Literārā lādīte

 TIKŠANĀS HIMALAJOS

“Visi dižie simboli,

visi varoņi, šķiet, vienmēr dodas tuvāk Himalajiem

kā uz augstāko altāri, kur

cilvēka gars vistuvāk

sastopas ar cilvēci.”

/N.Rērihs/                                                                                 (Attēlā- Nikolaja Rēriha glezna )

No  bērnības acu priekšā man ir bijusi glezna ar Himalaju sniega apsegtiem mistiskiem kalniem... Vēlāk šo iztēli spilgtināja Nikolaja un Svjatoslava Rērihu mākslas darbi, kāveltījums senajai indiešu riši /hindu viedie/ gudrībai un citiem garīgajiem meistariem. Atceros kādu viņu izstādi, kur bija rakstīti šie N. Rēriha vārdi: “Kur gan vēl rast tādu prieku kā tad, kad saule spulgo pār Himalaju virsotnēm, kad debesu zilgme ir piesātinātāka par safīru , kad iztālēm mirguļo ledāji kā pasakaini dārgakmeņi. Visas reliģijas, visas mācības saplūst Himalajos.” “Es kādreiz nokļūšu tur“, - teicu  pati sev. Bet gāja gadi, un mans sapnis nebija piepildījies...

Tad... lielas izmaiņas - gan manī, gan manā dzīvē... un 2010. gadā es sajutu gatavību doties tālumā.

Iebraukusi Himalajos, Manali, un zinādama, ka 20 kilometrus tālāk ir pilsētiņa Nagāra, kur atrodas Rērihu memoriālais muzejs un pētniecības institūts URUSVATI (no sanskrita valodas - ‘rīta zvaigznes gaisma’), es nolēmu iegriezties tur uz trim dienām. Rērihi pavadīja šeit 20 gadus, un vairāk nekā 2000 mākslas darbi ir šeit dzimuši. Dzīvokļa saimnieki, kur apmetos, man mīļi pavēstīja, ka rīt - lielas svinības muzejā, tās veltītas 75.gadadienai, kopš Rēriha pakts /Roerich Pact/ un Miera karogs tika pieņemti Apvienoto Nāciju līgā. Biju ļoti iepriecināta  par šo neplānoto notikumu savā dzīvē. Ielūgumā tika skaisti atspoguļoti karoga simboli, kā arī R.Tagores kādreiz Rēriham nosūtītie vārdi: “Es esmu ar aizrautību sekojis jūsu izcilajiem sasniegumiem mākslas jomā un arī jūsu ievērojamam humānajam darbam nāciju labklājības veicināšanai, kā ietvaros jūsu Miera pakta ideja ar īpašu karogu kultūras dārgumu aizsardzībai ir ārkārtīgi ietekmīgs simbols. Es patiesi priecājos, ka šis Pakts ir ticis akceptēts Nāciju līgā un esmu pārliecināts, ka tam būs tālejoša ietekme Nāciju kultūras saskaņas jomā.”

        (Attēlā Rēriha Miera Karogs)

9.oktobra rītā devos uz Rēriha memoriālo vietu, kur sākumā bija paredzēta lūgšana /pooja/, tad svinīga ceremonija daudzu valstu vēstnieku, kultūras un politisko darbinieku, kā arī mākslas kolektīvu un citu viesu klātbūtnē. Lūgšanā N. Rēriha samadhi vietā starp daudziem šo svētku viesiem es pēkšņi pamanīju cilvēku, kurš atšķīrās no visiem pārējiem - balta gara roba... gari sirmi mati, jauneklīga seja un ļoti maigas kustības... bet bija vēl kas vairāk, kas pastiprināja šo atšķirību. Viņš fotografēja lūgšanu ar dziļu iejušanos šajā notikumā. Visa viņa būtība bija tik skaista un tikpat apburoša bija viņa spēja rīkoties ar  lielo profesionālo fotokameru. "Dažiem fotogrāfiem ir liels magnētisks spēks, " - nodomāju un centos pilnībā nodoties svinīgajam brīdim, klausīdamās OM ŠANTI īpašo skanējumu kalnos. Vienlaikus apzinājos, ka no visiem klātesošajiem šis cilvēks baltajā robā saista mani... Viņš vēlāk nolika ziedu pušķi pie Rēriha pieminekļa, paaicināja visus sanākt kopā... un kāds mūs iemūžināja foto.

