
![]() J & A
Jautājums: Vai jūs, lūdzu, varētu komentēt tiešo enerģijas sajušanu un to, kas tam pamatā? Tas - viss, paldies!
- Savukārt, man ir viens jautājums jums: vai jūs spējat sajust enerģiju tagad?
- Jā.
- Vai jūs spējāt to sajust, kamēr sēdējāt zālē?
- Jā.
- Un jūs spējat to sajust arī citas reizes?
- Protams, aizvien stiprāk. Aizvien stiprāk. Arī tieši, ļoti tieši, esot kontaktā. Tas, protams, ir galvenais iemesls, kādēļ esmu šurp atnācis.
- Paldies, paldies! OK. Paldies! Daži cilvēki pieredz šādu enerģijas kustību, kad dažādās ķermeņa daļas, kas bija pārāk noslēgtas, atveras ieplūstošajai enerģijai. Un tas, kas būtu jādara - nebūtu jāinterpretē, jāformulē ap to kaut kāda veida identitāte - tas arī ir bīstami, - bet gan vienkārši jābūt par telpu šai kustībai, un tad tā mainīsies. Pārmaiņas notiks, jums esot telpai šim nolūkam, un tad jūs neradīsiet nekādus šķēršļus tam, kas notiek. Ļaujiet enerģijai plūst, un jūs sajutīsiet, ka ir atvērušās arī citas ieejas. Tā dažreiz var būt ļoti aktīva cilvēkos, bet ļaujiet tam notikt, enerģija pati atradīs savu ceļu. Nav vajadzības interpretēt notiekošo, vienkārši esiet ar to. Jebkurš fenomens, piemēram, enerģijas kustība, var būt svarīgs, tomēr tā joprojām ir formu pasaules daļa. Tādēļ nekāda enerģijas kustība, kas notiek ķermenī vai citur, nav galīgā atbilde vai izpratne; taču tā var būt daļa no pārveidošanās. Ja jūs piešķirat tai pārāk lielu nozīmi, šis fenomens kļūst par „to”, par kaut ko atsevišķu. Taču nekas nav „tas”. Galu galā šī enerģijas kustība pāries, un tā aizvedīs jūs uz bezformas sfēru. Nekad nepiešķiriet absolūtu nozīmi jebkādai enerģijas kustībai; vienkārši priecājieties, ka tā ir. Enerģijas kustība ir fenomens, un kā fenomenam tai ir forma, un, galu galā, tā mainīsies. Un tā, vienkārši ļaujiet šim procesam notikt.
Jautājums: Es dzīvoju šajā sabiedrībā, kurā no cilvēkiem tiek prasīts nekavēt. Tas nav manā dabā - dzīvot pēc termiņiem, un es esmu iemācījusi sev just stresu, kad gatavojos doties uz tikšanos, lai justos spiesta skatīties pulkstenī. Kā šādos brīžos man atrast telpu un tajā pašā laikā nekavēt?
