Biogrāfija
Mervans Šeriari Irani / Merwan Sheriar Irani/ pazīstams kā Mehers Baba. Viņš bija indiešu mistiķis un garīgais Skolotājs, kurš 1954. gadā publiski sevi nodēvēja par laikmeta Avataru. Dzimis 1894. gada 25. februārī Pūnā, Indijā, persiešu vecāku ģimenē.
Viņš pavadīja parastu bērnību, neizrādot sevišķu interesi par “garīgām tēmām”. Mervans apmeklēja kristiešu skolu Pūnā un vēlāk turpināja studijas Dekanas koledžā. 1913. gadā, koledžas studiju laikā, Mervana dzīvē ienāca kāds acumirklīgs notikums, kas izmainīja visu viņa nākotni. Tā bija Mervana Dievišķās Būtības svinīga atklāšana, kas tika ierosināta līdz ar kādas sievietes dāvātu skūpstu uz Mervana pieres. Tā bija tikšanās ar Hazratu Babadžanu - antīko muhamedāņu sievieti, vienu no pieciem Izcilajiem Laikmeta Skolotājiem. Tiek lēsts, ka sirmā sadguru (izcilā skolotāja) Hazrata, šajā laikā bijusi 120 gadus veca. Viņa bija kā dzīva svētnīca, pie kuras plūda nemitīgi tūkstoši svētceļotāju straumes, lai saņemtu Skolotājas svētību. Vienu vakaru, dodoties mājās no koledžas studijām, Babadžana pamāja Mervanam. Viņš pieņēma aicinājumu un piegāja pie viņas, apsēžoties tai līdzās klusumā. Šīs tikšanās noslēgumā, sirmā Izcilā Skolotāja noskūpstīja Mervanu uz pieres, un viņš acumirklīgi iekšēji uzziedēja. Babadžana nodeva Mervanam Dieva realizāciju, padarot viņu apzinošu par savu garīgo likteni. Pēc atkārtotiem apciemojumiem turpmākajos mēnešos Babadžana vairākkārt par Mervanu norādīja, uzsverot: „ Šis, mans bērns, vienu dienu satricinās pasauli!”.
Hazrata Babadžana
Saskarsme ar Babadžanu ierosināja septiņu gadu transformācijas periodu Mervana dzīvē. Nākamo gadu laikā viņš tikās arī ar citām garīgajām individualitātēm, kuras viņš dēvēja par „Pieciem Izcilajiem Skolotājiem”. Divi, no kuriem bija guvuši lielāku atzinību un atpazīstamību uz „pasaules garīgās skatuves”, - bija musulmaņu svētais Širdi/ Shirdi Sai Baba un Upašnu Maharadžs/ Upasni Maharaj. Šie abi sadguru vairākkārtēji pauda savu redzējumu par to, ka Mervans ir nākotnes Avatars, un nodeva savus mācekļus viņa „apgādībā”. Maharadžs sniedza Mervanam „Gnosis” jeb Dievišķās zināšanas un Mervans sasniedza savu garīgo nevainojamību.
1921. gadā Mervans sāka savas garīgās misijas publisku realizāciju, piesaistot savus pirmos tuvos mācekļus. Šie pirmie viņa garīgie skolnieki bija tie, kas piešķīra Mervanam jaunu vārdu, nodēvējot viņu par Meheru Babu, kas tulkojumā nozīmē „Līdzjūtīgais Tēvs”. Šo gadu laikā neskaitāmi ļaudis nāca saskarmē ar Meheru - hinduisti, musulmaņi, zoroastiāņi un kļuva gluži vai nesaraujami savā saiknē ar Meheru, pieņemot viņu par savu garīgo Skolotāju. 1922. gadā Mehers kopā ar lielu daļu savu sekotāju pameta Pūnu un devās uz Bombeju. Šeit tika dibināts unikāls āšrams, dēvēts par „Manzil-e-Meem” - „Skolotāja māja”, kur viņa pirmie mācekļi tika iniciēti striktā disciplīnā un apmācību treniņos. Baba bija prasīgs ne vien pret citiem, bet vispirms jau pats pret sevi - no sevis pieprasot nepārtauktu dienas un nakts garīgo aktivitāti, izciešot smagu ciešanu un gavēšanu periodus. Pēc intensīvas savu mācekļu apmācības gada garumā Baba pārcēla savu āšramu uz pamestu teritoriju līdzās Ahmednagarai, apmēram 120 jūdzes uz rietumiem no Bombejas, Dekanas plakankalnes sirdī. Šeit viņš radīja Meherbadu, kas nākamo gadsimta ceturksni kalpoja par viņa darba realizācijas centru. Meherbadā Skolotājs kāpināja aktivitātes tempu, kopā ar saviem mācekļiem intensīvi strādājot pie apmetņu būvniecības un neauglīgu apvidu padarot par apdzīvojamu vietu. Meherbada tur atvēra skolu, slimnīcu, ambulanci, patversmes nabagajiem un lepras slimniekiem. Tajā, pateicoties Skolotāja garīgajai klātbūtnei un iedvesmai, valdīja kopīgas brālības atmosfēra, un cilvēki netika dalīti pēc savas reliģiskās pārliecības vai piederības kastai. Viņš dibināja Prem Āšramu, skolu, kas piesaistīja studentus no Indijas un Irānas. Periodiski viņš devās tūrēs pa pasauli un apmācību ceļojumos, kuru laikā instruēja savus mācekļus labdarībai - pulcināt vietējos lepras slimniekus un nabagos, lai personiski varētu viņus izvannot, pabarot un apģērbt.
