Ošo par jaunradi

 

 

"Dzejnieks, aktieris, gleznotājs- ir ceļā, lai kļūtu par mistiķi. Visa mākslinieciskā darbība- tas ir ceļš kā kļūt reliģiozam."

                                                                                                                      

„Radošam cilvēkam piemīt vērīgums. Ja kāds spēj ieraudzīt to, ko nav saskatījis neviens pirms viņa un spēj izdzirdēt to, ko jebkad agrāk nav saklausījis neviens cits, – viņš spēj radīt.”

 

„Jaunrade – vislielākā sacelšanās esamībā. Ja gribi būt radošs, tev būs jātiek vaļā no jebkuras nosacītības, citādi tava jaunrade nebūs nekas cits kā kopēšana, vienkārši - kopija zem koppapīra. Tu vari būt radošs tikai tad, ja esi individualitāte; tu nevari radīt, ja paliec kā daļa no pūļa. Pūļa psiholoģija nav radoša, tā dzīvo garlaicīgu dzīvi, tai sveša ir deja un dziesma, tai svešs ir prieks, tā ir mehāniska.”

 

„Radošs cilvēks neiet pa iemītu taku. Viņam jāatrod savs ceļš - spraucoties cauri dzīves džungļiem. Un jāiet vienam. Jāizraujas no kolektīvā prāta, no plebeju psiholoģijas.”

 

„Jaunrade - tā ir individuālās brīvības smarža.”

 

„Tikko patoloģija zūd, ikviens kļūst radošs. Lai tas ir saprotams dziļāk: tikai slimi cilvēki ir postoši. Veseli cilvēki ir radoši. Jaunrade ir sava veida īstas veselības smarža. Kad cilvēks ir patiesi sveiks un vesels, radītspēja viņam kļūst dabiska, viņā rodas jaunrades alkas.”

 

„Dzejiskums, mīlestība, jūtas piešķir tev dziļumu, siltumu. Tu kļūsti kūstošs, tu zaudē saltumu. Tu kļūsti humānāks. Buda ir pārcilvēks, tas nav apstrīdams, bet viņš ir zaudējis cilvēcisko dimensiju. Viņš ir pārdabisks. Budā ir pārdabiskā daiļums, bet nav Grieķa Zorbas skaistuma. Zorba ir tik pasaulīgs! Es gribētu, lai tu būtu gan viens, gan otrs – Zorba-Buda. Cilvēkam jābūt meditatīvam, bet arī jūtu un mīlas pārpilnam. Viņam jābūt radošam. Ja tava mīlestība ir tikai jūtas, kuras netransformējas darbībā, tā neietekmēs lielu daļu cilvēces. Tev jāpārvērš mīlestība realitātē, tev tā ir jāmaterializē.”

 

 „Lūk, tavas trīs dimensijas: būtība, jūtas, darbība. Darbība ietver jaunradi, visdažādākos radošos procesus – mūziku, poēziju, glezniecību, tēlniecību, arhitektūru, zinātni, tehnoloģiju... Jūtas ietver visu estētisko – mīlestību, daili. Bet būtība sastāv no meditācijas, apzināšanās, apziņas. „

 

„Esiet svinētāji, sviniet! Ir jau tā pārāk daudz: ziedi ir izplaukuši, putni dzied, ir saule debesīs – sviniet to! Tu elpo, esi dzīvs, tev ir apziņa – svini to! Tad piepeši tu atslābinies. Tad nav ne spriedzes, ne sāpju. Visa enerģija, kura bija kļuvusi par sāpēm, kļūst par pateicību. Visa tava sirds turpina elpot dziļā pateicībā. Tā ir lūgšana. Tajā ir visa lūgšana – sirds, kura pilna pateicības.”

 

„Rīkojies bez motivācijas, vienkārši aiz enerģijas pārpilnības. Dalies ar to, netirgojies, nenoslēdz darījumus. Dod, jo tev ir. Nedod, lai saņemtu atpakaļ. Jo tad tu būsi ciešanās.”

