalini centru pieredzes; septiņi centri kļūst par septiņiem lotosa ziediem. Katrs ir lielāks par iepriekšējo un augstāks par to, un smarža ir apdullinoša. Prāts sniedz jums milzīgus plašumus, bez robežām, bezgalīgus. Bet atcerieties pamatlietu - jūs vēl neesat atnācis līdz mājām.

 

Baudiet savu ceļojumu un baudiet skatus, ko redzat savā ceļā - kokus, kalnus, ziedus, upes, sauli, mēnesi, zvaigznes, - taču nekur neapstājieties, līdz pati jūsu subjektivitāte nekļūst par tās objektu. Kad vērotājs ir vērojamais, kad zinātājs ir zināmais, kad skatītāju redz pašu, jūs esat atnācis mājās.

 

Šīs mājas ir īstais templis, ko bijām meklējuši daudzas dzīves, bet mēs vienmēr nomaldāmies no ceļa. Mēs apmierināmies ar brīnišķīgām pieredzēm.

 

Drosmīgam meklētājam jāatstāj visas šīs brīnišķīgās pieredzes aiz sevis un jāturpina ceļš. Kad ir bijušas visas pieredzes un palicis tikai viņš pats savā vienatnībā, nav spēcīgākas ekstāzes par to, nav lielākas svētlaimes, nav dziļākas patiesības. Jūs esat sasniedzis to, ko es saucu par dievišķīgumu, jūs esat kļuvis par Dievu

 KĀDĒĻ AKTĪVĀ MEDITĀCIJA?

 

Ja spējat meditēt sēžot, aktīvā meditācija nav nepieciešama. Japānā meditāciju sauc par zazen. Tas nozīmē vienkārši sēdēt, neko nedarot. Ja  spējat sēdēt, nedarot neko, tā ir vispārākā meditācija. Nav nepieciešama nekāda cita tehnika. Bet vai jūs spējat nosēdēt? Lūk, kur ir visas problēmas būtība. Vai jūs spējat nosēdēt? Vai spējat vienkārši nosēdēt, nedarot neko? Ja tas ir iespējams - vienkārši sēdēt, nedarīt neko - tad viss notiek pats no sevis, viss vienkārši plūst pats par sevi. Jums nevajag neko darīt. Taču problēma ir šāda - vai jūs spējat nosēdēt?

 

Cilvēki nāk un jautā man, kādēļ es mācu aktīvās meditācijas - jo  tās ir vienīgais ceļš, kā nonākt pie stāvokļa, kurā nav nekādas darbības. Dejojiet, cik spējat, dejojiet intensīvi, dejojiet kā traks, un, ja dejā iesaistīta visa jūsu enerģija, pienāk brīdis, kad jūs pēkšņi redzat, ka deja notiek pati no sevis - tai nav jāpieliek pūles. Tā ir darbība bez darbības.

 

Jūs varat pāriet pie pasīvā posma tikai tad, kad viss, kas ir jūsos, ir izsviests ārā kā atkritumi. Dusmas ir izsviestas, alkatība ir izmēzta... šīs lietas ir jūsos, slānis virs slāņa. Bet, tiklīdz jūs esat tās izmetis ārā, jūs viegli varat iekļūt iekšā. Nav nekā, kas jums traucētu. Un pēkšņi parādās Budas zemes spožā gaisma. Un pēkšņi jūs esat pilnīgi citā pasaulē.

 

 

ENERĢĒTISKS FENOMENS

 

Meditācija ir enerģētisks fenomens. Ir viena pamatlieta, kas jāsaprot par enerģijām, un tā ir pamatlikums: enerģija plūst duālā polaritātē. Tā plūst tikai šādā veidā; nav neviena cita veida, kā tā plūst. Tā plūst duālā polaritātē.

 

Lai jebkura enerģija kļūtu dinamiska, nepieciešams pretpols. Tas ir tieši tāpat kā elektrība plūst ar negatīvo un pozitīvo polaritāti. Ja ir tikai negatīvā polaritāte, elektrības nav; vai arī, ja ir tikai pozitīvā polaritāte, elektrības nav. Vajadzīgi abi poli. Un, kad abi poli sastopas, tie rada elektrību; tad rodas dzirkstele.

 

Un tas attiecināms uz visām parādībām. Dzīve turpinās: polaritāte starp vīrieti un sievieti. Sieviete ir negatīvā dzīves enerģija; vīrietis ir pozitīvais pols. Viņi ir elektrizēti - tādēļ ir tik stipra savstarpēja pievilkšanās. Ja būtu tikai vīrieši, dzīvība izzustu; ja būtu tikai sievietes, dzīvības nebūtu, būtu tikai nāve. Pastāv līdzsvars starp vīrieti un sievieti. Starp vīrieti un sievieti - šiem diviem poliem, šiem diviem krastiem - plūst dzīvības upe. Lai kur jūs skatītos, jūs ieraudzīsiet vienu enerģiju plūstam polaritātē, līdzsvarojot sevi.

