Biogrāfija
Pasaulē slavenais rakstnieks Stefans Mičels (Stephen Mitchell) raksta: „Cilvēkiem, kuri uz sevisnav pārbaudījuši Bairones Keitijas (Byron Katie) Darbu (Work), bieži vien liekas, ka tas ir pārākvienkāršs, lai būtu efektīvs. Bet tieši šis vienkāršums to padara efektīvu. Divus gadus pēc mūsu pirmās tikšanās ar Keitiju (tagad mēs esam precējušies), es daudzkārt veicu Darbu ar savām domām, kuras agrāk pat neapzinājos pastāvam. Un es biju liecinieks tam, kā vairāk nekā tūkstoš cilvēku to publiski praktizēja gan semināros, gan tikšanās reizēs visā Eiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs. Šie cilvēki veica Darbu ļoti plašā problēmu spektrā: sākot no smagām slimībām, vecāku vai bērnu nāves, seksuālās un psiholoģiskās vardarbības, atkarībām, finansiālās neaizsargātības, profesionālajām un sociālajām grūtībām līdz neskaitāmām ikdienas sadzīves problēmām. Katru reizi es redzēju, cik ātri un radikāli Darbs transformē cilvēku domāšanas veidu, kas attiecas uz viņu problēmām. Un līdz ar domāšanas maiņu pazuda arī problēmas.
„Ciešanas nav obligātas,” - saka Keitija. Kad mēs izjūtam stresu izsaucošās emocijas - sākot no parasta diskomforta līdz dziļu sāpju, dusmu un izmisuma pārdzīvojumiem, mēs varam būt droši, ka mūsu reakciju izraisa noteikta doma, neatkarīgi no tā, vai mēs to apzināmies vai ne. Izpētot domas, kas izsauc stresu, mēs atklājam ceļu, kā no tā atbrīvoties. Jebkurš cilvēks to var paveikt individuāli, izmantojot papīru un pildspalvu.
Ar šī procesa palīdzību, ko Keitija sauc arī par „pētījumu”, mēs atklājam, ka daudzas koncepcijas un spriedumi, kuriem mēs ticam un kurus uzskatām par nepieciešamiem, bieži vien izkropļo lietu patieso būtību. Kad mēs ticam savām domām un nevis tam, kas patiesībā ir mūsu realitāte, mēs izjūtam emocionālo nemieru, ko sauc par ciešanām. Ciešanas - ir dabisks signāls, kas brīdina mūs par to, ka mēs atrodamies kādas domas varā. Kad mēs neieklausāmies šajā brīdinājumā, mēs ciešanas sākam uztvert kā neizbēgamu savas dzīves sastāvdaļu. Tas nav pareizi.
Darbam ir pārsteidzoša līdzība ar dzenbudisma koaniem un Sokrāta dialogiem. Bet aiz tā nestāv kāda Austrumu vai Rietumu tradīcija. Tas ir tīri amerikānisks atklājums, oriģināla pieeja, kas radusies kādas vienkāršas sievietes, kurai nav bijuši ne mazākie nolūki ko radīt, galvā.”
Bairones Keitijas( Byron Katie) biogrāfija
Darbs radās kādā 1986. gada februāra rītā, kad Bairone Keitija Reida, 43 gadus veca sieviete, no mazas pilsētiņas Dienvidkalifornijas tuksnesī, pamodās uz klīnikas grīdas. Pēc pavadītajiem daudziem vienkāršas dzīves gadiem - divām laulībām, trim bērniem, veiksmīgas karjeras - Keitija bija iegājusi desmit gadu arvien pieaugošu dusmu, paranojas un skumju periodā. Divus gadus viņu pavadīja tik spēcīga depresija, ka viņa tikai retu reizi izgāja no mājām. Bērniem nācās uz kāju pirstgaliem iet garām viņas durvīm, lai izvairītos no kārtējās viņas niknuma lēkmes. Galu galā Keitija nonāca sieviešu klīnikā, kur citas klīnikas pacientes tik ļoti baidījās no viņas klātbūtnes, ka viņu nācās ievietot atsevišķā izolatora palātā. Paejot apmēram nedēļai, guļot uz grīdas (viņa uzskatīja, ka nav pelnījusi gulēt gultā), Keitija pamodās bez mazākās nojausmas par to, kas viņa ir.
„ Tā nebiju es,” - viņa atceras. “Visas manas dusmas, visas domas, kuras mani satrauca, visa mana pasaule un pasaule kopumā - viss bija pazudis. Un tajā pašā laikā smiekli kā vulkāna izvirdums lauzās no maniem dziļumiem. Viss bija neatpazīstams. Gluži tā, it kā manī būtu pamodies kas cits. Tas bija atvēris savas acis. Tas lūkojās caur Keitijas acīm. Un tas bija apbrīnojams! Tas bija prieka piedzirdīts. Tam neeksistēja nekas atdalīts, nekas nepieņemams; viss bija viņa „personiskais” „Es”.”