- Paldies, paldies! Un tā, kā jūs zināt, ir tas, ko es saucu par pulksteņa laiku, un ir psiholoģiskais laiks. Kā sapratu, jūs jautājat, kā jums nepārvērst pulksteņa laiku, kas mums ir nepieciešams šajā pasaulē, psiholoģiskajā laikā. Un tā, pulksteņa laiks. Pasaulē ir termiņi, tikšanās laiki un tā tālāk – it kā tā nebūtu problēma. Bet katru reizi, kad jūs kaut ko darāt... pieņemsim, ir stunda, lai pabeigtu kādu darbu vai sagatavotos kaut kam, stunda, lai kravātu mantas ceļojumam... Jūs skatāties pulkstenī. Un tad pulksteņa laiks var viegli pārvērsties psiholoģiskajā laikā, un tad jūs skatāties uz vienu stundu un vēlaties, lai tā jau būtu pagājusi, taču ir pagājusi tikai puse, un parādās stress: ”Man tas jāizdara ātri!...” Jūs īstenībā spējat darboties ātri arī bez stresa, ja jūsu uzmanība ir pievērsta katrai jūsu darbībai, ātrajām kustībām, ko veicat. Vienlaikus, esot šajā mirklī... Par to ir dzen teiciens: „Steidzies lēnām!” Un tā, tā ir ātra darbība. Tas ir stāvoklis, kurā jūs ļoti asi apzināties savu rosību, bet nedomājat. Vienkārši paskatāties un izdarāt: „Kas man ir jāieliek somā?” Un tad palūkojaties, atverat atvilktni, paņemat šo lietu un ieliekat to somā. Jūs kustaties ātri, izbaudot šī mirkļa dzīvīgumu, enerģijas kustību. Taču jūs dzīvojat neprātīgā pasaulē, un trakā pasaule noteiks jums termiņus, kurus ievērot nespētu gandrīz neviens cilvēks; tas ir kļuvis par pilnīgu absurdu. Jums līdz rītdienai jāizdara trīs dažādi darbi, un jūs vienkārši to nespējat. Un tad ir laiks pateikt: „Es darīšu, cik varēšu, bet es nedarīšu to otru darbu, jo es varu atrast laiku tikai šim vienam darbam un būt klātesošs ik mirkli, darot tikai šo vienu darbu!” Pašreizējam mirklim ir pievērsta visa uzmanība - darbībai, nevis tam, kur jūs vēlaties nokļūt. Jūs joprojām spējat strādāt diezgan ātri, taču neesat stresā. Jūs esat klātesoša ik mirkli. Ja ievērojat, ka vairs to nevarat... pasaule uzspiež pilnīgi neiespējamus termiņus... - jums stingri jāpasaka: „Es nepiedalīšos šajā vājprātā! Es darīšu, ko varēšu, bet nedarīšu to! Es nejukšu prātā!” Un tā, jums ir jāienes pēc iespējas vairāk veselā saprāta jūsu profesionālās dzīves struktūrā, taču jums pašai ir jānoskaidro, cik lielā mērā traka ir jūsu profesionālā dzīve. Dažas struktūras var izmainīt no iekšienes cilvēki, kuri atmostas un ienes jaunu enerģiju darba vidē. Citas struktūras jau no paša sākuma ir tik vājprātīgas, pati struktūra un cilvēki, kas to vada, ir tik neapzināti, ka vislabākais, ko var paveikt, ir aiziet. Un tā, jums ir jāpamēģina, cik lielā mērā jūs spējat būt klātesoša un ienest jaunu enerģiju jūsu darbā, lai jums nebūtu jāstrādā stresā, vienlaikus nezaudējot spēju strādāt ātri, taču bez stresa: ”Steidzies lēnām!” Steidzieties lēnām. Kā uzsākt? Pamēģiniet skriet pakaļ autobusam vai tramvajam, izjūtot sava ķermeņa kustības, elpošanu. Tas ir brīnišķīgi! Jūs varat paspēt, bet varat arī nepaspēt, taču vairs neesat stresā. Ja jūs projicējat sevi esam šajā autobusā vai tramvajā, tad rodas stress, jo jūs gribat būt tur, bet esat šeit. Un, ja jūs nokavējat autobusu, tas nav svarīgi - jūs vismaz jūtat, ka esat dzīva. Un tā, jums ir jāsaprot, ka kaut kādā mērā jūs spējat būt klātesoša un tajā pašā laikā strādāt ātri, taču var pienākt brīdis, kad tas vairs nav iespējams, kad pasaule ap jums kļūst pārāk traka. Un tad jums ir jāpasaka: „Viss!”
Jautājums: Kopš manī parādījusies apzināšanās, es jūtos daudz laimīgāks, paldies jums! Bet tagad jautājums: dažreiz tas ātri izzūd, kad es... Jūs tikko runājāt par ziedu, kas aug un novīst. Vai cilvēku, cilvēces dzīvei ir tāda pati jēga kā šim ziedam?
- Jā.
