Mācība

 

Vai tu domā, ka apgaismība tevi padarīs īpašu? Tu maldies! Ja tu jūties īpašs tādā vai citādā veidā, tad nav notikusi apgaismība. Esmu sastapis daudzus cilvēkus, kuri uzskata, ka viņi ir apgaismoti un atmodušies, jo viņu garīgā pieredze atrodas kustībā. Viņi nes līdzi apgaismību savā kabatā gluži kā goda žetonu. Sēžot kafejnīcā un malkojot kafiju, viņi draugiem stāsta par savu apgaismības pieredzi. Smieklīgi ir tas, ka, ja apgaismība ir autentiska, nav neviena, kurš uz to pretendētu. Apgaismība ir ļoti vienkārša; tā nav nekas īpašs. Tā vietā, lai padarītu tevi īpašāku, tā padara tevi mazāk īpašu. Tā ienes tevi brīnišķīgas pazemības un nevainības centrā. Pārējie var tevi saukt vai nesaukt par apgaismotu, bet, kad tu esi apgaismots, tad visi priekšstati par apgaismību un pati apgaismība liekas kā liels joks. Es lietoju vārdu apgaismība nepārtraukti nevis, lai jums uz to norādītu, bet gan, lai nostādītu jūs aiz tās. Neiesprūstiet apgaismībā.

 

Apgaismība nozīmē visas dalīšanas beigas. Tā nav tikai gadījuma rakstura vienotības pieredze, kas atrodas aiz visas dalīšanas, tā ir Būt nesašķeltam.Tāda ir nedualitātes patiesā nozīme. Tas nozīmē, ka eksistē tikai viens „Es”, bez jebkādas atšķirības vai atstatuma starp absolūto vienotības atklāsmi un veidu, kā tā tika sasniegta vai tiek izdzīvota katru savas dzīves mirkli. Nedualitāte nozīmē, ka iekšējā atklāsme un ārējā savas personības ekspresija ir viens un tas pats. Liekas, dažus interesē lielāka organiskā saistība, kas ir piepildīta ar garīgajām pieredzēm,  jo tā ātri transformē iekšējo sašķeltību, kas eksistē vairuma meklētāju prātos, to parādot apzināšanās gaismā.

 

Garīgi ļaudis var būt vieni no visnežēlīgākajiem un vardarbīgākajiem cilvēkiem, kādus jūs jebkad būsiet sastapuši. Lielākoties viņu vardarbība ir vērsta pašiem pret sevi. Viņi vardarbīgi cenšas kontrolēt savus prātus, emocijas un ķermeņus. Viņi jūtas sarūgtināti paši par sevi un turpina sevi mocīt, jo netiek praktiski realizēti viņu prātu priekšstati par to, kādai būtu jābūt apgaismībai. Neviens nevar kļūt brīvs, klātesot šādai vardarbībai. Kāpēc tikai tik niecīga daļa cilvēku ir patiesi brīvi? Tāpēc, ka lielākā daļa cenšas atbilst savām idejām, konceptiem un uzskatiem, kas mājo viņu prātos.  Viņi cenšas koncentrēt savu ceļu uz debesīm. Bet brīvība ir saistīta ar dabisku stāvokli, ar spontānu un neatkarīgu Esības izpausmi. Ja jūs vēlaties to atklāt, tad apzinieties, ka pati ideja par kādu, kurš atrodas kontrolē, ir tikai prāta radīts koncepts. Speriet soli atpakaļ nezināmajā.

 

Visas bailes nāk atmiņas, pagātnes domu  vai nākotnes projekciju formā. Doma rada laiku: pagātni, tagadni un nākotni. Un bailes nāk un ir klātesošas no uztvertās laika eksistences. Būt brīvam no bailēm ir būt brīvam no laika. Tā kā doma ir radījusi laiku, lai būtu brīvs no bailēm, jums ir jābūt brīvam no domas. Rezultātā ir svarīgi atmosties un pieredzēt „Sevi” ārpus domu formām, eksistējot mūžībā. Pārbaudiet visus savus priekšstatus, kas patiesībā ir tikai domas un laika - pagātnes, tagadnes un nākotnes radīti. Pieredziet savu nepastāvību, savu svētību, savu atmošanos, līdz jūs pārliecināsieties, ka  nekad nevarat būt savu domu, kustības, baiļu vai laika subjekts. Būt brīvam no bailēm nozīmē būt Mīlestības piepildītam.

