Meditācijas

 

SEPTIŅI SKOLOTĀJI, VIENS CEĻŠ

                                                                                                       Septiņi akmeņi/ Foto- Bodhideva

„Septiņi Skolotāji, Viens Ceļš” apvieno septiņas svarīgākās pasaules cienījamāko Garīgo Skolotāju – Krišnamurti (Jiddu Krishnamurti), Laodzi (Lao- Tzu), Budas (Gautama Buddha), Jēzu (Jesus), Muhameda (Muhammad), Gurdžijeva (Gurdjieff)un Patandžali (Patanjali) mācības, tās integrējot vienā vienkāršā un pilnīgā programmā. Katra no Džona Selbija integrētajām meditāciju praksēm pastāv tās pabeigtības stāvoklī, un tomēr, ieņem noteiktu lomu integrētajā meditācijas mācību kompleksā, atrodoties konkrētā, autora apzināti sastādītā secībā.

 

Džons Selbijs, balstoties uz personīgajiem pētījumiem un pieredzi, konstatējis septiņas galvenās apziņas paplašināšanās/ līmeņus/ iespējas, no kurām/ kuriem katra/ katrs ir saistīta/ -ts ar vienu no septiņu Garīgo Skolotāju mācībām.

 

Selbijs šīs meditācijas metodoloģijas pirmajam solim izraudzījies Garīgā Skolotāja, „Jogas Sūtras” autora - Patandžali (Patanjali)mācību par elpas apzināšanos. Gandrīz visas meditatīvās tradīcijas sākas (un dažkārt, kā Zen, arī beidzas) ar prāta uzmanības fokusēšanu uz pašreizējā momenta elpošanas pieredzi. Elpošanas fizioloģiskais process, bez šaubām, ir vitāli svarīgs un neatliekams visās dzīves aktivitātēs, un nekas mūs neiesakņo šajā dzīves mirklī tik momentāni un pilnīgi kā elpas apzināšanās. Šī elpas apzināšanās, bez jebkāda veida piepūles un sasprindzinājuma, ir lieliskākais instruments, lai nokļūtu dziļas meditācijas stāvoklī.

 

Elpošana ir ķermeņa dzīvība un tā atspoguļo Visuma dabu. Katra ieelpa ataino Mikrokosma izplešanos, savukārt izelpa - atbrīvošanos no uzkrātajiem sārņiem un putekļiem. Elpošana ir kā tilts starp dzīvību un nāvi, un katra cilvēka ieelpa un izelpa atspoguļo šo dzīvības un nāves ciklu, kas ir klātesošs visas cilvēciskās Esības izpausmē.

 

Savas ikdienas dzīves procesos, vairums cilvēku ir savas dzīves satura pārņemti, un nepievērš apzinātu uzmanību šai veģetatīvās sistēmas funkcijai, tomēr šis fizioloģiskais process atspoguļo cilvēka psiholoģisko un emocionālo stāvokli (cilvēka emocijas un neapzinātos psihiskos stāvokļus). Aplūkojot cilvēka elpošanas procesu psihosomatiskās medicīnas kontekstā, top skaidrs, ka elpošana nav tikai fizioloģiska funkcija, kas tiek realizēta un regulēta saskaņā ar cilvēka fizioloģiskajām vajadzībām, tās nozīme ir daudz dziļāka un plašāka, elpošana ir veids, kā nodrošināt indivīda un vides līdzsvaru.Tas, savukārt, liek izdarīt secinājumu, ka elpošana nav autonoms process, bet gan viena no kompleksa un vienota organisma funkcijām, tādēļ, apzināta elpas „kontrole” ir pirmais solis, lai ietekmēt/mainītu cilvēka iekšējo, psiholoģisko mikroklimatu: „Elpa var būt kā barometrs mūsu iekšējam mieram vai sasprindzinājumam.”