- Bet tādā gadījumā... ja es salīdzinu ziedu ar, piemēram, sevi, sajūtu sevī rodamies skumjas . - O, bet jūs arī ziedat! Jūsu prāts to nezina. Prāts nesaprot atmošanos, un ir cilvēki, kuri mostas - jūs varbūt esat viens no viņiem. Un viņi to pat nezina, jo viņu prāts visu laiku teic tiem, ka nekas īpaši nemainās. Prāts neatpazīst klātesamību, tas nespēj atzīt telpu, un telpu nevar paturēt atmiņā. Jūsu dzīvē jau ir daudz vairāk laimes, jo jūs mostaties, jūs esat vairāk klātesošs, vai nav tiesa?
- Jā, tā ir.
- Un šī laime ir ziedēšana. Jūs saucat to par laimi, to var saukt dažādi. Jūsu dzīvē jau sākusies ziedēšana - tā ir apziņas ziedēšana. Un nākošreiz, kad jūs palūkosieties uz ziedu, apskatiet to kādu brīdi, nepiešķirot tam apzīmējumus, un tad aizveriet acis un sajūtiet skaistumu šeit, jūsu sirdī, jo tas ir šeit, kur jūs sajutāt to.
- Tātad, izņemot būt un būt skaistumam, citas jēgas manai dzīvei nav?
- Jums tas nav vajadzīgs... jēga ir atmosties no domāšanas. Jēga ir apziņas parādīšanās, kurā domāšanai ir salīdzinoši mazsvarīga loma; tā ir jēga. Jēga nav domāšanā, kas nozīmē, ka jūs nevarat ar domāšanas palīdzību izveidot apmierinošu izskaidrojumu savas dzīves jēgai, jo pati jēga ir pacelties pāri domāšanai. Tādēļ ne jau ar domāšanas palīdzību jūs varat izprast, kas ir dzīves jēga. Viss, ko jūs varat izdarīt ar domāšanas palīdzību, ir saprast, ka jūsu dzīves īstā jēga ir vairs nebūt iesprostotam domāšanā.
Jautājums: Es nezinu, vai tas ir būtisks jautājums, bet mēs redzējām šonakt, ka ir arī grūti pacelties pāri domāšanai, ego, personībai. Tas, par ko es domāju, jau ilgu laiku, ir - kādēļ vispār mūsos attīstās ego un kādēļ cilvēcei ir tik svarīgi pacelties pāri ego?
- Paldies! Īsa atbilde - „ kādēļ?” jautājumi ir arī mazliet tādēļ, ka prāts vēlas izpētīt un saprast vairāk. Šeit svarīgi, protams, ir atmosties un atpazīt savu stāvokli, kurā esat identificējies ar domāšanu, atpazīt, kā sajūta, ka esat nelaimīga, un ciešanas rodas no šī stāvokļa... Un tad pacelties pāri tam. Un tātad, jūs varat pacelties pāri šim stāvoklim arī bez izpratnes par to, kā un kādēļ izveidojās ego. Tomēr mēs varam par to parunāt. Es teikšu ļoti īsi - tas viss sākās ar ābolu. Kad tas notika... Tas ir mītisks stāsts par to, kas notika ar cilvēci. Kad tas notika... tad ābols nokrita no laba un ļauna atzīšanas koka. Zināt, kas ir labs un ļauns, labs un slikts, nozīmē spēt atšķirt un izvēlēties: tas ir slikti, tas ir labi. Un tas noveda pie tā, ka pirmie cilvēki sāka apzināties sevi tā, it kā tie skatītos uz sevi no ārienes. Viņi pēkšņi saprata, ka ir kaili. Bet galvenais ir tas, ka zināt, kas ir labs un ļauns, nozīmē to, ka rodas spēja domāt. Kas, no vienas puses, ir brīnišķīga lieta, taču, no otras puses, viņi pakāpeniski, šai spējai attīstoties aizvien vairāk un vairāk, zaudēja savu sākotnējo stāvokli, kurā tie bija saistīti ar Esību - ar Dievu, ar dzīvību; es nelietoju vārdu „Dievs” pārāk bieži, - ar Esību, ar dzīvības avotu; viņi zaudēja savu spēju just saistību ar šo avotu. Tā bija paradīze. Nebija raižu, nebija vardarbības, jo viņi dzīvoja šajā