 

Daudzi garīgie skolotāji „iesprūst” tukšumā, absolūtajā, transcendencē. Viņi pieķeras svētlaimei, mieram vai vienaldzībai. Kad pazūd uz sevi centrētā motivācija dzīvei, daudzi no meklētājiem kļūst vienaldzīgi. Viņi redz eksistences pilnību un neredz jēgu darbībai, tostarp rūpēm par sevi vai apkārtējiem. Es to saucu par falša patvēruma pieņemšanu. Tās ir ļoti smalkas ego lamatas; tā ir fiksēšanās absolūtajā un visas neapzinātās pieķeršanās formas, kas maskējās par brīvību. Var būt ļoti sarežģīti atmosties no šīs maldinošās nostiprināšanās, jo,  literāri runājot, šiem cilvēkiem nav nepieciešamās motivācijas to darīt. Iesprūstot šajā dievišķās vienaldzības formā, cilvēki tic, ka viņi ir sasnieguši kalna virsotni, kaut arī patiesībā tie slēpjas šī kalna vidus nogāzē. Apgaismība nenozīmē to, ka cilvēkam būtu jāpazūd transcendencē. Būt fiksētam absolūtajā nozīmē tieši pretēji fiksācijai relatīvajā. Ieslīgstot patiesā apgaismībā, dzimst milzīga bezpersoniska mīlestība un gudrība, kas nekad nefiksējas kādas konkrētas pieredzes sfērā. Atmošanās absolūtam skatījumam ietver dziļumu un transformējošu raksturu, bet atmošanās no fiksētās pozīcijas ir dzimšana patiesai nedualitātei.  Ja tukšums neprot dejot, tas nav patiess tukšums. Ja mēnesgaisma neapgaismo tukšās nakts debesis un neatspoguļojas katrā ūdens lāsē, katrā zāles stiebriņā, tad jūs lūkojaties vienīgi pats uz savu tukšo sapni.  Es saku” Atmosties!” Tad jūsu sirds būs pārpildīta ar pāri plūstošu Mīlestību.

 

Apgaismībai nav nekādas saistības ar apziņas stāvokļiem. Nav nozīmes, vai jūs atrodaties ego vai universālajā apziņas pozīcijā. Esmu sastapis daudzus cilvēkus, kuriem ir pieeja progresīviem apziņas stāvokļiem. Kaut arī šī pieeja dažiem cilvēkiem nāk vieglā ceļā, esmu ievērojis, ka šie cilvēki nav brīvāki par citiem. Ja jūs neticat, ka ego var eksistēt ļoti progresīvās pozīcijās - padomājiet vēlreiz. Nav nozīmes apziņas stāvokļiem, pat ļoti augstiem, vienīgā jēga slēpjas spējā atmosties mistērijai, kas ir visu apziņas stāvokļu pirmavots. Tā ir tagadnes un visas neesamības pirmsākums. Tā atrodas aiz visām pieredzēm un uztverēm. Es to saucu par „atmošanos”. Atklāt, ka esi tukšs no tukšuma, - nozīmē nomirt zinošā mistērijā, kas ir visas eksistences pirmsākums. Tā ir sanācis, ka mistērija ir iemīlējusies visās tās manifestācijās un ne-manifestācijās. Jūs atklāsiet „Sevi”,  atkāpjoties no sevis paša.

 

 

Ļaujiet visam beigties

 

Katrs garīgais meklētājs satopas ar milzīgu ciešanu un mulsuma inerci. Tas ir neziņas virzītājspēks, kas manifestējas konfliktu un neskaidrības pieredzē un kalpo par visu ciešanu cēloni. Lai atklātu brīvības perspektīvu, kas vienīgā transcendē šo visu neziņas un ciešanu kustību, cilvēkam ir jāļauj visam beigties. „Ļaušana visam beigties” nozīmē atklāties mirklī pilnīgi kailam visu savu pieķeršanās objektu - ideju, konceptu, cerību, izvēļu un pieredžu priekšā. Tas nozīmē pārtraukt veidot stratēģijas, kontrolēt, manipulēt un bēgt no sevis - un vienkārši Būt. Galu galā,  jums ir jāatmet viss un jābūt klusumā. Ļaujot visam beigties, tiek pārtraukti visi meklējumi un centieni. Visas pūles kļūt par kādu vai atklāt kādus neparastus Esības stāvokļus mitējas. Šī mitēšanās ir svarīgākā. Tas ir patiess garīgais briedums. Pārtraucot sekot nemitīgajām prāta tendencēm pēc vēl vairāk, savādāk vai labāk, cilvēks sastopas ar iespēju būt klusam. Esot klusumā, paveras perspektīva, kas ir brīva no visām neziņas un ciešanu važām. Raugoties no šīs perspektīvas, tiek realizēts mūžīgais „Es”. Mūžīgais „Es”, gaišreģis tiek atpazīts kā cilvēka patiesā daba, cilvēka pati dziļākā būtība. Tas ir aicinājums atmest visus meklējumus, visas piepūles, visas pagātnes identitātes, cerības un atklāt to, kam nav nedz sākuma, nedz beigu. Tas ir aicinājums atklāt mūžīgo, nedzimušo un nemirstīgo Patiesību. Jūsu būtības, jūsu Paša Patiesību. Ļaujiet pašai kļūšanas kustībai noslēgties un atklājiet to, kas vienmēr ir bijis klātesošs pašā jūsu būtībā. 