 

„Jaunrade – tas ir ļoti paradoksāls apziņas un būtības stāvoklis. Tā ir darbība caur bezdarbību, tas ir tas, ko Lao-czi sauc par vei-vu-vei. Tas nozīmē ļaut kaut kam notikt caur tevi. Tā nav darbība, tā ir ļaušanās. Tas nozīmē kļūt par koridoru, pa kuru caur tevi var plūst veselais. Tas nozīmē kļūt par dobu bambusu, vienkārši par dobu bambusu.     Un tad nekavējoties kaut kas sāk notikt, jo aiz cilvēka ir apslēpts Dievs. Vienkārši dod viņam ceļu, atvēli viņam nelielu eju, lai tas varētu iet caur tevi. Tā ir jaunrade. Ļaut Dievam notikt ir jaunrade. Jaunrade ir reliģiozs stāvoklis.”

 

„Jo vairāk tu domā, jo biezāka ir siena, kas tevi atdala no veselā. Jo vairāk tu domā, jo vairāk ir tevis. Ego nav nekas cits kā visas no pagātnes savāktās domas. Kad tevis nav, ir Dievs. Tā ir jaunrade.”

 

 

„Jaunrade vienkārši nozīmē, ka tu esi totālā atslābinātībā. Tas nenozīmē bezdarbību, tas nozīmē atslābināšanos, jo no atslābināšanās dzimst diža darbība. Bet tā nebūs tava darīšana, tu būsi vienkārši pavadonis. Caur tevi sāks plūst dziesma, bet tu neesi tās radītājs. Tā atnāk no ārpus esošā. Kad tu to radi, tā ir parasta, ikdienišķa. Kad dziesma plūst caur tevi, tajā ir augstākais skaistums, tajā tiek ienests kaut kas no ārpasaules.”

 

„Kad tu kļūsti radošs, kad tu ļauj sevī izpausties radītpriekam, kad sāc dziedāt dziesmu, kura nav tava un zem kuras tu nevarētu pat parakstīties, pateikt: - tā ir mana -, tad dzīvei ir spārni. Tā traucas augšup. Radošumā tā pārspēj pati sevi.”

 

 

„Te ir gudrības būtība – būt harmonijā ar dabu, ar dabisko Visuma ritmu. Un, kad tu esi saskaņā ar dabisko Visuma ritmu, tu esi dzejnieks, esi mākslinieks, mūziķis un dejotājs.”

 

„Kad esi radošs, vēlmes zūd. Kad esi radošs, ambīcijas zūd. Kad tu radi, tu jau esi tas, par ko vienmēr esi vēlējies kļūt.”

 

„Mēs esam vienkārši lapas kokā, dižajā kokā – nosauc to par Dievu vai veselo, vai kādā citā vārdā... Bet mēs visi esam mazas lapiņas bezgalīgajā dzīves kokā. Nav nepieciešamības cīnīties. Vienīgais ceļš, lai atnāktu mājās ir – ļauties.”

 

„Dvēsele ir tikai tad, ja mākslinieks savā mākslā izzūd – viņš no tās vairs nav atdalāms. Kad gleznotājs glezno ar tādu aizmiršanos, ka viņa vairs nav... Tā, ka viņš pat izjūt vainas apziņu, parakstoties uz savas gleznas, jo zina, ka ne jau viņš to ir radījis... Kāds nezināms spēks to ir paveicis caur viņu. Viņš zina, ka ir bijis apmāts ar to. Tā visos gadsimtos ir bijusi visu patiesi dižu mākslinieku pieredze: apmātības sajūta. Jo lielāks ir mākslinieks, jo skaidrāk viņš to izjūt.”