 

Elpas apzināšanās, iesakņo cilvēku Kosmiskās dzīvības un Nāves mistērijā. Elpojot vienotā ritmā ar Visumu un atpazīstot sevi kā Universālās simfonijas instrumentu, cilvēks paplašina savas garīgās robežas, transformējot dažādus savas dzīves aspektus. Šīs apziņas ekspansijas kontekstā, elpošana ir kā „starpposms”, kas sasaista cilvēka ķermeni (veģetatīvo nervu sistēmu) un apziņu, šādi atainojot elpošanas nozīmi Garīgās Evolūcijas ceļā.

 

Pirmās apziņas paplašināšanas prakses verbāla izteiksme rodama vārdos: „Apzinies elpošanu (elpas sajūtas) degunā… sāc apzināties arī elpas kustības krūškurvī un vēderā… Es elpoju brīvi.”

 

Patandžali elpas apzināšanās pieredzei seko Garīgā Skolotāja, „Daodedzin” autora – Laodzi (Lao- Tzu) mācība. Šī metodoloģijas soļa centrā Selbijs izvirzījis prāta apklusināšanas perspektīvu.

 

Džons Selbijs uzsver, ka meditācija „piedāvā” dabisku, veselīgu līdzsvaru starp nepārtraukto prāta „aizņemtību” un klusējoša/ klusa prāta skaidrību un iekšēju mieru… Kad Tu maini savas uzmanības fokusu, tajā ietverot vairākas parādības/ lietas vienlaikus, Tu pilnīgi maini savu fokusēšanās sistēmu, to pārvēršot no punkta fiksācijas- telpas fiksācijā, redzot visu vienlaikus. Prāta apklusināšana, šajā kontekstā, ir uzmanības virzīšana vairākos virzienos vienlaikus, kas tādējādi apstādina nepārtraukto „domu satiksmi” un veicina šo telpas izjūtu. Integrējot savu uzmanību uz vairāku aspektu apzināšanos, tā pāraug daudzšķautņainā apziņā un mirklī, kad enerģiju neizkliedē domājošs prāts, šī enerģija tiek integrētā vienā veselumā, ļaujot sasniegt iekšēja klusuma un apzināšanās pieredzi.

 

Tādēļ, ka domāšana ir pagātnes - nākotnes prāta funkcija, cilvēks ir tendēts zaudēt šī mirkļa spontanitātes vitālu pieredzi Šī apziņas ekspansija sekmē telpas apzināšanos šī mirkļa perspektīvā un sniedz iespēju dzīvas, organiskas pieredzes ceļā apjaust savas iekšējās, meditatīvās telpas bezgalīgās aprises. Šī soļa būtība ietverta vārdos: „Vēro elpošanu un sirdsdarbību vienlaikus... iekļauj savas uztveres lokā arī apkārtējās skaņas… Mans prāts ir kluss…”

 

Laodzi prāta apklusināšanu secīgi turpina budisma pamatlicēja - Gautamas Budas (Gautama Buddha) mācība, šīs meditāciju metodoloģijas kontekstā par pamatu izvirzot Budas „sludināto” patiesības akceptēšanu.

 

Buda ir teicis: „Cik brīnišķīgi, cik brīnišķīgi! Visas lietas ir perfektas, tieši tādas kādas tās ir!” Šī Garīgā Skolotāja atskārsme ir apliecinājums tam, ka visas lietas un parādības ir pilnīgas pēc to dabas, tomēr cilvēka prāta mehānisms tiecas vērtēt, nosodīt, izejot no mantoto, pieņemto uzskatu sistēmām.

 

Viena no prāta dotībām un vienlaikus viens no cilvēka prāta darbības galvenajiem virzieniem, ir tā spēja nepārtraukti vērtēt, neatkarīgi no notikumu, lietu svarīguma pakāpes. Mēs mantojam un radam uzskatus par to, kādai pasaulei vajadzētu būt, un noraidām to, kas iziet ārpus mūsu uzskatu sistēmas rāmjiem. Dž. Selbijs raksta, ka meditācijas laikā tiek atlikta šī prāta vērtēšanas aktivitāte tādā veidā, lai mēs varētu skaidri saredzēt un pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir, tādējādi cilvēku padarot brīvu no hronisku vērtējumu un to radīto galvassāpju sekām. Tieša ieskatīšanās, godīga saredzēšana un saredzētā akceptēšana. Šī redzēšana jau pati pēc savas dabas izraisa transformāciju.