Kad Keitija atgriezās mājās, viņas ģimenes locekļi un draugi juta, ka viņa ir kļuvusi cits cilvēks... Pagāja ilgs laiks, līdz viņa spēja aprakstīt to, kas ar viņu bija noticis. Viņa runāja par brīvību, kas viņā bija pamodusies. Tāpat viņa runāja arī par to, ka ar noteiktu, uz iekšpusi vērstu jautājumu palīdzību, viņa atskārtusi, ka viņas agrākās domas ir bijušas nepareizas.
Drīz pēc tam, kad Keitija bija atgriezusies no klīnikas, viņas māja sāka piepildīties ar cilvēkiem, kuri, dzirdot par viņu, nāca mācīties. Keitija stāstīja viņiem par saviem iekšējiem pētījumiem, kam piemīt specifisku jautājumu forma, kuru katrs var piemērot pats sev, bez viņas starpniecības, ja vien viņā mājo iekšēja tiekšanās pēc brīvības. Pēc tam ļaudis viņu aicināja grupu tikšanās reizēs savu māju viesistabās. Viņai bieži tika vaicāts: „Vai viņa nav kļuvusi apgaismota”, uz ko tā atbildēja: „Es vienkārši esmu cilvēks, kurš zina atšķirību starp to, kas izraisa ciešanas, un kas neizraisa.”
1992. gadā viņu uzaicināja uz Dienvidkaliforniju, no kurienes Darbs sāka ļoti ātri izplatīties. No 1993. gada viņa gandrīz nepārtraukti atradās ceļā, demonstrējot savu Darbu tempļos, sabiedriskajos centros un viesnīcu konferenču zālēs, uzstājoties kā mazu, tā arī lielu auditoriju priekšā. Darbs guva atsaucību visu tipu organizācijās - slimnīcās, juridiskajās firmās, cietumos, baznīcās un skolās.
Keitija bieži uzsver, ka vienīgais veids, kā izprast Darbu - pielietot to praksē. Tāpat ir nepieciešams atzīmēt, ka šāda tipa pētījums pilnīgi sakrīt ar mūsdienu zinātniskajiem pieņēmumiem smadzeņu bioloģijas jomā. Mūsdienu neiroloģija izdala specifisku smadzeņu lauku, ko dažkārt apzīmē kā „ interpretētāju,” un to uzskata par ierasto iekšējo komentāru, kas mums dod personiskā „Es” sajūtu, izcelšanās avotu.
Antonio Damasio izsakās: ”Iespējams, daudz lielāks atklājums slēpjas tajā, ka cilvēka kreisajai smadzeņu puslodei ir tendence radīt vārdiskus komentārus, kas nav noteikts, ka atbilst patiesībai.”
Savukārt Maikls Gazzaniga raksta: „Kreisā smadzeņu puslode rada savu stāstu, lai pārliecinātu mūs par to, ka tai piemīt pilnīga kontrole. Kāpēc gan ir nepieciešams šis ar faktiem manipulējošais interpretētājs? Tas cenšas piešķirt mūsu personiskajai vēsturei veseluma sajūtu. Un tādēļ mums ir jāiemācās sev melot.”
Šie atklājumi, kas balstās uz lielu eksperimentālo darbu, parāda, ka mēs esam virzīti ticēt savām personiskajām „preses relīzēm”. Bieži vien, ticot savai racionalitātei, mēs atrodamies savu domu varā. Tas izskaidro, kādēļ mēs nonākam mokošos stāvokļos, kurus Keitija ir piedzīvojusi arī savā personiskajā dzīvē. Caur sevis iztaujāšanu mēs atrodam veidu, kā izkļūt no saviem personiskajiem slazdiem.
Darbs - tas ir nepārtraukts un padziļinošs pašrealizācijas process, un nevis ātrs triks. „Tas ir kas vairāk nekā tehnika, - saka Keitija, - tāpēc, ka tas no mūsu dziļumiem dzīvē izsauc iedzimtos mūsu Būtības aspektus.”
Izmantotie avoti:
Keitijas Baironas/ Katie Byron grāmata „ Mīlēt to, kas ir" / "Loving What Is”
Noderīgas saites:
http://www.thework.com/latviesu/
http://www.thework.com/index.php
http://en.wikipedia.org/wiki/Byron_Katie
2010 © Idejas autore – Lidija Silneva
Dizains —