saistībā. Parādījās domāšana, un pagāja tūkstošiem gadu, pirms cilvēki pilnībā apmaldījās domāšanā, un tad viņi pazaudēja savu saikni ar Esību, neapzinājās, kas viņi bija, izņemot formu, pilnīgi identificējās ar formu, ar domas formu. Un tas ir ego stāvoklis. No otras puses, cilvēki ar ego palīdzību arī attīstījās. Viņi attīstīja spēju mainīt pasauli ar domāšanas palīdzību, kļuva par visvarenākajām būtnēm uz zemes. Tas bija evolūcijas posms, ego posms - daudzus tūkstošus gadu. Mēs pašlaik atrodamies šī evolūcijas posma pašās beigās un pilnīgi jauna evolūcijas posma pašā sākumā. Un tādēļ, ka mēs esam šī evolūcijas posma pašās beigās, tas kļūst arvien disfukcionālāks, jo tās ir posma beigas. Tas ir bijis disfunkcionāls jau ilgu laiku, bet, jo tālāk pagātnē jūs atskatāties, jo... es tagad negribētu tajā iedziļināties pārāk daudz. Viss, kas mums ir jāzina, ir, ka bija šāds posms evolūcijā, un tam bija sava loma, citādi tas nebūtu noticis. Tam bija sava loma, taču tagad mums ir jāatzīst tā vājprāts un ir jāatzīst, kāda ir pasaule, ko esam radījuši.. Tās atspulgu jūs varat ieraudzīt, kad lasāt vēstures grāmatas. Divdesmitais gadsimts, iespējams, ir visvājprātīgākais no visiem, ar vislielākajām ciešanām, ko cilvēki sagādājuši cilvēkiem, - mums ir jāsaskata šīs pasaules trakums, un tad jāierauga tā saknes sevī - nekā personiska... Un tad jāpaceļas tam pāri, jāredz vājprāts un jāpaceļas arī tam pāri. „Kādēļ?” ir sekundārs, tas neizvestu jūs ārā no šī stāvokļa. No tā jūs izved tikai uzmanības pievēršana tagadnei, jūsu iekšējais stāvoklis - tagadne. Paldies!
Jautājums: Ja jūs esat kļuvis apgaismotāks un ieejat šajā enerģijas plūsmā, kā jūs spējat palikt iesakņojies mūsu vājprātīgajā pasaulē?
- Tas noteikti ir izaicinājums - dzīvot šajā pasaulē. Un, ja jūs mostaties, tad redzat šo vājprātu aizvien skaidrāk un skaidrāk. Kārdinājums ir reaģēt uz šo neprātu, un tas nozīmē, ka jūs zaudējat telpu un atgriežas prāts. Tad prāts interpretē un teic: „Es vairs šeit nevaru dzīvot! Es nevaru...” Tas spriež par pasauli. Galvenais ir palikt šajā vājprātīgajā pasaulē, palikt tajā kā telpai. „Vājprātīgā pasaule” ir abstrakts jēdziens. Realitāte, ko jūs saucat par vājprātīgo pasauli, ir forma, ko šī, tā sauktā vājprātīgā pasaule, ir ieņēmusi šajā mirklī jums priekšā - un jūs kļūstat par tās daļu. Tādēļ šajā mirklī jūs varat iet no kaut kurienes uz kaut kurieni, jūs varat būt kopā ar kādu cilvēku vai cilvēkiem, jūs varat būt mašīnā, bet tā vienmēr būs šī mirkļa vienkāršība. Jūs nevarat izdomāt, kā dzīvot šajā neprāta zemē; tā vietā vienkārši dzīvojiet pašreizējā mirklī, kāds tas ir parādījies jūsu priekšā. Vai nu situācijas, vai cilvēka formā, - jo tas ir viss, kas vispār pastāv. Un šim cilvēkam vai šai situācijai var būt kaut kādi vājprāta elementi, tas nav nekas neparasts uz šīs planētas. Un tā, jūs joprojām sastopaties ar daudziem cilvēkiem, ko prāts sauktu par kaitinošiem vai pilnīgi trakiem, un tajā pašā laikā jums šai mirklī ir jābūt telpai; jums jābūt telpai šai brīdī, jo jūs tā jau esat. Jūs esat telpa vājprātam - ne visai pasaulei - tas ir par daudz; tikai