 

Buda ir sacījis: „Atmošanās, atdzimšanas piepildījums un perfektums eksistē mūsos, tieši tagad, šajā mirklī.” Cilvēka prāta radītās konstrukcijas - ekspektācijas, vērtējumi un nosodījumi, ar to milzīgo domu plūsmas inerci, kas tām raksturīga, atdala cilvēku no savas patiesās natūras, ievirzot cilvēka psihisko, fizisko un emocionālo stāvokli šo domu iekšējas interpretācijas tēlojumā. Pasaules kultūras un ideoloģijas, ir orientētas uz „neapzinātu” šī mirkļa noliegumu, tiecoties pilnveidot, modernizēt un papildināt cilvēciskās idilles skatuvi, šādi radot mērķus, plānus un nākotnes perspektīvas, aicinot cilvēku tiekties, sapņot un dzīvot savas nākotnes ilūzijā.

 

Modernais cilvēks dzīvo patstāvīga sevis nolieguma stāvoklī, tiecoties rast sevis vai sabiedrības projicēta ideālā tēla pašpiepildījumu nākotnes perspektīvā. Šī pretruna, kas rodas starp idilliskajiem pieņēmumiem par sevi un savu pašreizējo „identitāti”, savukārt, rada nosacījumus iekšējam diskomfortam un ciešanām. Selbijs uzsver, ka tikai akceptējot realitāti tās īstenības izteiksmē, cilvēks var iepazīt Universa Dievišķo dabu, tās pilnībā un pabeigtībā.

 

Mūsdienu mistiķis un Garīgais Skolotājs Ošo teicis: „Mēģinājums pārveidot sevi ir cenšanās uzlabot Dievu.” Apzinoties savu unikalitāti, cilvēks, sāk atpazīt šo autentisko skaistumu un vienreizību it visās savas dzīves izpausmēs. Šis sevis akcepts un pieņemšana, savukārt, rada telpu, kurā uzplaukt un uzziedēt mīlestībai.

 

Džons Selbijs, integrējot Budas mācību savā meditāciju programmā kā secīgu apziņas paplašināšanas „iespēju”, ietērpis tās kodolu šādos vārdos: „Vai Tu esi mierā... vai ciešanās? ... pārtrauc vērtēt/ nosodīt…ietver pašreizējo situāciju… Es pieņemu pasauli tādu, kāda tā ir.”

 

Džons Selbijs savā darbā „Septiņi Skolotāji, Viens Ceļš” vēlējies pateikt, ka tikai akceptējot sevi un pasauli sev apkārt, var tikt realizēts cilvēka mīlestības potenciāls, pretējā gadījumā, cilvēka enerģija tiek ievirzīta nepārtrauktā vērtēšanas procesā, radot vilšanos, ciešanas un citus iekšējas disharmonijas stāvokļus. Šķiet, šī iemesla dēļ, kā nākamais Skolotājs izraudzīts Kristietības aizsācējs – Jēzus (Jesus), cilvēks, kurš piepildīja savas dzīves saturu ar beznosacījumu mīlestību, sakot: „Mīliet viens otru, kā es tiku mīlējis Jūs” un „Mīlestība ir viss, kas šeit ir. Dzīvo tajā.”

 

Tieši pa vidu šajā septiņu soļu „programmā” tiek veicināta sirds atmodināšana. Meditācija, kuras centrālajā fokusā nav mīlestības, Selbija prāt, nemaz nav meditācija. Šis universālais salīdzinājums „Dievs ir mīlestība” būtībā ir meditācijas visdziļākais pamats.

