Diskursi

Es neesmu nācis mācīt, bet atmodināt

Mehers Baba

EGOISMS

Egoisms rodas no vēlēšanās rast piepildījumu darbībās un pieredzē. Tas dzimst no fundamentālas savas patiesās būtības nezināšanas. Cilvēka apziņa ir aptumšota, akumulējot dažāda tipa iespaidus, kas ir pakāpeniski pārklājuši apziņu tās attīstības gaitā. Šie iespaidi izpaužas kā dažādas vēlēšanās , un tādējādi daļu apziņas darbību šīs vēlēšanās  stingri ierobežo.  Sanskaras  vai vēlēšanās veido tādu kā apvalku apkārt iespējamam apziņas laukam.  Sanskaras aplis veido to ierobežoto lauku, kurā individuālā apziņa tiek fokusēta. Dažas no vēlmēm satur tikai darbības iedīgli, bet dažas var nekavējoties pārvērsties darbībā. Vēlēšanās spēja pārvērsties darbībā ir atkarīga no saistībā ar to esošo  sanskaras daudzumu un intensitāti. Lietojot ģeometrisku metaforu, mēs varētu teikt, ka tad, kad vēlmes pārvēršas darbībā, tā veic attālumu, kas ir vienāds ar tāda apļa, kas novilkts ap visām sanskaras,kas ir saistītas ar šo darbību, riņķa rādiusu. Kad vēlme uzkrāj pietiekamu stiprību, tā projicē sevi darbībā, lai gūtu sev piepildījumu. Egoisma lielums ir vienāds ar vēlēšanos apjomu. Šo dažādo vēlēšanos izraisīto traucēkļu dēļ dvēselei ir grūti pilnībā izpaust savu plašo un patieso būtību, un dzīve kļūst uz sevi centrēta un šaura. Visa personīgā ego dzīve paiet, nepārtraukti esot iegribu varā, tas ir, mēģinot gūt vēlēšanos piepildījumu caur lietām, kas mainās un izgaist. Bet nav iespējams iegūt patiesu piepildījumu no pārejošām lietām. Apmierinājums, kas gūts caur gaistošām dzīves lietām nav ilgstošs, un cilvēka vēlēšanās arvien paliek nepiepildītas. Tādējādi visu dzīvi cilvēku pavada nepārejoša neapmierinātības sajūta un visa veida raizes. Galvenās formas, caur kurām ego rod sev piepildījumu, ir iekāre, mantkārība un dusmas. Iekāre daudzējādā ziņā ir līdzīga mantkārībai, tikai atšķiras piepildījuma veids. Iekāre ir saistīta ar cilvēka fizisko ķermeni. Tā ir cilvēka sapīšanās vispārējā sfērā.  Mantkārība ir sirds nemierīgums un sastāv pamatā no vēlēšanās iegūt vēl un vēl varu un mantu. Cilvēks nepārtraukti ir tikai daļēji apmierināts ar sasniegto, un tas savukārt daudzreiz pastiprina vēlēšanos apjomu, tā vietā, lai to samazinātu.  Tā mantkārība atrod sev nebeidzamu lauku, kurā izpausties, un atstāj cilvēku nepārtraukti neapmierinātu. Galvenās mantkārības izpausmes ir saistītas ar cilvēka emocijām. Tā ir cilvēka sapīšanās smalkajā sfērā. Dusmas  ir iekaisušo domu dūmi. Tās ir saistītas ar vēlmju aizkavēšanu. Tās baro ego un tiek izmantotas dominēšanā un agresijā. To mērķis ir novērst visus šķēršļus, kas stāv vēlēšanos piepildījuma ceļā.  Dusmu neprāts baro egoismu un iedomību un ir lielākais ierobežotā ego balstītājs. Dusmas  mājo prātā, un to izpausmes ir galvenokārt saistītas ar prātu. Dusmas ir cilvēka mentālā sapīšanās. Tādējādi iekāre, mantkārība un dusmas izpaužas attiecīgi caur cilvēka ķermeni, sirdi un prātu. Cilvēks piedzīvo vilšanos caur iekāri, mantkārību un dusmām, un neapmierinātais ego ar aizvien pieaugošu spēku atkal vēršas pie iekāres, mantkārības un dusmām. Apziņa ir notverta šajā ļaunuma aplī, piedzīvojot mūžīgu neapmierinātību. Vilšanās parādās tad, kad iekāres, mantkārības vai dusmu izpausmes  tiek kavētas. Tādējādi tā ir vispārēja reakcija uz vispārējo, smalko un mentālo sapīšanos. Depresija, ko rada iekāres, mantkārības un dusmu nepiepildījums, arī ir salīdzināma ar egoismu. Egoisms  ir pamata bāze, lai rastos iekāre, mantkārība un dusmas , un ir galvenais pamats neapmierinātībai un raizēm. Tas iznīcina pats sevi,  meklē sev piepildījumu, bet beigās piedzīvo tikai nebeidzamu neapmierinātību. Laimes pamats ir vēlēšanos atmešana. Tomēr vēlēšanās nevar atmest, vienkārši mehāniski tās apspiežot.  