 

 

Palieciet Viens

 

Ja jūs esat patiess brīvības meklētājs, jums būs nepieciešama vēlēšanās palikt vienam. Atbrīvošanās brīdī nokrīt viss - viss. Pēkšņi visi pamati zem jūsu kājām sabrūk, un jūs paliekat viens. Jūs esat viens, jo tiešas pieredzes ceļā jūs atskārstat, ka nav citu, nav dalījuma. Esat tikai jūs, vienīgi Pats, vienīgi bezrobežu tukšums, tīra apzināšanās.  Prātam, ego, tas liekas šausminoši. Kad prāts noraugās uz bezrobežu tukšumu un bezgalību, tas rada bezcerību. Ego uztverei absolūta brīvība var likties šausminoša. Bet, kad prāts tiek atlaists, tad šis skatījums mainās no bezcerīga izmisuma un bailēm uz nebeidzamu prieku un atbrīvošanās brīnumu. Atbrīvojoties tu paliec viens. Tu paliec viens tādēļ, ka tev nav nepieciešams nekāda veida atbalsts. Un tas tev nav nepieciešams tāpēc, ka pats priekšstats par dalījumu vairs neeksistē, nav nekā, ko atbalstīt;  visa ego pieredze bijusi tikai trausla ilūzija. Tāpēc tu paliec viens, bet nekad, nekad neesi vientuļš, jo jebkas, ko tu skati, ko tu redz,  ir Tas, un Tas esi arī tu Pats.

 

 

Patiesa Meditācija

 

Patiesai meditācijai nav noteikta virziena, mērķu un metodes.  Visas metodes ir vērstas uz noteiktu prāta stāvokļu sasniegšanu. Visi stāvokļi ir ierobežoti, nepastāvīgi un nosacīti. Valdzinājums sasniegt kādu  noteiktu stāvokli noved tikai pie verdzības un atkarības. Patiesa meditācija nozīmē „pastāvēt” kā pirmatnējai apziņai. Meditācija spontāni parādās jūsu apziņā tad, kad  sapratne nav fiskēta uz kādiem noteiktiem objektiem vai izpratnēm. Kad jūs uzsākat meditācijas praksi, jūs ievērojat, ka apziņa vienmēr ir virzīta uz kādu objektu: uz domām, ķermeņa sajūtām, emocijām, atmiņām, skaņām u.tmldz. Tas ir tādēļ, ka prāts ir piesaistīts pie noteiktiem objektiem, nosacīts fokusēties uz tiem. Prāts mehāniskā un deformētā veidā interpretē savas uztveres objektus. Tas sāk radīt secinājumus un veidot pieņēmumus, balstoties uz pagātnes nosacījumiem. Pie patiesas meditācijas visi objekti funkcionē dabiskā veidā, kas nozīmē to, ka netiek izmantota nekāda veida piepūle, lai manipulētu un ierobežotu apziņā esošos objektus. Patiesā meditācijā uzsvars tiek likts uz atrašanos nomodā, nevis uz objektu apzināšanos, bet gan uz pašu pirmatnējās apziņas apzināšanos. Pirmatnējā apziņa ir visu objektu rašanās un beigu pirmavots. Kad jūs viegli relaksējaties apziņā, klausoties prātā, kompulsīvās kontrakcijas uz objektiem izgaisīs. Esības klusums aizvien skaidrāk ieplūdīs jūsu apziņā, gluži kā aicinot jūs atpūsties un uzkavēties. Atvērtas uztveres attieksme, brīva no jebkādiem mērķiem vai gaidām, veicinās klusuma un miera ienākšanu jūsu dzīvē, sekmējot to nostiprināšanos kā dabisku jūsu Esības stāvokli. Klusums un miers nav stāvokļi un nevar tikt izraisīti vai radīti. Klusums ir ne-stāvoklis, kurā visas pozīcijas dzimst un gaist. Klusums, miers un apzināšanās nav stāvokļi, un to totalitātē nevar tikt sasniegti kā objekti. Klusums pats par sevi ir mūžīgais liecinieks, kam nav formas vai kādu atribūtu. Aizvien vairāk liecinot (ieejot dziļāk šajā pieredzē), visi objekti sāk dabiski funkcionēt, un apzināšanās top brīva no prāta kompulsīvajām kontrakcijām un identifikācijām. Tā atgriežas savā dabiskajā ne-stāvokļa Tagadnē. Vienkāršais un tomēr bezgalīgais jautājums „Kas Es Esmu?” var atklāt sevi kā bez-mērķa Esamības Brīvību - Pirmsākuma  Apziņu, kurā visi stāvokļi un objekti nāk un iet,  kā Mūžīgā - kas ESI TU  - manifestācijas un nevis bezgalīgu ego-personības tirāniju. 