 

Cilvēka attiecības ar sevi ietver visdziļāko intimitāti un tuvību, tomēr industriālās pasaules cilvēks, ir orientēts šīs attiecības konstruēt savas dzīves perifērijā, balstoties uz ārējiem pieņēmumiem un konceptiem. Šī garīgā ekspansija virza cilvēku cita dziļuma attiecībās, sniedzot iespēju gūt visintīmāko un no otras puses visuniversālāko pieredzi Sevis paplašināšanas procesā. Akceptējot šī mirkļa realitāti un paceļoties aiz domu aprisēm, cilvēks iegūst tiešas zināšanas par savu Esību. Garīgais Skolotājs, savukārt, norāda, ka šīs pirmavota zināšanas atver cilvēka iekšējas mīlestības potenciālu.

 

Jēzus apzinājās, ka mīlestība ir iekšēja „kvalitāte”, kas atspoguļo cilvēka iekšējas ziedēšanas procesu, tā iesēta mūsu sirdīs un uzplaukst mūsu attiecībās ar sevi un līdzcilvēkiem. Ieejot Dievišķās Realitātes telpā, cilvēks uzzied beznosacījumu mīlestības veidolā, dziedinot savas iekšējās rētas un brūces. Šī beznosacījumu mīlestība, kas rodas, radot saikni starp savu sirdi un Universālās mīlestības pirmsākumu, atspoguļo Jēzus sludināto Debesu Valstību kā cilvēka sirds- prāta stāvokli.

 

Ošo ir teicis: „Meditācija ir mīlestības kulminācija.”Atbrīvojot savas mīlestības potenciālu, tā, kā Okeāns paisuma laikā, pārpludina un transformē visus cilvēciskās Esības aspektus, radot šī dziedinošā spēka atblāzmu Visuma telpā. Šī ir tā mīlestība, kuru Jēzus sniedza saviem mācekļiem un ikvienam savas dzīves cilvēkam - beznosacījumu mīlestība, kas piedod visu. Kristīgās prakses integrēšana, šīs meditācijas soļu programmas kontekstā, ir tieši saistīta ar Jēzus mīlestības piemēra dziļu izjūtu un praksi. Sirds atmodināšanai Selbijs izmanto vārdus:„Vai Tu nosodi sevi? ... atveries beznosacījuma mīlestībai.”

 

Islama reliģijas pamatlicēja – Muhameda (Muhammad)mācības būtība secīgi turpina apziņas paplašināšanos. Emocionālā dziedināšana, Dieva dziedinošās palīdzības saņemšana, ko spējīga saņemt tikai, šai palīdzībai atvērta sirds, no bailēm un raizēm brīva sirds.

 

Cilvēki vienmēr atrodas vai baiļu (noslēgšanās/ ieraušanās) stāvoklī, vai mīlestības stāvoklī (izplešanās). Selbijs uzsver, ka cilvēks, kurš atrodas baiļu varā, nav spējīgs izjust mīlestību. Cilvēkam jāatmet raizes par nākotni, raizes par iespējamo nāves tuvošanos, jo kā mēs to saskatām, visu baiļu pirmsākums ir saistīts ar bailēm no nāves (citas baiļu formas tiek atvasinātas no šī „iekšējā stāvokļa”). Cilvēkam jāmācas rast ticība Dievam, jāļauj šai ticībai iesakņoties līdz kaulu pamatiem.

 

„Kosmiskais ritms atspoguļojas it visa periodiskumā (diena - nakts, ieelpa - izelpa, dzīve - nāve, u.c.)”, tomēr, cilvēku vairums ir tiktāl identificējušies ar savas Esības materiālo formu, ka šo nāves jēdzienu bieži vien interpretē kā savas eksistences noslēguma faktu. Krišnamurti ir rakstījis: „Psiholoģiskā laika dēļ bezgalīgais nevar tikt sasniegts.”

 

doma par nāvi, šis visu baiļu pirmcēlonis, ir saistīts ar kustību laikā. Ieslēdzot sevi hronoloģiskā un arī psiholoģiskā laika gūstā, cilvēks noslēdz savu pieeju dzīves potencēm un dzīvo iekšēju psiholoģisku ciešanu un emociju verdzībā.