Nedaudz vēlāk oficiālajā svinību daļā es pamanīju, ka daudzi pienāk pie šī cilvēka un zemu paklanās viņam, uzrunājot viņu  SVAMI DŽI/ Swami Ji  cieņu apliecinošs termins. Svami sanskritā nozīmē 'tas, kurš ir viens vesels, ar savu patieso ES'. Es nolēmu pieiet pie viena no viņam blakus stāvošajiem vīriešiem un pajautāt par viņu. Man atbildēja, ka tas ir Svami Jogi Rādžs Amārs Ijoti/ Yogi Raj Amar Jyoti/ no Mahavatara BABADŽI āšrama, netālu no pilsētas Palampuras, Himalajos. Pēc kultūras programmas es nolēmu nesteidzīgi doties mājup. Ļoti drīz uz ceļa saklausīju autosignālu, pagriezu galvu un ieraudzīju lēni braucošu mašīnu, no kuras man māja smaidošais Svami Jogi Rādžs. Es paklanījos, arī smaidot, un tajā brīdī sajutu, ka kāds manas sirds gabaliņu aizved prom...vēlāk, vēl ilgi dzīvojot šajās sajūtās, es jautāju: “Kas ir tas īpašais, ko izstaro šis cilvēks? Kā aprakstīt šo skaistumu, kas tik liegi plūst no viņa acīm? Kā lai izskaidro kādam, ka šī daile ir Dievišķā būtība, kas pievelk kā magnēts un rezonē citu cilvēku sirdīs? Un tik harmoniski šajā kontekstā iederējās N. Rēriha vārdi, kas sagaida katru, ienākot viņa muzejā: "Skaistais mūs aizved pāri visiem tiltiem. Skaistais atver visnoslēgtākās slēdzenes. Skaistais, gaismas spārniem vēcinot, apvieno cilvēku dvēseles tieksmē pēc vienotas gaismas."

Man bija skaidrs, ka es sameklēšu šo āšramu un ieradīšos tajā. Ceļš uz šo vietu vijās pa kalnu virsotnēm gar upi Bias, vairākiem krāšņiem kalnu tempļiem un ūdenskritumiem un atveda mani līdz skaistai celtnei kalnos,ko sauc - Babadži meditācijas centrs. Savā iztēlē biju vairākkārt iedomājusies savu tikšanos ar Svami. Es stādījos priekšā vienam no centra darbiniekiem un saklausīju viņa atbildi: Svami pirms divām stundām atstāja āšramu un devās uz Deli lidostu. Būs atpakaļ pēc divām nedēļām." Pavisam negaidīdama šādu pavērsienu pēc septiņu stundu brauciena, es tomēr ļoti mierīgi pieņēmu viņa ielūgumu ienākt iekšā un aiziet uz meditācijas zāli. Ienākusi  vispirms hallē, kur bija novietota Babadži statuja un kur atrodas lūgšanās/pooja/vieta, es sajutu šīs telpas dievišķo svinīgumu. Ziedi, sveces, visapkārt fotoattēli... Pamanīju paša Jogi Radžas fotoizstādi ar daudzu valstu sakrālo vietu foto. Iegāju lielajā meditācijas zālē, kur apsēdos klusumā un, izjutusi tik stipras vibrācijas šajā telpā, arvien ilgāk vēlējos palikt šeit...

Pagāja kāds laiks, es izgāju no telpas, virs kuras ieejas durvīm ir rakstīts hindu valodā SAMARPA/ ‘Ļaujies’/ un ieraudzīju pretim nākot to pašu darbinieku, kurš jau pa gabalu ātri man stāstīja, ka mums steidzami jādodas ceļā, jo Svami, uzzinājis par manu ierašanos, nolēmis mani sagaidīt kaut kur uz šosejas. Es neticēju stāstītajam, bet vienlaikus aši iekāpu mašīnā, un pēc dažām stundām mēs apturējām mašīnu kaut kur ceļmalā. Mans pavadonis lika saprast, ka ir jāizkāpj... Un tad es ieraudzīju Svami izkāpjam no savas mašīnas, viņš smaidot nāca man pretim. Nebija tik liels tas atstatums, bet man tas likās tik garš... šis ceļš....