Laika periodu no 1925. gada 10. jūlija līdz pat savas fiziskās nāves dienai – 1969. gada 31. janvārī Mehers Baba pavadīja klusēšanā, savu mācību nododot ar alfabēta tāfeles starpniecību vai unikāliem roku žestiem ķermeņa valodas ceļā. Daudzi no viņa garīgajiem diskursiem un vēstījumiem tika diktēti uz alfabēta tāfeles, tomēr vēlāk Skolotājs visu komunikāciju veica ar žestiem, kas bija daudziem saprotami un absolūti autentiski un unikāli to ekspresijā.
Darbs ar mastiem
No 1920. gada beigām Mehers Baba ceļoja no vienas unikālas aktivitātes fāzes nākamajā. Trīsdesmitie gadi galvenokārt bija piesātināti ar ceļojumiem pa pasauli. Viņš veica publiskas uzstāšanas un labdarības pasākumus, to starpā darbu ar lepras slimniekiem, nabagajiem un cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem. Trīsdesmito gadu beigās un, abstrakti runājot, visu nākamo desmitgadi, Baba savu uzmanību veltīja vienīgi darbam ar mastiem - garīgi ievirzītām dvēselēm. Baba šādus indivīdus aprakstīja kā patiesus Dieva mīlētājus un neatlaidīgi ar tiem arī strādāja.
1949. gada 16. oktobrī sākās vismīklainākais no visiem Mehera Babas darba aspektiem - trīs gadi viņa “jaunās dzīves”. Šī bija radikāla novirzīšanās ne vien no viņa “vecās dzīves”, bet arī no jebkādiem stereotipiski pieņemtiem garīgā Skolotāja normālas rutīnas parametriem. Baba un divdesmit viņa mācekļi sāka dzīvot absolūtā „bezcerībā, bezpalīdzībā un bezmērķībā”, atsakoties no visiem saviem īpašumiem un liekajiem apģērba gabaliem. Bez finansiāliem līdzekļiem viņi ceļoja pa Indiju pilnīgā slepenībā, ubagojot pārtiku, uzmanīgi sekojot Babas instrukcijām un dzīvojot striktā „Jaunās dzīves nosacījumu” režīmā.
Kad viņa jaunais darbs nonāca līdz izskaņai, Baba atkārtoti uzsāka plašus ceļojumus pa pasauli un Indiju. Pēc diviem ceļu satiksmes negadījumiem, kuros viņš bija automašīnas pasažieris, viena notika – ASV 1952. gadā un otra Indijā – 1956. gadā, viņa pārvietošanās spēja kļuva stipri ierobežota. Pēc negadījuma Amerikā un neskaitāmām citām traumām Babas kreisā kāja tika salauzta, pēc autoavārijas Indijā viņa labā gūža tika sasista lauskās. Tomēr, neskatoties uz sadursmju sekām un ciešanām, ko Baba panesa, esot absolūtā klusumā, likās, ka tas ir tikai pastiprinājis viņa mīlestības spēka intensitāti.
Dažus turpmākos gadus Mehera Babas dzīve ievadīja jaunu viņa darba fāzi. Esot prom no lielajām sekotāju masām, Baba šos gadus pavadīja relatīvā nošķirtībā. Kontrastā ar agrākajiem gadiem, viņš gandrīz nemaz neceļoja. Tā vietā, viņš katru dienu stundām ilgi bija pilnīgā netraucētībā, intensīvi absorbējot to, ko viņš sauca par savu „Universālo Darbu” (kas iekļāva meditāciju, nošķiršanos un gavēšanu). Viņa nošķirtības darbam progresējot, Babas veselība arvien pasliktinājās. 1968. gada beigās viņa tuvākie mācekļi kļuva satraukti un lūdza Babu būt mazāk nevērīgam pret savu fizisko veselību, tomēr Baba turpināja savu misiju bez mazākās padošanās vājuma izpausmēm, un vienīgi viņa tuvākie mācekļi kļuva par lieciniekiem tām neiedomājamajām ciešanām, ko viņš klusībā pieredzēja. Pateicoties savu mācekļu milzīgajam atbalstam, Baba drīz pēc tam pasludināja, ka viņa darbs ir pabeigts, un šī darba rezultāti tuvākajā nākotnē manifestēsies. Tomēr Mehera veselības stāvoklis aizvien pasliktinājās, un Baba deva slēptus mājienus, kas liecināja par to, ka tuvāko nedēļu laikā viņš pametīs savu fizisko ķermeni. Tieši 1969. gada 31. janvārī, drīz pēc tam, kad viņš bija izteicis jokus par sev iedoto medikamentu devu, Mehers pameta savu fizisko ķermeni.
2010 © Idejas autore – Lidija Silneva
Dizains —