 

„Īsts radītājs neko nerada, esība strādā caur viņu. Tā pārvalda viņu - ar viņa rokām, ar viņa būtni tā kaut ko rada – caur viņu. Viņš kļūst par instrumentu. Tā ir īsta māksla, kurā izzūd mākslinieks. Tur nav runas par ego. Tad māksla kļūst par reliģiozitāti. Tad mākslinieks kļūst par mistiķi – ne tikai tehniski pareizs, bet eksistenciāli autentisks. Īsts mākslinieks, protams, domā par totalitāti, bet nekad ne par pilnību. Viņš grib tajā būt totāls, lūk, un – viss. Kad viņš dejo, viņš grib izzust dejā.”

 

„Radošums nozīmē: ienest esībā kaut ko jaunu, dot ceļu nezināmajam, lai tas varētu iekļūt zināmajā, pavērt debesīm ceļu uz zemi.”

 

„Tikai divu veidu cilvēki rada - dzejnieki un mistiķi. Dzejnieki rada rupjajā pasaulē, mistiķi – smalkajā. Dzejnieki rada ārējā pasaulē – gleznu, dzejoli, dziesmu, mūziku, deju... Bet mistiķis rada iekšējā pasaulē. Dzejnieka daiļrade ir objektīva, bet mistiķa – subjektīva un pilnībā pieder iekšējam. Vispirms tev jāizprot dzejnieks, tikai tad reiz tu varēsi saprast – vismaz cerēt, ka sapratīsi – mistiķi. Mistiķis – tā ir augstākā daiļrades ziedēšana.”

 

„Radošumam nav nekā kopīga ne ar kādu darbību – nedz ar poēziju, nedz glezniecību, ne ar dejošanu, ne arī ar dziedāšanu. Konkrēti tam ne ar ko nav nekā kopīga. Radošs var būt viss. Šo īpašību savā dzīvē ienes tieši tu.  Pati darbība nav ne radoša, ne – neradoša. Tu vari mazgāt grīdu un vari gatavot ēdienu radoši.. Radošums ir īpašība, kuru tu ienes darbībā, kurā ko dari. Tā ir pieeja, iekšēja attieksme – kā tu raugies uz lietām.”

 

„Jo radošāks tu esi, jo dievišķāks kļūsti. Visas pasaules reliģijas Dievu ir nosaukušas par Radītāju. Es nezinu, vai Dievs ir vai nav Radītājs, bet es zinu vienu: jo radošāks tu esi, jo vairāk līdzinies Dievam. Kad tavs radošums sasniedz kulmināciju, kad visa tava dzīve kļūst radoša, tu dzīvo Dievā. Tāpēc tam jābūt Radītājam, jo viņam vistuvākie ir ļaudis, kuri spēj būt radoši.”

 

„Ja tu spēj pasmaidīt no visas sirds – paņemt kāda roku un uzsmaidīt viņam, - tā ir radoša darbība, diža radoša rīcība. Vienkārši apskauj kādu, piespied pie sirds, un tu būsi radošs. Vienkārši paskaties uz kādu mīlošām acīm... Mīlošs skatiens spēj izmainīt visu cilvēka pasauli.”

 

 

„Radot tu izjūti dzīves garšu, - proporcionāli tavai intensitātei, tavai totalitātei. Dzīve nav filozofiska problēma, tā ir reliģiska mistērija. Tad jebkas var kļūt par ieeju – pat grīdas mazgāšana. Ja tu spēsi to izdarīt radoši, mīloši, totāli, tu izjutīsi zināmu dzīves garšu.”

 

„Tas, kurš rada, nespēj apstāties. Radītājs ir klaidonis, viņš uz pleciem stiepj savu telti. Jā, viņš var apstāties, pārnakšņot, bet no rīta viņš atkal aizies. Tieši tāpēc es viņu saucu par klaidoni. Viņš nekad nav namīpašnieks. Viņš nespēj apmesties. Apmešanās viņam ir nāve. Viņš vienmēr ir gatavs riskēt. Risks ir viņa mīlestības romāns.”