 

 

Kā Jūs Bagātināt Apkārtējos

 

Garīgi cilvēki parasti vēlas bezierunu atbalstu un sapratni no saviem draugiem, ģimenes locekļiem un partneriem, bet paši pārāk bieži ir kā akli atiecībā pret savām kļūmēm, kad runa nonāk līdz bezierunu atbalsta un sapratnes sniegšanai saviem līdzcilvēkiem. Esmu redzējis, kā daudzi garīgi cilvēki kļūst vai apsēsti, izsakoties par ne-garīgiem cilvēkiem un pieņem augstprātīgu un pārāku attieksmi pret tiem, pilnībā palaižot garām faktu, ka viņi paši nav pat tuvu garīgai apgaismībai, kā viņiem labpatiktos domāt.  Apgaismība var tikt mērīta, balstoties uz to, cik iejūtīgi un gudri tu mijiedarbojies ar apkārtējiem - visiem citiem, ne tikai ar tiem, kuri tev sniedz atbalstu veidā, kāds tevi apmierina. Tas, kā tu mijiedarbojies ar tiem, kuri nesniedz tev atbalstu, atspoguļo to, cik apgaismots tu patiesībā esi. Tik ilgi, kamēr tu gaidi aizmuguri no apkārtējiem, tu neuzņemies pilnu atbildību par sevis paša brīvību. Atbrīvošana šajā kontekstā nozīmē to, ka tu neizvirzi ultimātu dzīvei un saviem apkārtējiem - padarīt tevi laimīgu. Kad tu atklāj, ka neesi nekas cits kā Brīvība, tu pārstāj kolekcionēt nosacījumus un prasības, kas ir jāapmierina tavas laimes vārdā. Absolūti atsakoties no visiem nosacījumiem un prasībām, atbrīvošana var tikt atklāta kā tas, kas tu esi. Tad mīlestībai un gudrībai, kas tevi pārpludina, ir atbrīvojošs efekts arī uz citiem. Lielākais izaicinājums  vairumam garīgo meklētāju ir atsacīties no sevis paša svarīguma kultivēšanas un ieraudzīt sava personiskā stāsta tukšumu. Tas ir tavs personiskais stāsts, no kura tev ir jāatmostas, lai tu kļūtu brīvs. Gan nezināšanas, gan apgaismības atmešana ir atbrīvošanās zīmogs, kas ļauj tev bagātināt apkārtējos kā Sevi pašu. Tas, ko es aprakstu , ir par patiesas mīlestības dzimšanu.

 

 

Drosme Vaicāt

 