tam, kāda tā parādās jūsu priekšā šobrīd. Ja jūs tad reaģējat, jūs kļūstat par daļu no tās. Katra reakcija uz vājprātīgo pasauli un tās noraidīšana... un jūs kļūstat par tās daļu. Jābūt akceptēšanai. Jūs atzīstat, ka tā ir vājprātība, bet, ļaujot šim mirklim vai cilvēkam būt tādam, kāds viņš vai viņa ir šobrīd, - nereaģēt. Tad jūs nepastiprināt vājprātu, esat tam telpa. Un tā, jūs nevarat neko padarīt, lai mainītu neprātīgo pasauli, taču jūs varat veltīt vispilnīgāko uzmanību jebkam, kas parādās jūsu priekšā šai mirklī, neatkarīgi no tā, kāda ir tā izvēlētā forma. „Vai es spēju būt telpa tam? Jā!” Nevis vājprātīgajai pasaulei. Jūs nevarat būt telpa tai, jo „vājprātīgā pasaule” ir tikai prāta abstrakcija. Lai kādu formu tā sauktā vājprātīgā pasaule ieņemtu - tā ir pašreizējā mirkļa vienkāršība. Un tajā jūs esat veselā saprāta nesējs, esot telpa tam, kas parādās.
Jautājums: Tolles kungs, man ir ļoti grūti apvienot studijas, domāšanu ar bezdomu stāvokli, klātesamību. Man tā šķiet ļoti liela dilemma.
- Jā, paldies! Vai jums patīk tas, ko jūs mācāties un studējat, vai arī jūs to darāt tikai tādēļ, ka arī tas ir vajadzīgs, lai atrastu labu darbu?
- Nē, es daru tādēļ, ka man tas patīk.
- Ok. Laiku pa laikam novērsiet savu prātu no, pieņemsim, grāmatām. Jūs studējat no grāmatām vai ar datoru?
- Es pētu literatūru un arī rakstu datorā.
- Literatūras pētījumi... es to kādreiz darīju. Man tagad šeit ir jāatzīst, ka es to esmu pametis. Tas gan nenozīmē, ka jums tas arī būtu jāatmet. Un vēl jo vairāk tādēļ, ka jums tas patīk, un jūs to nedarāt tikai tādēļ, lai iegūtu doktora grādu vai atrastu darbu, pateicoties šai izglītībai; jūs patiesībā gūstat no tā prieku. Un, ja ir patika, tad jūs jūtat šo patiku fonā, un tas nedaudz palīdz. Laiku pa laikam novērsieties no literatūras jēdzieniem. Dažas reizes apzināti ieelpojiet, sajūtiet dzīvību ķermenī, aizveriet acis, sajūtiet savu iekšējo ķermeni. Paskatieties pa logu, koncentrējieties uz to, ko sajūtat ar savām maņām, it īpaši dabu, un vienkārši skatieties, nepiešķirot apzīmējumus. Tas tiek darīts, lai izietu no prāta. Arī meditācija var palīdzēt līdzsvarot pārlieku daudz konceptuālā darba. Jūs varētu apsvērt iespēju pavadīt kādu savas dzīve periodu meditējot, kur jūs praktizējat brīvību no domāšanas, cik vien tas iespējams. Bet galvenā meditācija, protams, ir ikdienas dzīve, un jūs izmantojat ikdienas dzīves apstākļus. Kad jūs braucat ar divriteni, autobusu vai darāt ko citu, ir daudzas iespējas atrasties telpas apziņā, nevis domāt. Nedomājiet par savu darbu tad, kad negribat domāt. Neļaujiet tad vadīt jūsu dzīvi, neprātojiet par savu pētījumu nepārtraukti. Īstenībā jums būs vairāk ideju, ja būs laika posmi, kuros jūs nedomāsiet, nekoncentrēsieties uz to. Tad jūs iegūsiet savu doktora grādu par oriģinālāku darbu, jo visas oriģinālās idejas rodas no bezdomu mirkļiem. Tādēļ līdzsvarojiet, radiet lielāku balansu - arī ar kādu aktivitāšu palīdzību, piemēram, dodieties pie dabas. Daba ļoti palīdz līdzsvarot pārliecīgu prāta aktivitāti. Vienmēr esiet saskarsmē ar dabu. Arī kāds dzīvnieks var palīdzēt.