Tās var uzvarēt tikai ar zināšanām. Ja jūs ienirtu savās domās pietiekami dziļi un nopietni, par to padomātu kaut dažas minūtes, jūs saprastu šo  vēlmju tukšumu. Padomājiet, par ko esat priecājušies pēdējos gados un no kā cietuši. Viss, par ko esat priecājušies šodien, ir - nekas.  Arī viss , par ko esat cietuši, šodien ir - nekas. Tas viss  ir iluzori. Jums ir tiesības būt laimīgam, bet jūs radāt paši savas nelaimes sajūtas ar nepārtraukto vēlēšanos. Gribēšana ir nepārtraukta nemiera avots. Ja jūs nedabūjat lietu, kuru vēlaties, jūs esat neapmierināti, savukārt, ja dabūjat, tad gribat vēl un vēl un kļūstat nelaimīgs. Sakiet: „Es neko nevēlos”, un jūs būsiet laimīgi. Nepārtraukti piedzīvojot savu vēlmju tukšumu, jūs  nonāksiet pie Zināšanām.  Šī sevis pazīšana sniegs jums brīvību no vēlmēm. Iegribas ir uzmanīgi jānodala no vajadzībām. Lepnums un dusmas, mantkārība un iekāre ir atšķirīgas no vajadzībām. Jūs varētu domāt, ka viss , ko es vēlos,  man ir vajadzīgs, - bet tā ir kļūda. Ja jūs esat izslāpis tuksnesī, tas, ko jums vajag, ir labs ūdens, bet ne limonāde. Kamēr cilvēkam ir ķermenis, tam vienmēr būs savas vajadzības. Bet vēlēšanās rodas no apmātas iztēles. Un tām jābūt skrupulozi izskaustām, lai būtu pamats laimei. Tā kā egoisma pamats sastāv no vēlmēm, attiekšanās no tām ir nāves process. Neīstā nāve ir tad, kad mirstot cilvēks atstāj savu fizisko ķermeni, bet īstā nāve ir tad, kad mirstot cilvēks atsakās no savām zemākajām iegribām un vēlmēm. Priesteri gatavo cilvēkus neīstajai nāvei, zīmējot dažādas iztēles ainas par elli un paradīzi, bet viņu nāve ir iluzora, un dzīve ir viena nepārtraukta turpināšanās.  Īstā nāve ir atbrīvošanās no vēlmēm, un tā notiek pakāpeniski. Mīlestības parādīšanās iezīmē egoisma nāvi. Esība ir pakāpeniska miršana mīlestībā. Ja jūs nespējat mīlēt viens otru, kā gan jūs spētu mīlēt tos, kas jūs mocījuši? Egoisma ierobežotība rodas no nezināšanas.  Kad cilvēks atklāj, ka varētu kļūt daudz apmierinātāks, paplašinot savu interešu un darbību loku, viņš lūkojas uz dzīvi kalpošanā. Šajā posmā cilvēku sajūsmina daudzas labas vēlēšanās. Viņš vēlas padarīt citu dzīvi labāku, noņemot stresu un palīdzot tiem. Un pat tad, ja šādās labās vēlmēs  arī ir daļa egoisma, šis šaurais egoisms nav spējīgs nomākt labos nodomus, jo cilvēks iemācās būt noderīgs citiem. Vēlēšanās , kuras rada personīgais ego, var būt labas un sliktas. Sliktās vēlēšanās parasti tiek uzskatītas par egoisma izpausmi, bet labās vēlmes - par nesavtības izpausmi. Bet šeit nav stingras un noteiktas līnijas, kura atdalītu egoismu no nesavtības. Abi šie stāvokļi ir saistīti ar duālisma konceptu, un no augstākā skatu punkta skatoties pāri šiem labā un sliktā pretstatiem, atšķirība starp egoismu un nesavtību praktiski ir neliela. Tās ir vienas daļas dažādas puses. Egoisms un nesavtība ir personīgā ego dzīves divi posmi. Un tie pārklājas un turpinās viens no otra. Egoisms visizteiktākais ir tad, kad tas centrējas ap šauro individualitāti. Nesavtība parādās tad, kad šī vēlēšanos masa cieš no zaudējumiem un sadalās, izplešoties un integrējoties daudz plašākā laukā. Egoisms  ir vēlēšanos sašaurināšana ap savu ierobežoto personību. Nesavtība ir interešu un vēlēšanos izplešanās daudz plašākā