Garīgie meklētāji ir vieni no māņticīgākajiem cilvēkiem uz planētas. Lielākā daļa nāk pie garīgajiem skolotājiem un mācībām ar milzīgu savu uzskatu, ideju un pieņēmumu bagāžu, neapzināti cerot uz to apstiprinājumu. Vēloties pārbaudīt šos uzskatus, viņi gandrīz vienmēr savus vecos priekšstatus aizstāj ar jauniem - garīgāka rakstura, prātojot un ticot, ka šie jaunie koncepti ir daudz patiesāki par iepriekšējiem. Pat tie, kuriem ir dziļa garīgā pieredze un atmošanās aiz prāta robežām, lielā daļā gadījumu turpina uzķerties uz māņticīgām idejām un uzskatiem, veltot neapzinātas pūles tās drošības sajūtas tveršanai, ko sniedz zināmais - akceptētais vai gaidītais. Tā ir šī tveršanās pēc drošības sajūtas visās tās iekšējās un ārējās izpausmes formās, kas nosaka apgaismības sasniegšanas perspektīvas limitu un uztur iekšēji sašķeltu stāvokli, kas ir visu ciešanu un nezināšanas cēlonis. Tev ir jābūt vairāk izslāpušam pēc patiesības un nevis drošības, lai pilnībā atmostos faktam, ka tu neesi nekas cits kā pati Atmošanās. Īsu laiku pēc tam, kad es sāku mācīt, es ievēroju, ka gandrīz ikviens, kurš nāca mani apraudzīt, nāca pie manis ar milzīgu daudzumu māņticīgu ideju un uzskatu, kas deformēja šo cilvēku uztveri un ierobežoja viņu skatījumu uz garīgiem pētījumiem.  Vispārsteidzošākais, bija tas, ka gandrīz visos gadījumos, pat tajos, kur cilvēkiem bija dziļas garīgās atmošanās pieredzes, viņi turpināja pieturēties pie savām māņticīgajām idejām un uzskatiem, kas būtiski ierobežoja gan viņu patiesās atmošanās pieredzes dziļumu, gan  izpausmi. Laikam ejot, es saskatīju, cik delikāti un izaicinoši lielākajai daļai meklētāju ir atrast drosmi sevī pārbaudīt visas savas idejas un uzskatus par savu patieso dabu, pasauli, citiem un pat pašu apgaismību. Gandrīz katrā personā, reliģijā, grupā, mācībā un skolotājā mājo savas idejas, uzskati un pieņēmumi, kuri nav atvērti  pārbaudei. Parasti šie neizjautātie uzskati sevī slēpj māņticības, kas aizsedz kaut ko nepatiesu, pretrunīgu, vai tiek izmantoti kā attaisnojumi rīcībai, kas ne tuvu neatspoguļo apgaismību. Apgaismības izaicinājums nav tikai mirklīgs atmošanās iespaids vai pat turpinoša tās pieredzēšana, tas ir izaicinājums būt un izpaust to kā sevi veidā, kādā tu virzies pa šo pasauli. Lai to darītu, tev ir jāiznāk no šo māņticīgo uzskatu slēptuves un jāsaņem drosme pārbaudīt visu, pretējā gadījumā tu turpināsi tverties pie šiem pieņēmumiem, kas kropļo tavu - tā, kurš vienmēr ir nomodā , - uztveri un izpausmes.

 

 

Cik Ilgu Laiku Tas Prasīs?

 

Ir lielisks stāsts par kādu jaunu cilvēku, kurš, pilns kūsājošas enerģijas un degsmes, pēc apgaismības nokļūst klosterī. Viņš vaicā abatam: „Cik ilgu laiku man tas prasīs - kļūt apgaismotam?” Abats atbild: „ Apmēram desmit gadus.” Jaunais cilvēks saka abatam: “Desmit gadus! Kāpēc desmit gadus?” Un abats teic: ”O, tavā gadījumā ir divdesmit gadi.” Jaunais cilvēks prasa: ”Kāpēc tu saki, ka divdesmit gadi?” Abats atbild: „O, es atvainojos. Tā bija kļūda. trīsdesmit gadi.”