 

Šī apziņas ekspansija rada iekšēju plašumu, pārdurot materiālā laika un telpas burbuli, un integrējot cilvēka dziļāku apzināšanos par savas Esības būtību.Džons Selbijs raksta, ka neviena meditāciju programma nav pabeigta, ja tā regulāri nenovirza uzmanību uz emocijām, jo īpaši uz mūsu domām, kuras izraisa baiļpilnu emociju stāvokļus - un neparāda mums kā atteikties no šīm bailēm caur garīgu atmošanos un pieeju beznosacījumu mīlestības stāvoklim.

 

„Vēro un pieņem emocijas … tici, … ļauj emocijām tikt dziedinātām”. Ar šiem vārdiem, sirds uzmanība tiek tieši novirzīta uz dziedinošo mīlestību.Šī, piektā apziņas paplašināšanas „iespēja” ietērpta šādos vārdos:„Mana sirds ir atvērta, lai saņemtu Dieva dziedinošo palīdzību”.

 

Nākamo Džona Selbija meditāciju metodoloģijas soli raksturo Georga Gurdžijeva (George Ivanovich Gurdjieff), 20. gadsimta armēņu mistiķa un Garīgā Skolotāja, Sevis atcerēšanās (Self remembering). Šīs sestās apziņas paplašināšanās ietvaros, tiek sniegta iespēja apgūt sevišķu spēju fokusēt uzmanību uz apkārtējās pasaules un iekšējas klātbūtnes vienlaicīgu apzināšanos. Dž. Selbijs grāmatā „Septiņi Skolotāji, Viens Ceļš” raksta: „… mēs iegūstam iespēju izplest apzināšanos, tajā ietverot visu vienlaikus - iekšējo un ārējo, stimulu un atbildi, kā rezultātā mēs kļūstam par spontāniem šī mirkļa dalībniekiem, vienlaicīgi paliekot par pilnīgi nepiesaistītiem Dieva perfektas radīšanas lieciniekiem.”

 

Daudzi mūsdienu filozofi un psihologi nākuši pie secinājuma, ka mūsu ikdienišķajā pasaules pieredzē nevar būt objekta bez subjekta, subjekta bez objekta, tomēr Garīgā Realitāte, apziņas ekspansijas ceļā, stāv pāri šai zinātniskajai realitātei. Meditācijas galvenais mērķis ir transcendences ceļā virzīties aiz materiālā laika un telpu raksturojošajām polaritātēm, sasniedzot citu apziņas dimensiju, kas ir neatkarīga no cilvēka bioloģiski noteiktā kognitīvā prāta. Meditācija sniedz iespēju sasniegt transpersonālās („vairāk nekā personālais”) apziņas līmeni, paceļot indivīda psihi virs dzīvnieciskā patērētāja līmeņa un ļaujot šīs transcendences pieredzei izpausties caur cilvēciskās Esības aspektu.

 

Gurdžijevs ir teicis: „Kamēr vien cilvēks neatklāj sevi, viņš nespēj redzēt. Tāpēc, vienmēr un visur atceries Sevi.” Šis Sevis atcerēšanās akts nelīdzinās mūsu dzīvnieciskās dabas programmētajiem refleksiem, tas mums sniedz iespēju sasniegt savas apzināšanās pirmsākumus. Pamatojoties uz armēņu mistiķa mācību, Selbijs aicina: „Kļūstiet par šī mirkļa dalībniekiem ar tādu apzināšanās un sapratnes klātbūtni, cik vien tas ir iespējams… Šādā ceļā mēs dabiski iekļūstam realitātē, kas sniedz kvalitatīvi jaunu pieredzi, mēs vairs neidentificējamies ar objekta - subjekta dzīves pieredzes līmeni, bet esam apzināti par pašas apzināšanās klātesamību.” Šī apziņas paplašināšana veicina pilnīgāku sevis apzināšanos, sniedzot iespēju pieredzēt daudz dziļāku savas Esības dimensiju. „Ieklausies skaņās… skati visu vienkopus.... ieskaties savas apzināšanās pirmsākumos… Es zinu, kas es esmu.”