laukā. Paradoksāli, bet egoisms ir noteikta nesavtības daļa, un nesavtība ir kā egoisms, kas izņemts no šaurā lauka un darbojas plašā aktivitāšu sfērā. Egoisms ir jāpārveido nesavtībā, pirms dualitātes lauks ir pilnībā šķērsots. Uzstājīga un ilgstoša labo nodomu īstenošana pamazām novājina egoismu. Egoisms - paplašināts un palielināts labo nodomu sfērā - kļūst par savas iznīcības instrumentu. Labie nodomi ir vistiešākajā saiknē ar egoisma plaukšanu vai miršanu. Egoisms,  kas sākumā ir ļauno tendenču tēvs, caur labajiem nodomiem kļūst par sevis apkarošanas varoni. Kad sliktās tendences ir pilnībā aizvietotas ar labajām tendencēm, egoisms transformējas nesavtībā, tas ir, individuālais egoisms pazūd universālajā laukā un tā vajadzībās. Labsirdība ir nepieciešams solis pretim brīvībai no pretstatiem. Labsirdība ir veids, kā dvēsele iznīcina savu nezināšanu. Caur labsirdību dvēsele var nonākt pie Dieva. Nesavtība saplūst ar Universālo Patību, kas atrodas ārpus labā un sliktā un visiem citiem Maya duālajiem aspektiem. Nesavtības augstumā sākas sajūta vienotībai ar visu. Atbrīvotības stāvoklī šeit nav ne egoisma, ne nesavtības parastajā nozīmē, abi stāvokļi ir kā sapludināti vienā, kas ir sevi aizmirstoša vienotība ar visu. Šo sajūtu pavada dziļš iekšējs miers un neizsakāma svētlaimes sajūta. Tas nekādā ziņā nenozīmē garīgu stagnāciju vai  vērtību iznīcināšanu. Sevis vienotība ar visu sniedz neiespaidojamu harmoniju bez uztveres nianšu zaudēšanas un nesatricināmu mieru bez vienaldzības pret apkārt notiekošo. Sevis vienotība ar visu nav subjektīvas sintēzes rezultāts. Tā ir faktiskās vienotības sasniegšana ar Augstāko Realitāti, kas ietver sevī visu. Atveriet savu sirdi, izravējot laukā visas vēlēšanās un atstājot tikai vienu ilgošanos. Ilgošanos pēc Augstākās Realitātes. Augstākā Realitāte nav jāmeklē mainīgajās lietās un ārējā vidē, bet gan sevī pašā. Katru reizi, kad jūsu dvēsele grib sastapt jūsu sirdi, tā atrod durvis aizslēgtas, un aiz durvīm - pilns ar vēlmēm. Neturiet savas sirds durvis ciet. Visapkārt mums ir nebeidzamas svētlaimes avots, bet tomēr mēs esam nožēlojami savas nezināšanas dēļ. Atteikšanās no vēlmēm nenozīmē askētismu vai noliedzošu attieksmi pret dzīvi. Jebkura dzīves noliegšana noliegtu mūsu cilvēciskumu. Dievišķīgums nenozīmē izvairīšanos no cilvēciskā. Garīgajam vajadzētu veidot cilvēku vēl cilvēciskāku. Tieši pozitīva attieksme pret dzīvi atbrīvo cilvēkā visu, kas ir cēls un brīnišķīgs. Garīgais neprasa pasaulīgo darbību noliegšanu vai izvairīšanos no saistībām vai pienākumiem. Tas vienīgi prasa, lai, veicot pasaulīgās darbības vai pienākumus kādā noteiktā vietā un statusā, cilvēka iekšējais gars būtu brīvs no vēlmju sloga.  Perfektums vai pilnība ir būt brīvam no dualitātes noteiktajiem šķēršļiem. Šāda brīvība no šķēršļiem ir visbūtiskākā brīvā radošuma prasība.  Bet šo brīvību nevar iemantot, bēgot no dzīves un baidoties no šķēršļiem. Tā ir dzīves noliegšana. Pilnība nav savas dabas ierobežošana duālajās izpausmēs. Mēģinājumi izvairīties no dzīves šķēršļiem nozīmē bailes no dzīves. Garīgums nozīmē dzīvot dzīvi pilnīgi un adekvāti, bet neļaut, lai jūs vadītu dzīves pretstati. Garīgam cilvēkam pašam jāpārvalda un jākontrolē visas ilūzijas, lai cik arī spēcīgas un brīnišķīgas tās būtu. Neizvairoties saskarties ar visām dzīves izpausmes formām, pilnīgs cilvēks pašā intensīvākajā darbībā darbojas nepiesaistīti un nav iekšēji atkarīgs no notiekošā.

Izmantotie avoti:

Meher Baba lekcijas_angļu valodā