Ja tu to patiesi saproti, tad tu apzinies, ka pats jautājums tev pieliek klāt jaunus desmit gadus. Tiklīdz atnāk doma - „Kad es būšu patiesi brīvs?” - laiks ir dzimis eksistencē. Un līdz ar šo laika dzimšanu tu prāto: „Mazākajā gadījumā desmit gadi, iespējams, viss mūžs.” Kur tu vari doties, lai nonāktu šeit? Ikviens solis tevi aizved kaut kur citur. Tas ir prātam neaptverami, jo prāts vienmēr domā par brīvību vai apgaismību kā par sava veida uzkrājumu, bet, protams, ka patiesībā nav nekā tāda, ko uzkrāt. Brīvība un apgaismība ir par sevis realizāciju - tā, kurš vienmēr ir un ir bijis klātesošs. Šī realizācija atrodas ārpus laika, jo tā ir vai nu tagad vai nekad. Tiklīdz tava ideja par apgaismību kļūst iesprostota laikā, tā vienmēr ir saistīta ar nākamo brīdi. Tev var būt dziļa garīga pieredze, un tu vaicā: „ Cik ilgi es izturēšu šo pieredzi?” Tik ilgi, kamēr  tu uzstājīgi vaicā šo jautājumu, tu paliec ievažots laikā. Ja tu esi vēl aizvien ieinteresēts laikā, tev būs laikā noslēgta pieredze. Prāts rīkojās tā, it kā tu meklētu kaut ko, kas nav pieejams šajā mirklī. Tagadne atrodas ārpus laika. Šeit nav laika, un paradokss šajā gadījumā ir tāds, ka vienīgā lieta, kas tev traucē saskatīt mūžīgo, ir pieķeršanās laikam. Tu palaid garām to, kas patiesībā jau šeit atrodas. Vai tu kādreiz esi jutis nepatiku pret savu atrašanos šeit un esi vēlējies iegūt kādu mūžīgu pieredzi? Tās ir domas, kas parasti tiek noklusētas un netiek skaļi izpaustas, kad skolotājs aicina „būt šeit un tagad”. Iekšēji jūs jūtaties „es esmu šeit, un man nepatīk šeit atrasties. Es vēlos būt tur, kur ir apgaismība.” Ja tev ir gadījies tiešām patiess skolotājs, viņš tev sacīs, ka tu esi kļūdījies, jo nekad neesi bijis klātesošs pašreizējā mirklī - šeit un tagad. Tu vienmēr esi ceļojis laikā, tāpēc nekad pa īstam neesi parādījies šeit. Tavs ķermenis bija šeit, bet atlikusī tevis daļa virzījās laikā. Tavs ķermenis iet cauri šai „parādībai”, ko dēvē par „dzīvi, bet tava galva virzās pa to parādību, ko sauc par „manu fantāziju par dzīvi” jeb „manu lielo stāstu par dzīvi.” Tu esi ticis nozvejots šajos dzīves interpretācijas tīklos, bet nekad neesi bijis šeit. Šeit ir Apsolītā Zeme. Šeit ir Mūžīgais. Un Tu šo Apsolīto Zemi pamet vienīgi savā prātā. Vai esi to ievērojis? Kad tu atminies pagātni, tu patiesībā neatrodies tajā. Notiek tavs atcerēšanās process. Kad tu domā par nākotni, tā ir tavas nākotnes iztēles projekcija. Un, kad tu sasniedz nākotni, tā ir tagad. Tā vairs nav nākotne. Lai būtu šeit, tev ir jāatmet viss, par ko tu sevi uzskati. Un tas arī ir viss! Jo tad tu atskārsti: „Esmu šeit.” Tur, kur domām nav spēka. Katru reizi, kad tu šeit nonāc, tu esi nekas. Starojošs nekas. Absolūta un mūžīga nulle. Tukšums, kas ir atmodies. Tukšums, kas ir piepildīts. Tukšums, kas ir viss.

 

 

Tu esi Buda

 

Sākot ar šo mirkli, es aicinu tevi kļūt par Budu. Es lūdzu tevi pieņemt savu pozīciju un būt absolūti nenovērstam savā uzmanībā, lai atmostos savam patiesajam „Es”. Tas ir tas, ko izdarīja Buda. Viņš neteica: „Es centīšos.” Viņš neteica: „Ja ne šajā dzīvē, tad, iespējams, nākamajā.” Viņš nonāca līdz punktam, kad  nelūkoja pēc kāda, kurš viņam pavēstīs vai parādīs Patiesību. Viņš sasniedza robežu, no kuras viņš pats uzņēmās  pilnu iniciatīvu. Viņš viens apsēdās zem bodhi koka un nozvērējās, ka nepadosies līdz mirklim, kamēr atklās Patiesību. Šis spēks ir ļoti vienkāršs, tomēr šī nesatricināmā uzmanība un absolūtā liecināšana šajā dzīvē pamudināja viņu atmosties tam vienkāršajam faktam, ka viņš un visas dzīvās būtnes jau ir atmodinātas - ka visas dzīvās būtnes pašas par sevi ir brīvība. Tīra apzināšanās. Buda nav nošķirts no tevis. Nav  atšķirīgs. Tāpēc viņu var pasniegt kā lielisku modeli, jo viņš bija tas, kas esi tu tagad. Nav nepieciešamības viņu godāt. Nenostādi to uz goda pjedestāla. Pat nenoraugies viņā ar noliektu galvu. Kļūsti par viņu. Pieņem to pašu nelokāmo nostāju, kas saistīta ar dabisku stāvokli, ar spontānu un neatkarīgu Esības izpausmi.. Esi Buda šajā mirklī! Atmet malā visas vilcināšanās, visas atrunas, aizslidini prom visas svētās pagātnes vai tagadnes figūras. Piecelies! Tu esi Buda!  Tu esi brīvība! Pārtrauc sapņot savu sapni! Pārtrauc tēlot, ka atrodies slazdos - pārtrauc sev iestāstīt šos melus! Neizliecies, ka  esi kāds vai kaut kas! Tu esi neviens! Tu neesi nedz šis prāts, nedz ķermenis. Šis ķermenis un prāts eksistē iekšpus tā, kas tu esi, bet nekļūsti identificēts ar formu. Tu esi tīra apzināšanās - jau atmodusies un brīva. Piecelies un izej no sava sapņa. Esmu šeit, lai pateiktu to, ka tu to vari izdarīt. Pārkāp savu konceptu un ideju slieksni. Pārkāp soli pāri savam sapnim, par to, kādu tu iztēlojies apgaismību. Izkāp ārā no sapņa par to, kas, tavuprāt, tu esi. Izkāp ārā no sapņa par visu, ko jebkad esi zinājis. Pārtrauc sev stāstīt šos melus un sapņot šos sapņus. Izkāp laukā no šī visa. Tu vari to izdarīt.  Nekas tevi netur atpakaļ. Nav prasību vai priekšnoteikumu, kas deklarētu atmošanos. Nav nekā, kas būtu jāizdara, nekā, par ko būtu jādomā, nav vietas, kurp doties. Tikai pārtrauc visas sapņošanas. Pārtrauc visu. Neattaisnojies. Tikai apstājies un esi kluss. Bez piepūles kluss. Labvēlība izdarīs pārējo. Katru mirkli uzturi uzmanību, lai tieši pieredzētu Patiesību, savu patieso, atbrīvoto „Es”. Nedomā par Patiesību - atgriezies pie savas šī brīža pieredzes, mirkli pēc mirkļa. Pieredzi Patiesību. Pieredzi Sevi. Iegrimsti savā pieredzē. Tavā pieredzē! Tavā dzirdēšanas, redzēšanas, sajušanas, elpošanas, sirds pukstu pieredzē. Pieredzi, kā tavas pēdas pieskaras zemei, pieredzi putnu dziesmas, vēju šalkoņu. Pieredzi savas būtības plašumus. Pieredzi savu brīvību. Tu esi Buda - pieredzi to. Tu esi Buda.