 

 

Kad mēs esam atbrīvojuši elpošanu, pārtraukuši hroniski trokšņojoša prāta aktivitāti, akceptējuši sevi un pasauli, ļaujot beznosacījuma mīlestībai pārpludināt katru sava ķermeņa šūnu, un izstarojot to pasaules telpā, kad esam atvēruši sirdi Dieva dziedinošajai palīdzībai, un atklājuši mirkļa realitātes potenciālu, esot apzināti par savas apzināšanās klātesamību, mēs atklājam jēdziena svētlaime patieso nozīmi, patieso nozīmi pieredzes un nevis idejas, ideoloģijas ceļā. Džona Selbija septiņu soļu meditāciju programmu noslēdzindiešu Garīgais Skolotājs un dzejnieks Krišnamurti (Jiddu Krishnamurti)ar „svētlaimes pieredzēšanu.”

 

Džons Selbijs uzsver, ka meditācija ir skatīšanās un klausīšanās, un nokļūšana pāri tam un aiz tā. Tas ir prāta, ķermeņa un sirds vienotības rezultāts, kas dzīvei piešķir jaunu jēgu un kvalitāti. Mūsuprāt, rakstnieks runā par totālu dzīves transformāciju, ikdienišķās rutīnas nomaiņu ar kvalitatīvi atšķirīgas - svētlaimes pieredzes integrēšanu mirkļa realitātē. Dzīvojot meditatīvā mirklī, cilvēks sasniedz neizmērojamus „prāta apvāršņus”, pieredzot pilnīgu savu fizisko un augstāko maņu jūtīgumu, kas pēc Selbija izpratnes, ir pamats īstai cilvēciskās Esības revolūcijai. Izejot no šī iekšējā jūtīguma un sensivitātes, visas cilvēciskās izpausmes ir balstītas uz radikālu iekšēju pārmaiņu, mutāciju - cilvēks ir izplaucis mirkļa mīlestībā, līdzcietībā, pieņemšanā un uzticībā. Skaisti ir Krišnamurti vārdi, sakot:„Redzēšanas procesā ir viss skaistums un līdz ar skaistumu šeit ir mīlestība, un, kad šeit ir mīlestība, Tev nekas vairs nav jādara. Visur, kur Tu esi, Tu esi svētlaimīgs un Tev pieder debesis.”

 

Šo garīgo ekspansiju raksturo vārdi: „Dod sev atļauju.. Atveries iekšskatam un kaislei... Es esmu šeit… tagad… svētlaimē.”

 

 

Šīs meditācijas soļu programmas apziņas ekspansijas raksturojošās centrālās frāzes:

 

Elpas apzināšanās- „ Apzinies elpošanu (elpas sajūtas) degunā… sāc apzināties arī elpas kustības krūškurvī un vēderā… Es elpoju brīvi.”

 

Prāta apklusināšana- „Vēro elpošanu un sirdsdarbību vienlaikus... iekļauj savas uztveres lokā arī apkārtējās skaņas… Mans prāts ir kluss…”

 

Patiesības akceptēšana- „Vai Tu esi mierā... vai ciešanās? ... pārtrauc vērtēt/ nosodīt…ietver pašreizējo situāciju… Es pieņemu pasauli tādu, kāda tā ir.”

 

Sirds atmodināšana- „Vai Tu nosodi sevi? ... atveries beznosacījuma mīlestībai… Es mīlu sevi tādu, kāds es esmu.”

 

Emocionālā dziedināšana– „Vēro un pieņem emocijas … tici, … ļauj emocijām tikt dziedinātām.. Mana sirds ir atvērta, lai saņemtu Dieva dziedinošo palīdzību …”

 

Sevis atcerēšanās- „Ieklausies skaņās… skati visu vienkopus.... ieskaties savas apzināšanās pirmsākumos… Es zinu, kas es esmu.”

 

Svētlaimes pieredzēšana- „Dod sev atļauju … Atveries iekšskatam un kaislei … Es esmu šeit… tagad… Svētlaimē!”

 

 

 

 

Izmantotie avoti:

Selby John: „Seven Masters. One Path” Harper One,2003.g