Mēs satikāmies ceļmalā, es paklanījos un ilgi skatījos viņa acīs... Kāda mīlestība un maigums plūst no šīm acīm! Svami noskūpstīja manu pieri, paņēma manas rokas un pajautāja, kas mani pamudināja ierasties šeit. Es biju sagatavojusies teikt, ka esmu mysticrose.lv saita atbildīgā redaktore un vēlos intervēt viņu... bet, grimstot viņa acīs, es klusēju. Prāts bija izzudis, un tāds dievišķs miers valdīja pār mani... Pēc neilga laika es pateicu, ka vēlos būt klusumā un atrasties kādu laiku viņa āšramā. Svami ieskatījās manī tik dzilji, un, kā lasot manas domas, teica: “Tā būs labāk. Brauciet uz āšramu un baudiet  skaistumu! Es dodos pie sava mācekļa, kurš ir slims.” Es pateicos, un mēs atvadījāmies. Smaidot viņš devās uz savu mašīnu, un es - uz savējo. Pēc īsa brīža Svami mašīna apstājās blakus mūsējai, un viņš caur logu pasniedza man lielu, gardu guavas augli. Es paņēmu to un nevarēju apvaldīt asaras...

Mainot savu maršrutu un savus ceļošanas plānus, es ierados āšramā un nodzīvoju tur gandrīz mēnesi. Daudzi cilvēki nāk jau no paša rīta pie sava Skolotāja pabūt klusumā viņa klātbūtnē, uzdot dažādus jautājumus un lūgt padomus, lasīt dzeju un dziedāt pašu sacerētas dziesmas. Bieži Svami sagaida apmeklētājus, spēlēdams flautu vai saksofonu. Viņa satsangos atbildes ir humora un līdzjūtības pilnas.                   (Attēlā Deva Samādhi no Babadži ašrama)

Kas tad patiesībā ir šis Meistars? Viņš ir veidolā, viņš ir klātesošs šeit - viņam var pieskarties, viņu var redzēt, mēs varam sajust viņa brīnišķo ķermeņa aromātu, mēs varam turēt viņa rokas mūsu rokās, varam pieskarties viņa pēdām.... viņš ir kā tu un es, tikai kaut kas vairāk. Šajā laikā man skaidrāki kļuva Ošo vārdi par apgaismotās sievietes SAHADŽO teikto: “Es varu atmest Dievu, bet es neatstātu savu Meistaru.” Ošo to komentēja šādi: “Pastāv daudz atšķirību starp cilvēkiem. Ir arī atšķirības starp vīriešiem un sievietēm. Sievietei Meistars kļūst nozīmīgāks par Dievu. Dievu rod caur Meistaru. Sahadžo bija Čarandas cienītāja, kas bijis dižens mistiķis. Viņa teica: “Es nolieku sevi, ķermeni, prātu un dvēseli pie sava Meistara pēdām.”  “Viņa jau ir atradusi Dievu pie meistara pēdām. Viss ir ļaušanās viņam. Viņai (Sahadžo) dievišķais savā pilnībā izpaužas Meistarā. Un, kamēr tev Dievs nav kļuvis par pilnīgu izpausmi Meistarā, māceklība vēl nav notikusi. Ja tu nespēj saskatīt Dievu savā Meistarā, tad tevī nebūs uzticēšanās. Bet vīrietis nespēj to saskatīt. Tādēļ cilvēces vēsturē izcilākie meistari ir bijuši vīrieši un dižākie skolnieki - sievietes. Ir grūti starp sievietēm atrast meistarus kā Jēzus, Mahavira, Buda, Čaranda, Kabirs. Un nav vienkārši atrast starp vīriešiem skolniekus, kā Sahadžo, Mīra /Meera/, Rabija, Māte Terēze...”