 

„Radošam cilvēkam visi „jādara” un „nedrīkst” ir jāizšķīdina. Viņam ir vajadzīga brīvība un telpa, viņam ir vajadzīga visa debess un visas zvaigznes, tikai tad spēj augt viņa dziļākā spontanitāte.”

 

„Nav svarīgi, vai tu zīmē, veido skulptūras vai darini apavus; vai esi dārznieks, fermeris, zvejnieks vai galdnieks... Tas nav svarīgi. Svarīgi ir, vai tu ieliec savu dvēseli tajā, ko radi. Tad tavā darinājumā būs daļa dievišķā.”

 

„Dzīve sastāv no sīkumiem; vienkārši tavs ego turpina bilst, ka tie ir sīkumi. Tev gribas darīt lielas lietas – radīt skaistu dzeju. Tev gribas kļūt par Šekspīru, Kalidasu vai Miltonu. Tieši tavs ego rada problēmu. Atmet ego, un viss kļūst radošs.”

 

„Kad es teicu – esi radošs -, es nedomāju, ka tev ir jāiet un jākļūst par lielu mākslinieku vai gleznotāju. Es tikai gribu teikt: lai tava dzīve ir glezna, lai tava dzīve ir dzeja.”

 

„Visas lielās dzīves vērtības: mīlestība, klusēšana, svētlaime, ekstāze, dievišķība – liek tev apzināties bezgalīgo vienotību. Nav neviena cita, tikai tu. Mēs visi esam vienas realitātes dažādas izteiksmes, viena dziedātāja dažādas dziesmas. Dažādas gleznas, bet mākslinieks – viens.”

 

„Tev sirdī ir dziesma, kuru tu vari nodziedāt, un deja, kuru vari nodejot. Bet šī deja ir neredzama un dziesma – netverama. Pat tu to vēl neesi dzirdējis. Tās ir slēptas dziļi tevī, tavā visdziļākajā būtībā. Tās ir jāiznes virspusē, tās ir jāizteic. Tieši tas arī nozīmē - „sevis aktualizāciju”.

 

„Īsti radītāji lieliski zina, ka viņi nav radītāji. Viņi ir bijuši tikai instrumenti, viņi ir bijuši starpnieki. Tiesa, kaut kas ir noticis caur viņiem, bet viņi to nav darījuši.”

 

 „Īsta jaunrade nenāk no atmiņas, bet no apziņas. Tev jākļūst apzinošākam. Jo apzinošāks esi, jo lielāks ir tavs tīkls un, protams, jo vairāk tajā iekļūs zivju.”

 

„Jo dziļāka ir jaunrade, jo dziļāks būs tai sekojošais tukšums. Jo stiprāka vētra, jo dziļāka klusēšana, kura tai seko. Negaiss ir labs, baudi to; un klusēšana, kas seko vētrai, arī ir laba.”

 

„Māksla ir patiesa, ja tā palīdz tev būt klusējošai, mierīgai, priecīgai; ja tā tev sniedz svinēšanu, ja tā liek tev dejot – vai piedalās vēl kāds cits, nav svarīgi. Tā ir patiesa māksla, ja tā kļūst par tiltu starp tevi un Dievu, ja tā kļūst par meditāciju, ja tā pārņem tevi visu, pārņem tik pilnīgi, ka ego izzūd... Tad tā ir īsta māksla.”

 

„ Lai tavs pētījums ir tīrs! Nevirzies uz priekšu ar kādu uzmācīgu ideju. Ej kails, bez apsega. Ej atvērts un tukšs. Un tu atklāsi ne tikai jēgu, tu atradīsi tūkstoš un vienu jēgu. Tad katra lieta kļūs jēgpilna. Vienkāršs krāsains akmentiņš, kurš vizuļo saules staros... Rasas lāse, kuru ieskauj neliela varavīksne... Neliels, vējā dejojošs ziediņš...”

 

Izmantotie avoti:

Ošo „JAUNRADE. Iekšējo spēku atraisīšana.”

Bērnu foto no Kristines Stailsas/ Stiles personīgā fotoarhīva