- Man ir daudz mājdzīvnieku..
Ir tik brīnišķīgi, ka ir suns vai kaķis. Viņi nedomā; viņi vienkārši skatās uz jums, un jūs varat saprasties ar tiem. Viņi ir priekpilni. Tādēļ vienkārši izmantojiet dažādas mazas lietas, lai izietu no tā. Turpiniet, ja iespējams, bet citādi metiet pie malas, jo, kad saistībā ar to parādās sajūta, ka esat nelaimīgs, tad ir laiks iziet
Izmantotie avoti: DVD „ The Secret of happiness” / ”Laimes noslēpums”/
Jautājums: Ja Jūs zināt, ka kāds konkrēts cilvēks vai situācija var provocēt Jūsu sāpju ķermeņa pamošanos, vai labāk pilnīgi izvairīties no šiem cilvēkiem vai situācijām, vai varbūt šī klātbūtne un sava sāpju ķermeņa novērošana ir lietderīga, lai attīstītu savu Apzināšanos?
Ekharts Tolle: uz šo jautājumu nav vienotas atbildes, jo viss ir atkarīgs no situācijas. Dažos gadījumos Jums pat nav atpakaļceļa. Tā var būt situācija darbā vai kur citur, kas vienkārši pieprasa, lai Jūs būtu šeit un šajā mirklī, un vienīgais ko varat darīt pie šādiem nosacījumiem- ir būt klātesošiem ar savu sāpju ķermeni. Dažās situācijās ir labāk aiziet nekā iesaistīties bezjēdzīgās diskusijās vai konfliktos; citu reizi ir labāk aiziet prom no situācijas nekā palikt ar konkrēto cilvēku, šādi ļaujot viņa sāpju ķermenim sevi iztukšot. Neviens Tev nevar dot skaidras norādes/ vadlīnijas par to, kas ir un kas nav pareizi, Jums ir jāpieņem individuālas situācijas un jājūt, kas šajā situācijā ir labākais.
Nav iespējams pilnīgi izvairīties no sāpju ķermeņa. Ja Jūs dzīvojat šajā pasaulē un ja vien Jūs neesat pilnīgs vientuļnieks, Jūsu dzīvē vienmēr būs situācijas, kas gluži kā nospiežot gaili provocē reakciju no Jūsu sāpju ķermeņa. Un, pat ja Jūs esat pilnīgs vientuļnieks, iespējams, ka to izsaukusi sāpju ķermeņa pamošanās, kā rezultāts noteiktām, tā aktivitāti provocējošām domām. Nav veida, kā izvairīties no sastapšanās ar sāpju ķermeņiem. Un, protams- Jūs nevarat aizbēgt katru reizi, kad vien nonākat saskarē ar kāda cita sāpju ķermeni. Tiklīdz Jūs ievērojat sev līdzās kādu, kurš ir ļoti neapzināts, kas ir identificēšanās ar sāpju ķermeni, Jūsu garīgajai praksei ir jāsasniedz Klātesamības augstumi/ virsotnes.