 

 

ADIAŠANTI PAR NĀVI

 

Ir kāds labs piemērs. Pirms vairākiem, iespējams,  četriem, gadiem mana tante strādāja slimnīcā pie  uz nāvi slimiem pacientiem, un viņa aprūpēja sievieti, kura bija slima ar vēzi un, iespējams, dzīvoja pāris sava mūža pēdējās dienas. Viņa mira no vēža jau kādu laiku, un viņai vajadzēja nomirt burtiski pēc pāris dienām. Sievietei bija ģimene un bērni utt., un kādu dienu vīrs pamodās un bērni pamodās no tā, ka māte, kura pēdējo nedēļu bija uz nāves gultas, lielāko daļu laika bezsamaņā un tikai dažreiz pie samaņas, ar putekļu sūcēju tīra dzīvojamo istabu. Un viņi jautāja : ”Mammu, mēs domājām, ka tu mirsti, un šodien tu tīri dzīvojamo istabu?...” Un viņa atbildēja ko pavisam vienkāršu: „Es vēl nevaru nomirt.” Un viņi atjautāja: ”Kādēļ ne?” Māte atbildēja: „Jo es nezinu, kas esmu. Kā es varu nomirt, ja es nezinu, kas es esmu...”

 

Mana tante, kas tur bija, to izdzirdēja, viņa piezvanīja man un teica: “Es zinu, kas tev ir jāsatiek!”

 

Es tajā laikā vēl strādāju, un viņa man piezvanīja uz darbu un izstāstīja par šo sievieti - to, ka viņa vēlas atnākt un mani satikt. Un es teicu: ''Izklausās, ka tas ir jādara tagad.''

 

Un tā, viņa iesēdināja šo sievieti mašīnā un atbrauca līdz manai darba vietai. Viņa atveda šo lielisko sievieti, lai tā satiktu mani, un es viņai jautāju, kas notiek. Viņa teica: ”Es mirstu.” Es atbildēju: ”Ahā, jūs nevarat mani apmuļķot...” Un jautāju, kas viņai lika mani apmeklēt. Un viņa teic: „Es šorīt pamodos un sapratu, ka es tiešām nevaru nomirt, jo es nezinu, kas es esmu. Es dzīvē daudzas lietas it kā esmu darījusi...” Viņa bija pusmūžā, un atkārtoja: “Es nezinu, kas esmu...” Es atteicu: „Neizskatās, ka tev ir daudz laika, ko tērēt, vai ne?” Viņa piekrita: „Nē”. Un es turpināju: „Tad tas tev ir jādara ātri - jāatklāj, kas tu esi jau tagad.” Un viņa atteica: „Tev taisnība!”