 
Atvadoties no šīs brīnišķīgās skaistuma un harmonijas vietas, es vēlējos jautāt Svami:  “Kāpēc Tu mani atvedi šurp?" Bet viņa acīs es nolasīju atbildi: "Lai tu satiktos ar savu patieso ES,kas arī IR īsta mīlestība bez sākuma un beigām.”...Es paklanījos līdz zemei un pirmo reizi dzīvē kādam noskūpstīju kājas ar tādu mīlestību un pilnīgu ļaušanos.

OM ŠANTI

Deva Samadhi

(Attēlā Svami Jogi Rādžs)

Tikšanās Koreagonas parkā

Pirms 10 mēnešiem, baudot agrā rīta burvīgumu Indijas parkā un tad dodoties savās gaitās, es pamanīju kādu ubagu, kas piesaistīja manu uzmanību. Jau ilgāk par mēnesi, ik rītu skrienot šo ceļu, es sastapu viņu sēžam pie maza ugunskura vai  lotosa pozā zem milzīgā koka, ko dievina  šejienes ļaudis. Dažreiz redzēju viņu lēni ejam Dieva gaitā...Viņš nekad nevienam neko nejautāja, vienmēr esot šai mirklī  un maz uzmanības veltot apkārtējai pasaulei. Nezinu,vai viņš bija pamanījis mani vai ne... bet es izjutu kādu milzīgu spēku šai cilvēkā. Viņš mani piesaistīja - viņa ubaga drānas netraucēja man saskatīt Viņa iekšējās būtības graciozitāti un sevī esošo Imperatora Mieru, kas vēstīja par  neatkarību un apziņas brīvību. Šad tad es vēl ilgi kavējos rīta atmiņās, jautājot sev: Cik pasaulē ir bagāto cilvēku, kuriem ir tāds iekšējs miers un seja, kas izstaro svētlaimi? Cik no mums dzīvo dzīvi, pieņemot to bez pretestības, ilūzijām un liekuļošanas? Cik ir tādu, kas gatavi atkailināties šai sabiedrībai ne tikai ārēji, bet arī iekšēji, vienkārši esot tie, kas viņi ir?

Es skatījos uz Viņu, sēdošu dziļā meditatīvā stāvoklī, un vaicāju sev: Kur lai ņem šo iekšējo brīvību -  būt tik atvērtam dabas bērnam, nebaidoties ne no kā?  Bet... tad es devos uz Latviju un piemirsu Viņu.

Tagad atkal esmu Pūnā, dzīvoju savā istabiņā Koreagona parkā, blakus Osho meditācijas centram, bijušajam āšramam, un joprojām agri no rītiem dodos pastaigās.Un pirmais, ko atcerējos, bija mans mīļais ubags. Es sāku viņu skatieniem meklēt un, lūk, kur jau viņš ir!...  sēdošs zem tā paša koka... Mugura taisna, acis pievērtas, sakrustotām kājām... Miers staro pār viņu! Es biju tik priecīga, atkal to sastopot, ka vēlējos dejot un skaļi iekliegties: Dzīvs!Viņš ir dzīvs un laimīgs savā dzīves ceļojumā!

Bet vakar es izdomāju, ka varētu uzlabot viņa apstākļus. Es vēlējos sarūpēt Viņam dāvanu. Nopirku dažas drēbes, sakārtoju mazu medicīnas kastīti, pievienoju savu mīļo jogas tepiķi un nolēmu no rīta doties pie viņa.

Atausa rīts... pēc nemierīgas nakts. Iztēlē es redzēju ainas no mūsu tikšanās,viņa smaidu un pateicības izteiksmi sejā... Es biju  saviļņota...

No rīta viņš sēdēja pie ugunskura, mierīgi raudzīdamies dejojošajās liesmās. Es lēni piegāju klāt, notupos uz ceļiem viņam pretī un paklanījos līdz zemei, rokas salikdama namaste mudrā.Viņš ieskatījās man acīs, nedaudz izbrīnīts, un es noliku pie viņa kājām savu sarūpēto dāvanu. Pēkšņi Viņš piecēlās, paskatījās uz mani, uzsmaidīja Budas smaidu un lēni... aizgāja. Es iekliedzos: Tas ir jums! No visas manas mīlestības! Bet Viņš uzsmaidīja atkal un pamazām attālinājās...