Klātbūtnes/ Tagadnes intensitātei jāpieaug tik lielā mērā, lai Jūs spētu neitralizēt cita cilvēka sāpju ķermeņa raidīto pamatīgo neapzināšanās spiedienu. Tas (sāpju ķermenis) vēlas, lai Jūsu sāpju ķermenis reaģē- tas vēlas emocionālu reakciju no Jums. Tas ir kā ar pārslēga slēdzi, kurš Jums ir jāpagriež augšup, lai Jūs kļūtu intensīvi klātesošs ik reizi, kad kāda cita cilvēka sāpju ķermenis cenšas izraisīt reakciju Jūsos. Tā ir ļoti komplicēta parādība, kas var tikt viegli sajaukta ar noslēgšanos vai norobežošanos no cita/ citiem cilvēkiem.
Kad es runāju par intensīvu Klātbūtni/ Tagadni, tam nav nekādas saistības ar noslēgšanos no cita/ citiem cilvēkiem, jo norobežošanās enerģētiskā līmenī ir kas pilnīgi atšķirīgs. Ja Jūs noslēdzaties un sakāt, ka :”nekas nespēj mani tagad aizskart, es netaisos reaģēt”, tad Jūs nocietinieties. Jūs sevi muļķojiet domājot, ka tagad, kad nekas nespēj Jūs aizskart, Jūs esat klātesošs. Jūs patiesībā radāt barjeru starp sevi un citu cilvēku. Un tas nav tas, ko es domāju ar Klātbūtnes/ Tagadnes pastiprināšanu. Līdz ar pastiprinātu Klātbūtni/ Tagadni nāk pilnīga atvērtība pret vidi, pret apkārtējiem, un to pavada tā augstā modrības pakāpe, kas ir atvērtam visam, ka ir. Un pēc kāda mirkļa Jūs atskārsiet, ka Jūs jau to darāt automātiski, tas nav lēmumu- pieņemšanas process.
Un tas ir brīnišķīgi, jo tas nozīmē, ka, lai kāds arī nebūtu izaicinājums, tā funkcija ir izgaismot Jūsu Tagadni/ Klātbūtni. Tas ir vienīgais ceļš, kā Jūs varat nesasaistīties ar kāda cita sāpju ķermeni. Un tiklīdz Jūs apzināsieties, ka tas ir iespējams, Jūs atskārsiet, ka Klātbūtnes, Tagadnes intensitāte Jūsos mainās. Tā kļūst ļoti intensīva mirklī, kad Jūs tiekat izaicināts grūtā situācijā. Un tajā mirklī Jūs atklāsiet, ka tā vietā, lai saskarē ar izaicinājum Jūs tiktu ierauts neapzināšanās stāvoklī, kā tas notiek ar lielāko daļu cilvēku, Jūs pastipriniet savu Tagadni/ Klātbūtni.
Izmantotie avoti: http://www.eckharttolle.com/home/
Jautājums: Mana vīra skatījums uz politiku ir krasi atšķirīgs no manējā. Viņš uzticas karam, ieročiem, Fox ziņām un Sārai Palinai (Sarah Palin), bet es ne. Kā lai es konstruktīvi izturos pret šīm mūsu atšķirībām?
Ekharts: Skatu punkti, viedokļi un mentālās nostājas - tās visas ir domas. Doma saka: „Tas ir tā, kā tas ir,” - kas sevī iekļauj noteiktu vērtējumu un lietu perspektīvu. Identificēšanās ar garīgu pieņēmumu atvasina „sevis” sajūtu no šīs noteiktās mentālās pozīcijas. Tā ir surogāta identitāte, identitātes forma, ego, kas ir patiesās identitātes, kura ir bez formas un kurai nav nekādas saistības ar domu, kas pati par sevi ir apzināšanās aizstājējs.