 

Un es beidzu sarunu, un viņa aizgāja prom. Un tā mēs netikāmies dažas nākamās nedēļas, un kādu dienu viņa atkal atnāca un pavēstīja: „Tagad es varu nomirt.” Es pārjautāju: „Tiešām?...” Viņa atbildēja: ”Jā, es esmu sapratusi, kas es esmu, es zinu, ka tas nekad nemirst... Tagad es varu iet un nomirt.”

 

Un, tikko viņa to bija sapratusi, pēc pusotras dienas es saņēmu zvanu, ka viņa ir gultā, tikko nākusi pie samaņas, un ģimene vēlas, lai es atnāktu viņu apraudzīt, jo viņa var nenodzīvot vēl 24 stundas. Tātad gudrība par to, kas bija dziļi viņā, gudrība, kas bija viņā, kad tā bija gandrīz vai mirusi, gandrīz vai izrāva viņu no kapa un lika saprast, kas bija - Patiesība. Protams, viņai nekāda enerģija neļautu saglabāt dzīvību. Nekāda psiholoģija vai viņas prakse nesniedza liecības par to, kas ir labs, kas - slikts, ko es domāju, ko  nedomāju, kas man patīk un kas man nepatīk - tam visam nebija laika. Dziļākais impulss bija noskaidrojies, un viss dzīvības spēks apvienojās, lai viņa varētu ielūkoties sevī vēl tikai apmēram trīs nedēļas. Un, kad viņa bija paveikusi savus uzdevumus, viņai tika ļauts aiziet.

 

Mūžība nāca no viņas... Viņa saprata, kas viņa ir.  Bet, protams, nevienam nav jāgaida līdz šim brīdim. Tas, kas mums visiem ir jāmeklē, ir tikai, kas patiešām nozīmīgs. Ko mēs patiešām vēlamies. Tas palīdz attīrīt vispārējo šķindoņu – transu; burtiski - transu. Tikai tā mēs varam patiešām saprast, kas mēs esam. Nevis to, kā es varu izdarīt to vai citu, kā es varu ārstēt šo vai to, kā labāk varu paveikt darbu, bet gan - kas es esmu. Tas atbrīvo no šī transa - kas ir patiešām svarīgi. Protams, ja tas nav svarīgi - ir labi, pilnīgi labi.

 

Un tā tiešām ir žēlsirdība, kad mēs saprotam, ka vēlme saprast, kas mums ir vissvarīgākais, ir pati svarīgākā, un tā paliek svarīgākā, uztur sevi.

 

Un ir apbrīnojami, ka katrs no jums, kas ir šajā telpā, kādreiz ir sajuties esam šajā plūduma mirklī. Dienu plūdumā, nedēļu plūdumā vai mēnešu plūdumā. Jūs vienkārši plūstat... kad tas notiek, viss pārējais jums vienkārši tiek dots - rodas iespējas, un jums tās nav jārada, lietas atveras, jums nav jāatver durvis pašiem, tās atveras, lietas brīnumainā kārtā sāk sakārtoties, dzīve sāk jums atvērties.

 

Tas nenozīmē, ka varat paļauties, ka viss uzreiz notiks. Nē, to es negribu teikt. Saku, ka jūs sākat plūst kopā ar dzīves kustību. Un tas nozīmē, ka viss pārējais jums tiks dots. Brīnumainā kārtā viss notiek, un jums atveras iespējas. Viss jums paveras un īstenojas. Dzīve parūpējas  pati par sevi. Tā ir brīnumaina lieta, ko varat sevī atklāt - dzīvē nevis dominē impulss uzturēt to, par ko runāju iepriekš, bet gan,  kad tā visbeidzot ir brīva no impulsa uzturēt sevi, atbrīvota no tā, tad dzīve uztur sevi pat bez šī impulsa.

 

Droši vien ir dzirdēts, ka tad, kad jūs ļaujat aiziet kaut kam tādam, ko patiesībā vēlaties iegūt, jūs patiešām to iegūstat. Jūs tiešām kaut ko vēlaties un cīnāties, lai tas notiktu, un cīnāties, lai to iegūtu, un tad jūs visbeidzot ļaujat tam iet – un, lūk, tur jau tas nāk... Ego domā - man ir jācīnās, lai izdzīvotu, man ir jācīnās, lai iegūtu to, ko vēlos, man vajag, man vajag, man vajag - tas ir transs. Tas ir miegs. Un, kad no tā izejam, viss notiek. Dzīve pati parūpējas par sevi.

 

 

 

 

Izmantotie avoti:

http://www.adyashanti.org/

http://www.adyashanti.org/index.php?file=teachings/