Es arī piecēlos un devos prom, atstājusi paciņu pie ugunskura. Šajā brīdī nedaudz sajutu sāpes sirdī un nolēmu ieiet parkā, apsēsties un izprast, kas gan notiek ar mani pašreiz. Kāpēc pēkšņi - sāpes? Kāpēc tāds sarūgtinājums? Kur pazudis prieks, kurā es dzīvoju, gatavodama šo pārsteigumu viņam?

Pēc kāda meditācijas laika atnāca atbilde:

     - Tu gaidīji Viņa JĀ, bet Viņš pateica NĒ. Tu gaidīji viņa pateicību, apmierinātību par tavu uzmanību, bet viņš pasmaidīja par to.Tu nolēmi, ka zini labāk, kas viņam ir vajadzīgs, bet ieraudzīji viņa aizejošo muguru.Tu noliki galvu pie viņa kājām, bet viņš nedarīja to pašu. Tavas Gaidas tika salauztas, lai tev uzdotu vienu jautājumu: KURŠ NO JUMS ABIEM ŠAJĀ SITUĀCIJĀ BIJA ĪSTAIS UBAGS?

Es domās uzsmaidīju dziļā pateicībā šim cilvēkam un teicu: - Mans Skolotāj, mana mīlestība un pateicība Tev. Es sapratu tavu vēstījumu.

Pārnākusi mājās, es atvēru Ošo grāmatu, un pirmie vārdi, kurus izlasīju,  bija šādi:

 - Mīlestībai nav cēloņa. Mīlestība nolaižas tikai brīdī,  kad tai nav nekāda iemesla.

Tas, kam ir cēlonis, ir pasaulīgs, tas, kam nav cēloņa, ir dievišķs.

Kad jūs esat laimīgs, ka kāds ir pieņēmis jūsu mīlestību, un jūs netirgojaties ar šo mīlestību, kad jūs neprasāt par to neko sev, - tad jūs esat atbrīvojis šo mīlestības putnu - klajām debesīm.

/ Deva Samādhi/

Izmantotie attēli:

Shyam 's Public Gallery -  https://picasaweb.google.com/god.gopalkrishnan

"... Visvairāk man gribētos rakstīt Eksistencei, tam klusajam, nepielūdzami pastāvīgajam Gaismas Graudam, kas mīt mūsos visos un tiecas uzziedēt. ... " 

Vasanti
 

no ego - tuvāk Pati - Esība - i

Es slīkstu sevī -
Manis ir tik daudz!
Pārpārēm domu,
Kas manī trauc.

Es meklēju apkārt
Un cilvēkiem prasu:
Kur esmu es?
Dodiet man mani!

Un cilvēki mīļi
Man dod mani - mīlot.
Bet manis jau atkal nav!
Bet kur – kur likuši esat mani?!

Ak, nē, man nav gana!
Man mīlestības - par maz!
Jel dodiet, vēl dodiet!
Es sevi zinu! Tik dodiet!

Bet klusiņām avots
Kāds manī trauc;
Kāda sudraba stīga
Pēc manis sauc...
Kas valoda šī?
Šī sajūta dziļā...
It kā es - nemaz
Nebūtu Es.

Reiz cilvēks acis vaļā vērs,
Un tieksmes, gribas, sapņus zaudēs;
Lai tuvāk Dvēselei, Esībā būtu.
Lai savu Dievišķo ES - iepazītu.

Tad nebūs vairs svarīgas ļaužu runas,
Nebūs vairs svarīgs mans iekšējais es.
Jo zināšu es, ka Vienotā daļa
Visdziļākā būtība esmu ES.

Kad sudraba stīga dzied vijoles dziesmu,
Es kļūstu kā ziediņš mazs - tīrs un drošs.
Es skumjas aizmirstu un prieku arī.
Es kļūstu īsts un pasauli Mīlu.

Es pats esmu prieks, es pats esmu skumjas.
Un dziļa kā jūra ir mana sirds.
Es pats visu mīlu kā dienišķo elpu
Es mīlestību dāvāju visiem jums!