Tā ir laba iespēja - nepadoties domām, jo no jums netiek prasīts skatīties Fox ziņas, tomēr, ja jūsu vīrs tās skatās un šis troksnis, šī skaņa piepilda māju, jūs varat palūgt viņu izslēgt skaņu vai arī varat aizvērt durvis, ļauties notiekošajam vai iziet laukā, arīdzan palūgt vīru iziet pastaigāties. Pastāv daudz iespēju, kas sevī neietver negativitāti. Pamata būtība slēpjas mentālajā pozīcijā - spējā atturēties no savas identificēšanās ar to. Jūs varat vēl joprojām palikt pie saviem pieņēmumiem, tomēr jūs tajos vairs neieliekat “es” sajūtu - tie vairs nepapildina jūsu identitātes sajūtu. Un šādā situācijā jūs atklājat, ka aiz jums abiem - aiz jūsu un jūsu vīra mentālajām nostājām atrodas kaut kas, kas savstarpēji nekonfliktē. Iespējams, aiz jūsu un jūsu vīra domām jūs spējat atrast šo „vietu”.
Jūsu primārā atbildība ir pārtraukt identificēšanos. Un tas ir jāpraktizē ikvienam, tādā vai citādā veidā. Tā ir skaista pieredze. To skaidri izsaka dzen. Es neatceros, kurš to ir teicis, bet kāds no dzen meistariem ir sacījis: “Nemeklējiet patiesību, tikai pārtrauciet lolot uzskatus.” Un ar to ir pietiekami. Daudzi cilvēki, kuriem ir garīga ievirze, kaut kur iekšējas cerības piepildīti, meklē “patiesību”, bet sākotnēji tā notiek ārpusē. Bet jūs nemeklējiet patiesību, pat ne iekšpusē, vienkārši pārtrauciet lolot viedokļus. Pārtrauciet lolot un nevis atsakieties no tiem. Šie vārdi neaicina jūs atteikties no saviem uzskatiem tāpēc, ka tas būtu sarežģīti - iespējams, tā būtu ārkārtīgi progresīva prakse. Pat man ir zināmi priekšstati - par Fox ziņām un tā tālāk, bet lološana sevī iekļauj identificēšanos ar viedokli, “būšanu” domas ietvaros. Un tad tas dod jums “sevis” sajūtu. Tad ikviens, kuram ir atšķirīgs vai konfliktējošs viedoklis, zināmā mērā kļūst par ”jūsu” ienaidnieku. Tad jūs esat ieslodzīti formā. Un tas ir ļoti izplatīts cilvēces stāvoklis. Lielākā daļa cilvēku uz šīs planētas savu identitāti atvasina no savām domām. Tātad doma ir kā investīciija “sevī”. Iespējams, tas ir vienkārši cits veids, kā runāt par Budas mācības būtību, kurš atklāja, ka šī “sevis” sajūta ir tikai ilūzija. Jūs atvasināt sevis sajūtu no formas, jo jebkura doma ir domu forma. Tas ir enerģijas lauks.
Ja tā būtu jūsu vienīgā garīgā prakse, ar to būtu pietiekami. Ja jūs varat pamēģināt, tad jūsu vīrs varētu kļūt par jūsu garīgo skolotāju, jo viņš nepārtraukti atgādinātu jums, ka nevajag identificēties ar mentālu nostāju. Tādā gadījumā jūs vairs nepretotos citu cilvēku nostājām, jo nebūtu nepieciešamības - jūs ļautu tām būt. Tāpat jūs varat ļaut būt arī jūsu pašu mentālajām pozīcijām. Ja jūs pretojaties kāda prāta pieņēmumiem, jūs tos tikai spēcināt. Pacentieties strīdēties ar viņu par Fox ziņām vai Sāru Palinu, un jūs redzēsiet, par ko es runāju.
Jūs varēsiet atklāt brīnumu, kas nāk patiesi vienkāršā ceļā, - to, ka kāda mentālais pieņēmums vai nu vājinās vai pat pazūd, kad tam nepretojas, jo tam ir nepieciešama pretestība, kas to spēcina un papildina ar enerģiju. Tas ir diezgan brīnumaini - redzēt, kā tas notiek caur nepretošanos, ļaujot tam būt. “Es zinu, ko jūs domājat, un tas ir OK”
· http://spiritlibrary.com/eckhart-tolle/eckhart-answers-a-question-on-differences |
||
2010 © Idejas autore – Lidija Silneva
|