 

Šai polaritātei ir liela nozīme meditācijā, jo prāts ir loģisks, bet dzīve ir dialektiska. Kad es saku, ka prāts ir loģisks, tas nozīmē, ka tas virzās pa līniju. Kad es saku, ka dzīve ir dialektiska, tas nozīmē, ka dzīve virzās kopā ar pretējo, tā virzās zigzagiem no negatīvā uz pozitīvo, no pozitīvā uz negatīvo, no negatīvā uz pozitīvo... Tā virzās zigzagiem; tā izmanto pretpolus.

 

Prāts virzās pa līniju, vienkāršu, taisnu līniju, Tas nekad nevirzās uz pretpolu - tas noliedz pretējo. Tas tic vienam, un dzīve tic diviem.

 

Tādēļ, lai ko radītu prāts, tas vienmēr izvēlas vienu. Ja prāts izvēlas klusumu - ja prātam ir apnicis viss troksnis, kas rodas dzīvē, un tas nolemj klusēt - tad prāts dodas uz Himalajiem. Tas vēlas klusēt, tas nevēlas neko, kas saistīts ar jebkādu troksni. Pat putna dziesma to iztraucēs; vēja šalkoņa koku lapās būs traucēklis. Prāts vēlas klusumu; tas ir izvēlējies līniju. Tagad pretējais ir jānoliedz pilnīgi.

 

Taču šis cilvēks, kurš dzīvo Himalajos - meklējot klusumu, izvairoties no citiem, no pretējā - kļūs nedzīvs, viņš noteikti kļūs truls. Un, jo klusāks viņš izvēlas būt, jo trulāks viņš kļūs - jo dzīvei nepieciešams pretējais, izacinājums ir pretējais.

 

Starp pretpoliem ir cita veida klusums.

 

Pirmais klusums ir miris klusums, kapsētas klusums. Miris cilvēks ir kluss, bet Jūs negribētu būt miris. Miris cilvēks ir pilnīgi kluss. Neviens nespēj viņu iztraucēt. Viņa koncentrēšanās ir perfekta. Jūs nevarat izdarīt neko tādu, kas novērstu viņa prātu; viņa prāts ir pilnīgi fiksēts. Pat ja visa pasaule sajūk prātā, viņš paliks savā koncentrēšanās stāvoklī. Bet tomēr jūs negribētu būt miris. Klusums, koncentrēšanās, lai kā to sauktu… Jūs negribētu būt miris - jo, ja  esat kluss un miris, tad klusums ir bezjēdzīgs.

 

Klusumam ir jāiestājas, kad jūs esat pilnīgi dzīvs, vitāls, jūsos burbuļo dzīvība un enerģija. Tad klusumam ir jēga. Bet tad klusumam būs citāda, pilnīgi cita kvalitāte. Tas nebūs truls. Tas būs dzīvs. Tas būs trausls līdzsvars starp diviem pretpoliem.

 

Cilvēks, kurš meklē dzīvu līdzsvaru, dzīvu klusumu, grib doties gan uz tirgus laukumu, gan uz Himalajiem. Viņš grib doties uz tirgu, lai baudītu troksni, un viņš arī grib doties uz Himalajiem, lai baudītu klusumu. Un viņš izveidos līdzsvaru starp šiem diviem pretpoliem, un viņš paliks šajā līdzsvarā. Un šis līdzsvars nevar tikt radīts ar taisnvirziena pūļu palīdzību.

 

To arī nozīmē dzen tehnika “pūles bez pūlēm”. Tiek lietoti pretēji jēdzieni - pūles bez pūlēm, vārti bez vārtiem, vai ceļš bez ceļa.

 

Dzen vienmēr nekavējoties izmanto pretrunīgus terminus, lai dotu jums mājienu, ka process būs dialektisks, nevis lineārs. Pretējais ir nevis jānoliedz, bet jāabsorbē. Pretējais nav jāatstāj malā - tas jāizmanto. Atstāts malā, tas pieķersies jums. Ja jūs to neizmantosiet, daudz ko palaidīsiet garām.

 

Enerģiju var pārvērst un izmantot. Un tad, to izmantojot, jūs būsiet vitālāks, dzīvāks.

 

 

 

 

Izmantotie avoti:

• "Meditation.The first and last freedom ",OSHO,2005,Replika Press Pvt.Ltd,India